Parādnieks: Fondā notiek cīņa par naudu un ietekmi

Intervija ar Imantu Parādnieku (NA), kurš ir premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos un likumā noteiktais jaunieceltais Sociālās integrācijas fonda (SIF) padomes loceklis (kopš 23. jūlija): par SIF dažbrīd aplamo darbību, par valsts budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, par SIF padomes un sekretariāta neizprotamajām finansiālajām kustībām, kā arī par premjera Kariņa lomu SIF «sāgā».

- Gandrīz pirms gada Nacionālā apvienība adresēja toreizējam premjeram Mārim Kučinskim striktu vēstuli, kurā paustas bažas par Sociālās integrācijas fonda darbību. Tajā citastarp bija teikts, ka «caur SIF plūstošā valsts budžeta finansējuma izlietojums raisījis aizdomas par fonda darbošanos atrauti no valsts pārvaldes kopumā un pat pretēji Satversmē formulētajiem Latvijas valsts mērķiem». Toreiz šī vēstule neguva plašu skanējumu. Toties tagad to ir būtiski atcerēties: jūs tikko bijāt gatavs kļūt ar SIF padomes priekšsēdētāju, kaut gan NA jau bija paspējusi apšaubīt SIF nepieciešamību. Kādēļ gan jāpretendē uz padomes priekšsēdētāja vietu kādā fondā, ja jūsu pārstāvētā organizācija tam neredz jēgu?

- Veids, kā šis fonds ir darbojies... pieklājīgi izsakoties, ne tuvu nav tāds, kādas ir tā faktiskās iespējas, dažkārt tas darbojies pilnīgi greizi, izlietojot valsts budžeta līdzekļus. Fonds strādājis necaurspīdīgi un neefektīvi, pat nerunājot par konkrētu mērķu sasniegšanu. Bet ir nepieciešams izmērīt, lai varētu konstatēt - runājot kaut vai par to pašu etnisko integrāciju: vai ar fonda programmām ir sasniegti rezultāti un tieši kādi? Atbildes nav, jo nekas netiek mērīts. Vienīgi - nauda tiek apgūta. Turklāt tā tiek apgūta ļoti necaurspīdīgi, neatklājot lēmumu pieņēmējus, piemēram, Mediju fondā pārdalot līdzekļus. Un ne valdība, ne sabiedrība nevar konstatēt, vai tur ir bijis interešu konflikts. Tad kāpēc neatklāj lēmumu pieņēmējus? Lai šo fondu, šo resursu darbinātu pēc labākajiem priekšrakstiem, tika mainīts likums, nomainīta padome. Nākamais solis - līdz 2. septembrim jāizziņo konkurss uz sekretariāta direktora vietu, kura faktiski ir galvenā persona fondā. Savukārt padome ir koleģiāla institūcija, kurā no 11 locekļiem seši pārstāv valdību, bet pieci - NVO, un tā ar septiņām balsīm var pieņemt jebkuru lēmumu. Sekretariāta direktoram vajadzēs spēt saskatīt tās nebūšanas, kādas līdz šim notikušas fondā, mērķtiecīgi likt lietā finanses - un tikai tad mēs varēsim secināt, vai šis fonds ir vajadzīgs. Es tajā saskatu lielu potenciālu, tostarp vienuviet realizējot ģimeņu atbalsta programmas. Arī manis radītā Goda ģimeņu programma šobrīd ir SIF administrēta, taču to var paveikt daudz efektīvāk, deleģējot uzdevumus NVO. Gadā šai programmai ir piešķirti 160 000 eiro, bet kopumā fonda budžets ir ap 10 miljoniem eiro, un, balstoties uz neatkarīgu pētnieku konstatēto, esmu pārliecināts, ka ar šo naudu var izdarīt daudz vairāk. Fondam patlaban ir vairāki virzieni - etniskā integrācija, sociālā integrācija, NVO fonds un Mediju fonds, kā arī ģimeņu programma. Vispirms jāsakārto struktūra, lai mehānisms strādātu nevainojami un mērķtiecīgi.

- Bet NA vēstulē tomēr bija doma: vai tāds fonds vispār ir vajadzīgs? Tāds, kas, piemēram, pēta, vai publiskie līdzekļi Aizkraukles novada pašvaldībā tiek taisnīgi sadalīti starp sievietēm un vīriešiem. Šis «pētījums» valsts budžetam izmaksāja 46 000 eiro. Vai arī - pētījumi par imigrācijas, LGBT personu tiesībām un dženderisma tēmām. Vai arī - SIF no valsts budžeta apmaksāja Jaunās Vienotības priekšvēlēšanu kampaņas materiālu Eiropas latviešu laikrakstā Brīvā Latvija...

- Ir divi ceļi. Fonds, kas darbojas greizi un resursus izmanto pretēji nacionālas valsts pamatuzstādījumiem, pretēji Satversmes preambulā ierakstītajai būtībai, nav vajadzīgs. Tas ir viens ceļš. Otrs - veikt rekonstrukciju: mainīt padomi un izrevidēt visu šo satrunējušo fonda darbības būtību, veidojot to uz jauniem pamatiem. Šobrīd redzam, kāda pretdarbība ir uzsākta.

- Konkrēti?

- Publiskajā telpā un iekšpusē ir acīmredzama vecās pārvaldes darbība. Un skumjākais, ka daži visnotaļ krietni cilvēki neapzinās, ka ar citu rokām tiek izmantoti vien kā instruments vecās sistēmas ietekmes saglabāšanai. Vēl šobrīd padomes priekšsēdētājs ir Rāviņš.

- Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš?

- Jā. Bet padomes priekšsēdētājs nav galvenā figūra: viņš gan sasauc sapulces un nosaka darba kārtību, taču vēlreiz uzsvēršu, ka atslēgas persona fondā ir izpildinstitūcija - sekretariāta direktors. Savulaik, saņemdams arī premjera Kučinska atbalstu fonda reformēšanai, mēģināju Rāviņu draudzīgi pierunāt: varbūt labāk vadi Jelgavu, neturies pie SIF padomes priekšsēdētāja krēsla, ļauj veikt reformas. Tā arī nesaprotu viņa interesi. Jelgavā tiešām ir maz ko darīt? Sekretariāta vadītāja Aija Bauere ir fonda vadītāja kopš tā izveidošanas - 18 gadus! Astoņpadsmit! Un sakārtojusi savu darbību tā, kā pašai labpatīk, nevis tā, kā būtu sabiedrībai vislabāk.

- Tā pati, kuru 2006. gadā toreizējais pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis atstādināja no amata par prettiesisku reorganizācijas sākšanu Valsts reģionālās attīstības aģentūrā?

- Tā pati. Viņa darbojas smalki. Bet tie, kuri ir saskārušies ar SIF, sevišķi tās NVO, kuras ir nevēlamo sarakstā, zina, kas patiesībā notiek. Vairākas organizācijas sacēla milzu ažiotāžu, izmantojot īpatnus lozungus un pseidoargumentus, sak, kā gan tas būtu iespējams, ka SIF vadītu konservatīvu ideoloģiju pārstāvošs politiķis?

- Nesapratu, vai tas būtu kas slikts?

- Gluži mans jautājums. Vai tad integrācija ir liberālās ideoloģijas prerogatīva? Manuprāt, integrācija ir sabiedrības saliedētība, kuras pamatā ir konservatīvās vērtības, un mēs veidojam sabiedrību uz vienotiem vērtību pamatiem. Tāpēc tika pārmests nedemokrātisms. To pārmeta arī man, kad atbilstoši likumam biju nokoordinējis iespējamo laiku, kad visi valdības pārstāvji varētu personīgi būt klāt pirmajā padomes sēdē. Divas nedēļas, kopš likums bija stājies spēkā un noteikts jauns padomes sastāvs, ne no sekretariāta, ne padomes priekšsēdētāja nekāda kustība nenotika, kaut gan visi zināja, ka līdz 2. septembrim mums jāizziņo konkurss! Ievērojot subordināciju, nākamo soli - saskaņot laiku ar pārējiem padomes locekļiem - atstāju padomes priekšsēdētājam, kā to nosaka likums un katra pienākumi. Esmu Ministru prezidenta virzītais pārstāvis, un mans uzdevums bija valdības pārstāvjiem rosināt sasaukt sēdi. Vai man vajadzēja meklēt rokās nevalstiskās organizācijas, kuru kontakti SIF mājaslapā pat nav atrodami? Tas nav mans uzdevums.

- Jūs tikāt noraidīts kā iespējamais SIF padomes priekšsēdētājs tāpēc, ka pārstāvat konservatīvu ideoloģiju?

- Tas bija galvenais arguments, kas plaši izskanēja. Bet tieši tas ir demokrātijas pamatu pārkāpums, ka cilvēku diskvalificē ideoloģiskās pārliecības dēļ. Pat NA nekad to nav darījusi. Arī mūsu atbalstītāju vidū bija neizpratne: mūsu ministre Melbārde par jaunizveidotās Mediju nodaļas vadītāju izvēlējās pilnīgi pretējas ideoloģijas pārstāvi - Robertu Putni.

- Es arī par to nepārstāju brīnīties.

- Konkrētajā gadījumā mūsu partijas ministre izdarīja izvēli pēc profesionāliem kritērijiem, nevis pēc ideoloģiskās pārliecības. Mēs arī gribētu sagaidīt līdzīgu attieksmi. Turklāt mēs spējam diskutēt, kaut arī dažos jautājumos mūsu viedokļi, iespējams, nesaskan. Taču galvenā sāls ir citur: sekretariāta vadības cīņa par ietekmes saglabāšanu. Paņēmieni ir dažādi, bet šobrīd sekretariāta vadībai svarīgākais ir termiņa novilcināšana, proti, lai konkurss par sekretariāta direktora vietu notiktu pēc iespējas vēlāk un lai direktoru izvēlētos pats SIF. Pretdarbība un intrigas, kas joprojām tiek vītas, ir esošās SIF vadības interesēs.

- Kas ir šī «lielā darba» dzinulis?

- Finansējuma sadale programmām, konkursu uzvarētāju noteikšana. To visu dara sekretariāts. Padome var tikai kontrolēt, vai viss notiek atbilstoši likumam. Es ļoti ceru, ka tiks izstrādāta SIF stratēģija, jo pagaidām tās nav. Programmas tiek realizētas, bet kur ir koncepcija, kā darboties tālāk? Diemžēl ministre Ramona Petraviča (KPV LV) budžeta sarunu dēļ uz padomes sēdi atnāca ar lielu nokavēšanos un nepiedalījās balsošanā, tāpēc pirmajā sēdē nesanāca ievēlēt jauno padomes priekšsēdētāju Nauri Puntuli, bet ļoti ceru, ka vismaz 30. augustā nekas vairs netraucēs ievēlēt jauno padomes priekšsēdētāju. Sanāksmē ministre pavaicāja: cik liela ir ministrijas «paku daļa», respektīvi, trūcīgajiem cilvēkiem sadalāmo paciņu finansējums. Tie ir vairāk nekā septiņi miljoni eiro - vairāk nekā divas trešdaļas no SIF budžeta. Un bija jautri, kad Petraviča puspajokam sacīja - ja jau te tāda plēšanās, varbūt man «ņemt» savas pakas un iet atpakaļ uz ministriju… Tā ar savu struktūru var mierīgi noorganizēt šo paku izdalīšanu. Tāpēc nav vajadzīgs SIF.

- Miljonu dalīšanā droši vien iesaistīti lieli spēki...

- Protams. SIF administratīvais aparāts ir milzīgs, attiecīgi arī izmaksas ir milzīgas. 2016. gadā tika veikts pētījums, kas parādīja, ka administratīvās izmaksas ir vairāk nekā 27% no SIF budžeta. Neiedomājami daudz! Vēl viens absurds fakts, šķiet, 2016. gadā. Manis sarūpētajai programmai Goda ģimene es izcīnīju papildu resursus, jo SIF vadība prasīja lielāku naudu administrēšanas izdevumiem. Gada beigās konstatēja, ka pāri paliks 28 000 eiro. Un padomes sēdē tika lemts šo naudu pārvirzīt no ģimeņu atbalsta programmas uz NVO fondu. Normāli, jo NVO programmas ir dažādas. Absurds bija tajā apstāklī, ka šī nauda tika novirzīta NVO administrēšanas izdevumu segšanai - tā vietā, lai šī nauda tiktu novirzīta ģimenēm! Vienīgā, kas padomē balsoja pret, bija kultūras ministre.

- Vai tad šo naudu nevarēja «pārbīdīt» uz nākamā gada SIF budžetu?

- Protams, ka jābūt iespējām pārcelt šo naudu uz nākamo gadu! Bet šis ir stāsts par to, ka fondam nav konkrētu mērķu, nav sakārtota struktūra, lai fonds darbotos kā mērķorganizācija: ja nauda ir iedota konkrētam mērķim, tad tā arī ir jāizmanto šim mērķim! Vai tad 1. janvārī šis mērķis vairs nebūs aktuāls? Vai tiešām pareizāk ir šo naudu aizskaitīt atpakaļ kopējā katlā vai izmaksāt prēmijās?

- Man šķiet neizprotami, kāpēc Ministru prezidents Kariņš pēkšņi mainīja kažoku, proti, atkāpās no jūsu virzīšanas uz SIF padomes priekšsēdētāja amatu? Kā parasti - nobijās?

- Viņš deleģē mani kā savu pārstāvi, un mans pienākums ir pārstāvēt Krišjāņa Kariņa pozīciju. Es patiešām strādāju, lai pilnīgotu SIF darbību, strādāju kopā ar deputātu Ritvaru Jansonu un ar bijušo kultūras ministri Daci Melbārdi, tagad ar Nauri Puntuli, lai šis fonds atdzimtu jaunā veidolā. Kariņam izklāstīju savu redzējumu, piedāvāju būt par premjera pārstāvi, un, ja būtu iespējams, arī vadītu SIF padomi. Varbūt viņš nepievērsa uzmanību šim apstāklim, bet skaidrs, ka, vadot padomi, ir vieglāk realizēt uzstādījumus, kaut gan - uzsveru - visi lēmumi tik un tā tiktu pieņemti koleģiāli. Izstāstīju arī, kādā veidā mēs varētu efektīvāk izmantot valsts budžeta līdzekļus, kas daļēji atslogotu vajadzības demogrāfijas jomā. Tad, domāju, izdotos sasniegt to, ko, valdību veidojot - tam piekrita arī Kariņa kungs, - uzlikām kā mērķi: ir jābūt kādai institūcijai, kas rūpējas par vienotu ģimenes atbalsta politiku. Labklājības ministrija, Izglītības ministrija un VARAM - katra institūcija pa savu līniju kaut ko dara, bet tas viss ir izkliedēti. Bet tieši SIF varētu būt veids, kā mēs varam realizēt kopīgo redzējumu vismaz mērķtiecīgu programmu līmenī, kas darbotos sazobē - tā pati manis veidotā ģimenei draudzīgas pašvaldības programma vai jaunveidojamā ģimenei draudzīgas darbavietas programma, arī reemigrācijas programma PAPS. Apzinājos savu atbildību, pārrunāju ar premjeru visu, lai noskaidrotu, vai mums atšķiras viedokļi, jo vēlējos savu pozīciju realizēt kā premjera pozīciju, jo es neesmu autonoms. Ja mani deleģētu partija, tas būtu citādi. Man viņa viedoklis ir svarīgs, un es to respektēju. Tad, kad sākās ažiotāža pret mani, uz premjeru tika izdarīts milzīgs spiediens. Skaidrs, ka Jaunajai Vienotībai (JV) ir cita ideoloģija un cits elektorāts, un šo JV elektorātu atbalstošās NVO teica: tas ir neiedomājami, ka SIF padomi vadītu Parādnieks ar savu konservatīvo ideoloģiju! Tieši tad premjers atteicās mani atbalstīt kā SIF padomes priekšsēdētāja amata kandidātu... Es to saprotu un respektēju. Tad optimālais variants bija virzīt par SIF padomes priekšsēdētāju Nauri Puntuli, kurš ir atbildīgs par nacionālo, etnisko integrācijas politiku.

- Puntulis netika ievēlēts, jo esot pietrūkusi Petravičas balss. Bet varbūt viņa būtu balsojusi pret Puntuli. To taču nevar zināt.

- Pirmajā balsošanas kārtā bija redzams, ka par NVO pārstāvi ir tikai trīs balsis, tātad - ja Petraviča būtu par viņu, tad tik un tā būtu tikai četras balsis. Otrajā kārtā notiktu balsošana tikai par Nauri Puntuli, valdības pārstāvis tiktu atbalstīts, un tad būtu jauns padomes priekšsēdis. Nedomāju, ka partija ir gandarīta par to, ka Rāviņš joprojām ir SIF padomes priekšsēdētājs.

- Vārdu sakot, notiek cīņa par naudu.

- Par naudu un par ietekmi. Tiem, kuri ir saņēmuši finansējumu šajā necaurspīdīgajā formātā un ir bijuši pietuvināti fonda vadībai, šī situācija ir noderīga. Tas, ko mēs gribam, un ceru, ka to grib arī lielākā daļa NVO pārstāvju, ir - lai līdzekļi tiek sadalīti mērķtiecīgi un godīgi un lai mēs, izmantojot šos līdzekļus, varētu izdarīt vairāk. Ja mēs atgūtu sabiedrības uzticēšanos fondam, arī valsts varētu tam atvēlēt vairāk līdzekļu. Valdības uzticēšanās šim fondam ir zudusi, bet to var atgūt tikai tad, ja to vada arī valdības pārstāvis. No SIF gaidām jaunu pieeju, nevis mēģinājumus atrast jaunus pseidoargumentus, lai viss paliktu pa vecam. 30. augustā būs SIF padomes sēde, kurā Valsts kanceleja nāks ar savu redzējumu par sekretariāta direktora konkursa izziņošanu.