Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi (Nacionālā apvienība): par Dziesmu svētkiem kā latviešu nacionālisma kvintesenci, par «latviskās kultūrtelpas» pārvēršanos «nacionālajā kultūrtelpā», par koncertzāli uz AB dambja un geju praidu kā Latvijas simtgades svinību «sastāvdaļu».
- Dziesmu svētki šogad, manuprāt, bija ārkārtīgi piepildīti, sirdsskaidri un patiesi. Kā jums šķiet?
- Nevieni Dziesmu svētki mani nav atstājuši vienaldzīgu, bet šie tiešām bija ar lielu pacēlumu. Svētki vēlreiz pierādīja to, ko apliecina arī pētījumi: sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc saliedētības, cilvēki vēlas draudzēties un būt saticīgi, viņi ir noguruši no plēšanās. Cilvēki ir izslāpuši pēc pozitīvām emocijām. Vēl Latvijas Dziesmu svētkiem ir raksturīga tiekšanās pēc mākslinieciski izcila snieguma, kas pati par sevi ir vērtība. Bija kori, kas uzskatīja, ka viena otra dziesma ir par grūtu, bet mēs šo problēmu atrisinājām. Galvenais, ka mēs spējām sanākt kopā un izjust šo skaņdarbu vērtību!
- Vienā no saviem komentāriem rakstīju, ka Dziesmu svētki ir spilgta latviešu nacionālisma izpausme.
- Piekrītu. Kad Eiropas Savienības ietvaros dažādās konferencēs dzirdu ļoti asu kritiku par nacionālismu, saprotu, ka tā ir nonivelēta izpratne par šo jēdzienu, jo nacionālismam ir dažādas formas, tostarp kultūras nacionālisms, uz kura pamatiem veidojusies arī Latvijas valsts. Bez 19. gadsimta otrās puses kultūras nacionālisma ir grūti iztēloties latviešu nācijas veidošanos un Latvijas valsts izcelsmi. Arī šobrīd kultūras nacionālisms ir vitāli nepieciešams mazai valstij, lai tā varētu izdzīvot globālajā pasaulē, kurā ļoti agresīvi iespiežas komerckultūra, kas ir ļoti labi apmaksāta. Komerckultūras pamatideja ir - pārņemt cilvēka dzīvesveidu un vērtības. Kāpēc mūsu bērni aizraujas ar Hariju Poteru, bet mazāk zina Sprīdīti? Uz to varam atbildēt ar kultūras nacionālismu, vairāk investējot savā spēkā. Tam nav nekāda sakara ar nereti piesaukto nacionālsociālismu, kas paģērēja citādības iznīcināšanu. Uzskatu, ka Eiropas līmenī ir nepieciešama plašāka diskusija par nacionālisma izpausmēm mūsdienās, proti, vai vēršanās pret nacionālismu mūs nenovedīs citā, vēl dziļākā, grāvī? Esmu par to mēģinājusi runāt starptautiskās konferencēs, bet tas nav vienkārši, jo zinu strāvojumus, kas nāk no augstām amatpersonām.
- Dziesmu svētki atkal pierādīja, ka jāsaglabā un jākultivē latviskums. Tad kāpēc Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plānā 2019.-2020. gadam, kas valdībā tika izskatīts pagājušajā otrdienā, vairs nav jēdziena «latviskā kultūrtelpa»? Tas sākotnēji nomainīts pret «Latvijas kultūrtelpu», vēlāk, meklējot neizprotamus kompromisus, pret «nacionālo kultūrtelpu». Mūsu mērķis taču ir latviska Latvija, un šo mērķi par savējo atzīst arī Nacionālā apvienība, kuras ministre jūs esat.
- Pirmkārt, Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas nostādņu pamatmērķis ir stipra un saliedēta Latvijas tauta, kas balstās uz kopīgām vērtībām, un tās ir latviešu valoda un latviešu kultūra. Jēdziens «nacionālā kultūra» ir vienkārši skaidrojams: pretstatīt latvisko kultūru nacionālajai kultūrai ir pilnīgi nepareizi, tas būtu tāpat, kā pretstatīt vārdu «rupjmaize» vārdam «maize». Nacionālā kultūrtelpa nav iedomājama bez latviskās kultūras, jo latviskā kultūra veido nacionālās kultūrtelpas kodolu. Latviskās kultūras izcelsme ir no etniskās kultūras. Tad, kad runājam par atbalstu mazākumtautību kultūrai, par dialogu ar mazākumtautībām un latviešiem kā pamatnāciju, mēs lietojam jēdzienu «nacionālā kultūrtelpa»: Dziesmu svētki ir klasisks piemērs - tie ir izteikti latviski svētki, bet tajā pašā laikā šī tradīcija atrodas dialogā ar mazākumtautībām faktiski jau kopš Latvijas Republikas atjaunošanas, kļūstot par spēcīgu integrācijas līdzekli. Tur nav nekādas pretrunas, un es esmu diezgan izbrīnīta, ka latviskā kultūra tiek pretstatīta nacionālajai, un tad jau mēs pasakām, ka vārds «nacionāls» ir kaut kas slikts un nepareizs. Bet mūsu valstī daudz kas sākas ar vārdu «nacionāls»: Nacionālā bibliotēka, Nacionālais teātris. Pat mūsu politiskā apvienība sākas ar vārdu «nacionālā»!
- Vai pamanījāt, ka krievu mediji ignorēja Dziesmu un deju svētkus? Valdīja ledains aukstums. Kā tas saskan ar integrācijas plāniem?
- Tas norāda uz to, ka daļa krievu mediju nav neatkarīgi un balstās uz citām vērtībām. Ja kāds par Dziesmu svētku skaistumu rakstītu nievājoši, tad «dīvains» viņam būtu ļoti vājš apzīmējums. Dziesmu svētkos patiesībā piedalās daudz mazākumtautību cilvēku gan atsevišķās programmās, gan piedaloties koros un deju kolektīvos.
- Par prioritātēm. Atsākusies diskusija par koncertzāles celtniecību uz AB dambja. Tā esot sena fortifikācijas būve ar koka pāļiem 25 metru dziļumā. To visu nāksies demontēt, koncertzālei uz ūdens būs vajadzīgi divi piebraucamie tilti, īpaša režīma mitruma izolācija, īpaši ugunsdrošības nosacījumi evakuācijas gadījumā utt. Diez vai tas viss iekļausies nosauktajos 100 miljonos eiro.
- Šobrīd vēl nav pieņemts lēmums konkrēti par AB dambi. Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu, ka koncertzāle jābūvē Rīgas centrā un sadarbībā ar Rīgas pilsētu - uz valsts vai pašvaldības zemes. Viens variants ir AB dambis, tur jau ir veikta liela pētniecība, un ar mūsdienu tehnoloģijām daudz ko var paveikt. Es tikko biju Venēcijā, kur visa pilsēta atrodas uz ūdens. Otrs variants ir Kongresu nama pārbūve vai pilnīgi jauna objekta būvēšana Kongresu nama vietā. Domāju, ka Latvija ļoti iegūtu, ja tiktu realizēts arhitekta Anda Sīļa projekts uz AB dambja. Cik tas maksās - to zināsim pēc pilnas izpētes. Nekad visi nebūs sajūsmā par vienu vai otru vietu. Jārēķinās, ka par jebkuru jaunu būvi būs strīdi.
- Nosauciet, lūdzu, šos strīda objektus.
- Kaut vai Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēka. Atcerieties, arī pret Nacionālās bibliotēkas projektu bija daudz arhitektu un daļa sabiedrības. Šķēpi tiek lauzti par Okupācijas muzeju. Kad objekti ir gatavi, tie «ieguļas» pilsētvidē un arī pretinieki novērtē šīs kultūras būves, bet sākumā, par spīti strīdiem, kādam ir jāpieņem drosmīgs lēmums, pretējā gadījumā šajā valstī nekas nenotiks.
- Ir kultūras darbinieki, kas bažījas: finansējuma summa, kas koncertzāles gadījumā tikai augs, tiks atņemta kultūras darbiniekiem, kuru algas joprojām ir niecīgas.
- Diemžēl jebkurš būvniecības projekts pieaudzē finansējumu... Jo ilgāk būvē, jo vairāk būve apaug ar papildu izdevumiem. Pareiza pieeja bija Nacionālās bibliotēkas būvniecībā: līgumā tika iestrādāta indeksācija. Taču būvnieki iesūdzēja Kultūras ministriju tiesā, jo indeksācija viņiem it kā radīja zaudējumus. Tie objekti, kas ilgu laiku bijuši Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) aģentūras paspārnē, diemžēl ir apauguši ar daudzām nepareizas plānošanas kļūdām, kuru sekas mērāmas lielās naudas summās. Tas noticis ar JRT, ar Pulka ielas muzeju krātuves ēku... Paradokss ir tāds, ka mēs esam tikai finansējuma gādātāji, tālāk finansējums nonāk pie VNĪ, kas nav KM paspārnē, bet sekas un problēmas risinām tieši mēs. Šogad VNĪ darbu sākusi jauna valde, kuras pirmie darbi liecina par labu profesionāļu komandu.
- Daļu finansējuma vajadzētu novirzīt Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) infrastruktūras risinājumiem.
- Arī Opera vēl nav pabeigta - tai nav vēl trešās kārtas. Ar Eiropas finansējumu risinām Operas noliktavas jautājumu. Cepuri nost Zigmara Liepiņa saimnieciskajam ķērienam un redzējumam. Tā kā Nacionālās bibliotēkas būvniecība iekrita krīzes laikā, daudz kas tika samazināts, arī autostāvvietas tur nav. Toties strauji attīstās LNB apkārtne: netālu veidojas Latvijas Universitātes pilsētiņa. Lieli kultūras objekti spēj fundamentāli mainīt vidi.
- Portāls satori.lv un biedrība Ascendum pēc KM un Latvijas simtgades biroja pasūtījuma ar Latvijas valsts simtgades programmas līdzfinansējumu izdod žurnālu Simtgade. Žurnāla 2. izdevumā praids simt dienu garumā ir pasniegts kā daļa no Latvijas simtgades svinībām. Kā geju praids varēja kļūt par latviskās kultūrtelpas sastāvdaļu? Jūs taču pārstāvat konservatīvu politisku organizāciju.
- Man ir ļoti toleranta attieksme pret medijiem. Kultūras ministrija atbild arī par mediju politiku, un mēs ievērojam vienādu attieksmi pret visiem medijiem Latvijā. Es neesmu sajūsmā par to, ka Satori ir izcēlis praidu kā centrālo notikumu, jo tas nav iekļauts nacionālajā plānā. Uzskatu, ka mums ir ļoti daudzi citi krāšņi notikumi, kas ir centrālā raksta cienīgi, un esmu savas domas par to arī izteikusi, bet tajā pašā laikā es respektēju mediju neatkarību, un Satori šajā ziņā nav izņēmums. Kultūras ministrija arī caur Mediju fondu ir finansētājs daudziem mediju projektiem, un šī problēma parādīsies arvien biežāk: pie medija būs klāt KM logo, tas nenozīmēs, ka mēs atbalstām visu šā medija saturu, mēs atbalstām atsevišķus projektus šajā medijā, kas ieguvuši atbalstu neatkarīgas žūrijas izvērtētā konkursā. Tas, protams, var izsaukt daudzus jautājumus, taču, ja man būtu personīga iespēja ietekmēt saturu, Latvijas simtgades rakstu krājumā es noteikti neliktu rakstu par praidu.
- NA atbalstītājiem nav saprotams šāda veida finansējums, un tāda KM rīcība, viņuprāt, ir pat aizskaroša.
- Es saprotu. Bet man nav skaidrs, kādā veidā es varētu apiet Satversmes 100. pantu un pieprasīt cenzēt mediju.
- Jūs varētu nefinansēt šādus medijus. Un jūs varat izteikt viedokli.
- Esmu no tiem cilvēkiem, kuri necenšas karot pret kādu. Esmu pārliecināta, ka jāstrādā uz lietām, kas sabiedrību vieno, nevis šķeļ. Asas reakcijas vairāk piestāv žurnālistiem. Nevienā intervijā neesmu vērsusies pret kādu - pat tad, ja es nepiekrītu konkrētajam viedoklim. Varat dēvēt mani par politkorektu. Ja kāds to uzskata par vājumu - lūdzu. Mūsu ierobežotajā dzīves laikā labāk koncentrēt spēkus uz lietām, kas nes gaismu, tādā veidā marginalizējot to, kas mums nepatīk.
- Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) Baltijas praida ietvaros notika starptautiska zinātniska (!) konference Kvīru stāstījumi Eiropas kultūrās: subjektivitāte, atmiņa, nācija. (Kvīri - dzimumā dezorientēti īpatņi, transpersonas.) Konference notika ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Rozas Luksemburgas fonda, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalstu. Tai sabiedrības daļai, kas ir konservatīva, un tā ir lielākā daļa, šāda tēmas izvēle šķita neizprotama.
- Nacionālā bibliotēka šajā gadījumā tikai izīrēja telpas. Kultūras ministrijas padotībā ir piecdesmit valsts iestāžu, un man nav iespējams izveidot darba grupu, kas pārrauga to līgumus, iepirkumus utt. Mums nākas uzticēties šo iestāžu vadītājiem, kuri šajā gadījumā ir neatkarīgi. LNB direktors Andris Vilks ir spilgta personība, kurš pats labi zina to, ko viņš dara un kāpēc dara. Es pat neredzu iespējamu tādu scenāriju, ka es varētu piezvanīt Andrim Vilkam un teikt: ziniet, man šī organizācija nepatīk, lauziet ar to līgumu! Es varu iedomāties, ko viņš man atbildētu... Mums var daudz kas nepatikt, bet ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Pat ja izspēlējam scenāriju, ka šis līgums tiek lauzts, tad gan LNB, gan KM tiktu izvazāta pa visām iespējamām Eiropas Savienības tiesām, kurās mēs zaudētu. Tad labāk attīstīt un balstīt visu labo, piemēram, Dziesmu svētkus, nevis cīnīties pret šauru grupu izpausmēm.
- Jā, diezgan nožēlojama situācija, pret kuru mēs pat necenšamies cīnīties... Bet nu par ko citu. Ir radies iespaids, ka, iestājoties par valsts valodas ieviešanu visās skolās, esam palaiduši garām ļoti svarīgu lietu: liela daļa jaunās latviešu paaudzes izceļas ar izcili nabadzīgu latviešu valodu. Vai KM piedalās jelkādās diskusijās par latviešu valodas lomu?
- Tikko, Ministru kabinetā aizstāvot Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu plānu, lielāko daļu laika es veltīju tieši latviešu valodai. Pirmkārt, mācot mazākumtautību bērniem latviešu valodu, ir ļoti svarīgi strādāt valodas zināšanu kvalitātes jomā, otrkārt, sabiedrībā joprojām ir augsta krievu valodas pašpietiekamība. Krievu skolu skaits ir dominējošs, un tas rada divu valodu telpu. Krievisko vidi veido arī mediji: Latvijā ir daudz un spēcīgi krievu mediji. Trešā problēma ir tāda, ka saskarsmē ar krievvalodīgajiem latvieši pāriet uz krievu valodu. Mediju jautājumu nevaram risināt, aizliedzot medijus, izņemot gadījumus, kad var pierādīt naida runu vai nelegālu saturu. Patlaban gatavojam priekšlikumus, lai uzlabotu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes juridisko un monitoringa kapacitāti.
- Septembrī sāksies viena no simtgades lielajām programmām Skolas soma, kurā tiek piedāvāti daudzi kultūras notikumi ar atšķirīgu kvalitāti un mērogu. Vai šis pasākums nav pārāk sadrumstalots?
- Latvijas Skolas soma ir viens no instrumentiem, kā veidot saliedētu sabiedrību. Tāpēc programma ir iekļauta arī jau pieminētajās integrācijas politikas pamatnostādnēs. Nepietiek ar to, ka skolās māca latviešu valodu: piederības sajūtu Latvijai var dot arī savas zemes pazīšana, un mīlēt var tikai to, ko tu pazīsti. Tā ir Skolas somas filozofija: katru gadu katram Latvijas bērnam palīdzēt iepazīt mūsu valsti - tās dabas vērtības, vietas, kur iepazīt valstiskumu, vietas, kuras stāsta par uzņēmējdarbību un zinātnes sasniegumiem. Katram bērnam tiek paredzēts konkrēts finansējums, ko pārskaitām pašvaldībām. To uzdevums kopā ar skolas vadību un pedagogiem, salāgojot ar mācību programmu, ir no 2000 pieejamajām aktivitātēm izstrādāt piedāvājumu saviem bērniem. Tas ir fundamentāls projekts, kas vērsts uz valstsgribas un piederības stiprināšanu.