Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzruna Vecgada vakarā 2024. gada 31. decembrī
Labvakar, mīļie draugi!
Jau atkal viens gads ir pagājis. Katram savs. Vienam paskrējis nemanot. Citam dienas vilkušās. Vienam gads bijis skaistiem notikumiem bagāts. Citam ir sajūta, ka laiks vienkārši izšķiests. Viens saredzējis iespējas. Citam virsū mākusies bezcerība, bailes un neziņa par nākotni.
Visticamāk, tādas sajūtas vismaz uz brīdi bijušas ikvienam. Arī man. Šis ir laiks, kuram dažbrīd tiešām gribētos pārlēkt pāri. Vai aiziet ziemas miegā līdz pavasarim.
Bet tādas iespējas mums nav. Taču mums ir iespēja mūsu laiku, - mūsu kopīgo laikmetu, - padarīt labāku. Nevis sēdēt rokas klēpī salikušam. Nevis nolaist rokas. Bet gan ņemt savu dzīvi tieši savās rokās. To dzīvot! Pa īstam dzīvot!
Ir dažādi iemesli, kāpēc mazos un lielos mērķus var nesasniegt. Lielākais un svarīgākais iemesls - ja nemēģināsi, nesanāks. Ir jāmēģina. Labāk smelt izlietu ūdeni. Nevis staigāt ap spaini un neuzzināt, kas tur iekšā.
Latviešu tautas pasakās ir daudz skaistā un vērtīgā - tās māca labestību un pazemību. Tās aicina neskatīties uz ārieni, bet ieraudzīt cilvēka personību. Tās ir ļoti svarīgas vērtības. Mums atliek klāt pielikt pašiem savus lēmumus un pašiem savu darbu.
Ir laiks atmest tik pierasto “Kā būs, tā būs”. Nē. Nevis būs tā, kā būs. Bet būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim.
Mums nav vajadzīgs vienmēr klātesošais “Nu, ko tad es”. Tā vietā lai nāk “Tieši es!”.
Iztiksim bez tik ērtā “Es jau neko”. Nevis “es jau neko”, bet “es varu un daru”.
Lai pagātnē paliek nolemtības pilnais “Ja nu nesanāk”. A ja nu sanāk?
Nesamierināsimies ar netaisnību. Nedarīsim tikai “mīļā miera labad”. Jo patiess miers var pastāvēt tikai tad, ja tas ir balstīts taisnīgumā.
Ir laiks atmest aicinājumus nelēkt uz ecēšām. Jo dažreiz ir jālec. Dažreiz pat tieši uz ecēšām. Un pats galvenais - jālec tur, kur paši lemsim lēkt. Tik augstu un tik tālu, kā paši nolemsim.
Mums nav bezpalīdzīgi jāplūst pa straumi. Mums pašiem šī straume jāveido. Un, kā redzam, Latvijā ir cilvēki, kas paši var radīt TĀDU Straumi, kurai seko visā pasaulē. Un tas nav pārsteigums. Tā ir likumsakarība. Un par to es ļoti priecājos.
Mīļie draugi!
Nākamajā gadā veidosim jaunus stāstus un jaunus sapņus. Par mums. Par Latviju. Par mūsu laika brīnumiem:
Par uzņēmīgiem cilvēkiem.
Par drosmīgiem cilvēkiem.
Par neatlaidīgiem cilvēkiem.
Par mīlošiem cilvēkiem.
Rakstīsim mūsu Latvijas stāstu, kurā izceļam nevis citu kļūdas, bet gan savus darbus. Stāstu, kurā lēmumus pieņemam mēs. Stāstu, kurā galvenie varoņi esam mēs. Stāstu, kurā pareizs laiks vienmēr ir mūsu laiks. Mūsu Latvijas un mūsu cilvēku laiks. Tad tā vairs nebūs nekāda pasaka, bet īstenība.
Lai mums visiem daudz prieka un gandarījuma jaunajā gadā. Laimīgu divtūkstoš divdesmit piekto gadu!