Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas sniegto informāciju šajās Saeimas vēlēšanās varētu piedalīties līdz 16 politiskajām organizācijām. Pagaidām neviena no tām savu sarakstu komisijā nav iesniegusi, tādēļ nevaram būt droši, kā savus redzamākos politiķus partijas būs izvietojušas pa vēlēšanu apgabaliem, taču nopietnākie spēlētāji un trokšņa taisītāji pieteikuši savus premjera amata kandidātus, kuriem uz saviem pleciem būs jāiznes smagākās no publiskajā telpā redzamajām priekšvēlēšanu cīņām. Ar dažiem izņēmumiem partijas uzticējušās pieredzei.
Ja atceras iepriekšējās Saeimas vēlēšanas, tad partijas savus pārstāvjus pie Centrālās vēlēšanu komisijas durvīm bija gatavas nosūtīt stundām ilgi pirms to atvēršanās sarakstu saņemšanai. Lielā mērā tas tika darīts tādēļ, lai izmantotu dārgo iespēju pagozēties televīzijas kameru priekšā, jo interneta iespējas polittehnologi un paši politiķi vēl nebija apguvuši pietiekamā līmenī. Tagad ekspozīciju vēlētāju priekšā daudz vienkāršāk iegūt internetā. Tiesa, kavēšanās ar sarakstu iesniegšanu skaidrojama arī ar to, ka partijas joprojām turpina veidot sarakstus, bet tas ir process, kas prasa gan laiku, gan enerģiju, gan nervus, jo nereti jāsaskaras ne tikai ar vērtīgu kadru deficītu, bet jau esošo politpersonību personīgajām ambīcijām, kas nereti ir pretrunā ar partijas interesēm kopumā.
Otrs politikā mazāk pieredzējušais premjerministra amata kandidāts ir bijušais žurnālists Andrejs Mamikins, kas savas televīzijas karjeras laikā tika dēvēts par «labo krievu».
Jauniņais
Taču atrast vienu personu, kas būtu gatava uzņemties vismaz kandidēt premjerministra amatam, ja ne pilnā nopietnībā arī pašu amatu, šķiet, ir daudz vienkāršāk. Par ko liecina fakts, ka vismaz redzamākās partijas jau pieteikušas savus kandidātus, starp kuriem tikai viens uzskatāms par politikā nepieredzējušu, kaut politiķu diktēto noteikumu radītās zemūdens straumes jau iepazinušu, - Aldis Gobzems.
Gobzema pirmā nopietnā saduršanās ar lielo politiku un viedokļu līderiem tajā noteikti bija laikā, kad viņš sāka strādāt Tieslietu ministrijā, kurā, pateicoties ietekmīgai aizmugurei, ātri uztaisīja veiksmīgu karjeru. Taču kaut kas viņu tajā neapmierināja, un viņš ātri konvertējās, lai kļūtu par zvērinātu advokātu.
Interesanti, ka advokāta gaitas viņš uzsāka pie Romualda Vonsoviča, kuru A.Gobzems tagad vaino dažādos krimināli sodāmos nodarījumos. Tiesībsargājošās iestādes neko R. Vonsovičam nav inkriminējušas.
Nākamo zvaigžņu stundu A. Gobzems piedzīvoja, kad kļuva par pārstāvi tiesā Zolitūdes traģēdijā cietušajiem un paziņoja par savas advokāta prakses sašaurināšanu, lai ar nedalītu enerģiju palīdzētu tikai viņiem. Taču ilgi ar šīs lietas ietvaros iegūto sabiedrības atziņu advokātam nepietika, un viņš tiesāšanās laikā iegūto reitingu vēlējās konvertēt politikā. Runā, ka ļoti uzstājīgs viņš bijis sarunās ar tolaik vēl spēcīgo Vienotību, kuras rindās viņš vēlējās cīnīties par Rīgas mēra amatu, taču saņēma atteikumu.
Jau kopš gaitu uzsākšanas Tieslietu ministrijā un ar to saistītās struktūrās kolēģi, runājot par A. Gobzemu, nereti izmantoja vārdkopu «ļoti grib būt sabiedrības uzmanības centrā». Tādēļ nav brīnums, ka savu nākamo izdevību viņš saskatījis aktiera un Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa skaļajā politprojektā KPV LV, no kura viņš izvirzīts premjerministra amata kandidāta amatam. Eksperti par viņa iespēju realizēt savas ambīcijas ir ļoti kritiski, taču izslēgt iespēju, ka viņš tiek ievēlēts Saeimā, nevēlas.
Aizvainotais
Otrs politikā mazāk pieredzējušais premjerministra amata kandidāts ir bijušais žurnālists Andrejs Mamikins, kas savas televīzijas karjeras laikā tika dēvēts par «labo krievu». Šo sabiedrības novērtējumu bija pamanījuši tolaik vēl par Saskaņas Centru sevi dēvējošās partijas vadība, kas joprojām cīnās par tādu personu piesaistīšanu sarakstam, kas ļautu sagraut latvisko un krievisko elektorātu sadalošo mūri, un iekļāva viņu savā Eiropas Parlamenta vēlēšanu sarakstā.
Aprēķins bija pareizs - A. Mamikins Eiroparlamentā tika ievēlēts, bet tur ātri zaudēja saikni ar Saskaņu un lēnām pieslējās Latvijas Krievu savienībai (LKS) un tās līderei Tatjanai Ždanokai. Pēdējos gadus viņš nav kautrējies asi kritizēt Saskaņu par tās nostāju krievvalodīgos skarošajos jautājumos un, izmantojot Eiroparlamenta deputāta statusu, radījis pozitīvu fonu Krievijas politikai, piemēram, Sīrijā. Tādēļ viņa piesliešanās LKS nevienu nepārsteidza. Tiesa, iespēja kļūt par premjeru A. Mamikinam ir vēl mazāka nekā A. Gobzemam, jo tiek uzskatīts, ka LKS vienīgā cerība iekļūt Saeimā ir, piesaistot dusmīgākos Saskaņas vēlētājus, kuriem nepatīk Saskaņas attieksme, piemēram, pret izglītības sistēmas reformu, taču ar to var nepietikt, lai pārvarētu liktenīgo piecu procentu barjeru.
Nomināli vērtējot, A. Mamikina pamestajai Saskaņai un tās premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim būtu vērā ņemamas izredzes atkal kļūt par Saeimas lielāko frakciju un veidot valdību. Partiju reitingos Saskaņa ir vispopulārākā partija, tā pacentusies un piesaistījusi arī latviskajā elektorātā zināmus kandidātus un pat lauzusi ilggadējo līgumu ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija. Taču Saskaņa, ilggadēji izdabājot krievvalodīgo nostalģijai pēc bijušajiem laikiem, iedzinusi sevi stūrī, no kura izlauzties, vismaz šajās vēlēšanās, tai nebūs iespējams - neviena tā dēvētā latviskā partija ar to koalīciju neveidos. Šādam scenārijam ticošos grūti atrast un nelīdzēs Saskaņai arī Vj. Dombrovska līdz šim teju nevainojamā reputācija. Gluži otrādi, pievienojoties Saskaņai, Vj. Dombrovskis, kuru plašāka publika iepazina Zatlera Reformu partijas rindās, savu reputāciju iedragāja, neuzlabojot sabiedrības attieksmi pret Saskaņu.
Pragmatiķis un tā sekotāji
Visstabilāk pašlaik var justies Zaļo un zemnieku savienība un tās premjerministra amata kandidāts - esošais Ministru prezidents Māris Kučinskis. Par to, ka valdības veidošanas gods tiks uzticēts tieši šim politiskajam spēkam, ir pārliecināta gan partijas vadība, gan politikas eksperti. M. Kučinskis pieredzi smēlies, gan vadot Valmieras pašvaldību, gan kā Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs. Šajā amatā viņš nokļuva jau kā Tautas partijas biedrs.
Gan eksperti, gan pašreizējas favorīts ZZS lēš, ka galvenā tā sabiedrotā valdības veidošanā būs Nacionālā apvienība ar tās pasīvo premjera kandidātu, Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli, kas vēlēšanās piedalīsies tikai daļēji, jo Eiroparlamenta mandātu viņš gatavs nolikt tikai tad, ja Valsts prezidents viņam uzticēs valdības veidošanu. Šī nav pirmā reize, kad R. Zīle vēlēšanās piedalās šādā pusstatusā, taču Nacionālā apvienība spītīgi turas pie šā modeļa. Tas radījis versijas, ka apvienībai nemaz nav ambīciju kļūt par premjera partiju un tai ir labi ar tām kompetencēm, kas tai uzticētas pašlaik - Tieslietu, Kultūras un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Partijas retorika liecina, ka arī nākamajā sasaukumā vismaz Tieslietu ministrijas grožus tā nebūs ar mieru kādam atdot.
Līdzīgi R. Zīlem pusstatusā kandidējošā Krišjāņa Kariņa vēlēšanās vadītā Jaunā Vienotība, Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija, Edvarda Smiltēna Latvijas Reģionu apvienība un Arta Pabrika papildinātā Attīstībai/PAR pagaidām vēl neprognozējamās proporcijās, visticamāk, aizpildīs tās vietas, kas ZZS un Nacionālajai apvienībai garantēs stabilu koalīciju. Visi šie kandidāti ir gana pieredzējuši politiskajās cīņās un piedzīvojuši ne vienu vien zaudējumu, lai spētu pieņemt kompromisu un pievienotos visādi citādi kritizētajai ZZS. Šādu iespēju nespēj noliegt pat bijušais tieslietu ministrs J. Bordāns, kuram ir principiāli iebildumi pret ZZS un to veidojošajām partijām, bet viņa vadītajai organizācijai samilzis konflikts ar Nacionālo apvienību.