Jānis Urbanovičs: "Eiropai jāatgūst pašapziņa"

Jānis Urbanovičs: Diemžēl Irākas, Sīrijas, Lībijas vai Ukrainas piedzīvotās traģēdijas spiež mūs no jauna atklāt, kāds dziļums ir ietverts Nobela prēmijas laureāta reiz rakstītajā: «Austrumi ir austrumi, un rietumi ir rietumi, kopā vienoties tiem nav lemts...» © F64

Eiropas Savienība pēdējos gados saskaras ar smagām problēmām – Grieķijas finanšu krīze, pēc tam bēgļu straumes no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, pašlaik klāt nācis arī terors Parīzē un bažas, ka kas līdzīgs var atkārtoties jebkurā citā ES vietā.

Jau labu laiku vērojama arī atsevišķu valstu centrbēdzes tendence – Lielbritānijā, Austrijā sabiedrībā visā nopietnībā tiek apsvērta doma par izstāšanos no ES. Kā Eiropa lai turpmāk dzīvo? Vai būt eiropietim vairs maz skan lepni? Par to Neatkarīgās intervija ar Baltijas foruma priekšsēdētāju, Saeimas Saskaņas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču.

– Kas ir Eiropas galvenā problēma?

– Pāri Vidusjūrai plūstošā patvēruma meklētāju straume drupina Eiropas Savienības pašpārliecinātību un tās virspusējo harmoniju. Tomēr ne jau simti tūkstošu migrējošo cilvēku vai hipotētiskie miljoni ir galvenā problēma. Tā slēpjas pašos eiropiešos, viņu pašapziņas trūkumā. Vispirms mums pašiem ir jāvēlas atjaunot sevī lepnumu par Eiropas diženumu. Pēc tam mēs pratīsim ar šādām jūtām «inficēt» cilvēkus, kas te ierodas meklēt drošību, un iekļaut viņus savā vidū. Dosim viņiem, paliekot musulmaņiem vai alavītiem, iespēju un vēlēšanos kļūt par mums – par eiropiešiem!

Nesen žurnālā Rīgas Laiks un portālā Delfi pensionētais čehu eirobirokrāts Edvarts Utrata – kurš pats saulainām vecumdienām izvēlējās Kanādu – dedzīgi un argumentēti centās mums iepotēt Briseles labirintu ekspertu kredo: daudz kritizētajai ES ir pavisam vienkārši atrodams ideālais reorganizācijas risinājums, kas ļaus tai pārvarēt visas problēmas un inerces, ja tiks ierobežota egoistisko dalībvalstu suverenitāte un stiprināta federalizācija.

Taču kāda jēga būs struktūras efektīvākai formai, ja tai trūkst satura un dvēseles?

Eirobirokrātu saldos sapņus jau izgaisināja britu premjera Deivida Kemerona ultimatīvā vēstule Eiropadomes prezidentam Donaldam Tuskam: ir jāveido «brīvu valstu elastīga savienība», kurā Lielbritānijai nebūs saistoša prasība tiekties «pēc arvien ciešākas savienības» – pēc eiro ieviešanas, Šengenas zonas utt. Vienalga, paliks Apvienotā Karaliste ES sastāvā vai ne, tās izvērstā šantāža radīs pavisam jaunu Eiropas vienotības modeli, kura efektivitāte būs atkarīga nevis no birokrātiskas reorganizācijas, bet gan no eiropiešu pārnacionālā lepnumā sakņotas vēlmes saglabāt vismaz to, kas jau ir kopā sasniegts, un nekļūt par pasaules apsmieklu.

Tāpēc šodien «Eiropas projekts» saskaras ar izaicinājumu, ko Massimo d’Adzeljo, viens no Itālijas apvienotājiem, spožā – un šeit aktualizētā – aforismā formulēja pirms vairāk nekā pusotra gadsimta: «Vienota Eiropa ir radīta – pēdējais laiks ir radīt tai eiropiešus.»

– Eiropieši paši vēl nav kļuvuši par eiropiešiem, bet klāt nāk vēl arī bēgļi. Kā no viņiem uztaisīt eiropiešus?

– Nelolosim ilūzijas, ka bēgļi no Sīrijas un Eritrejas masveidā dosies atpakaļ uz dzimteni, kur būs iestājies miers. Mums Latvijā jau tika dota smaga vēstures mācība – Otrā pasaules kara laikā uz Vāciju pārvietoto latviešu vairākums dziļi iesakņojās jaunajās mītnes zemēs, un tagad tas pats notiek ar mūsu cilvēkiem, kuri devās strādāt uz bagātākām Eiropas valstīm. «Cilvēki laivās» ierodas uz palikšanu, un Eiropa nedrīkst izlikties to nesaprotam.

«Jauneiropiešu» iedzīvošanās problēma nav atrisināma vienīgi ar finanšu līdzekļiem, ko izlietos pabalstos, patvēruma mitekļos, izglītošanas un integrācijas programmās. Eiropas Savienībai un mītnes valstīm ir jādod šiem cilvēkiem arī kas tāds, ko nevar nopirkt par naudu – lepnums par viņu piederību mūsu civilizācijai. Protams, eiropietim grūti to atzīt, taču mums piemērs ir mūžam spēcīgais «Amerikas sapnis», kas turpina veidot dedzīgi lojālus ASV pilsoņus no arvien jaunām ieceļotāju paaudzēm. Tieši tāpēc vispirms ir nepieciešams «veceiropiešos» reanimēt pašcieņu, lepnumu par savām saknēm un tradīcijām – dzimtu, novadu, valsti, par valstu savienību, par savas tautas un kopējo Eiropas kultūras mantojumu. To, kura neatņemama sastāvdaļa ir diženās viduslaiku katedrāles un necilie krucifiksi lauku ceļu krustojumos – kristietības ideālu atgādinājums.

ES dalībvalstu iedzīvotājiem ir jāatgūst prasme priecāties par savu tuvo un tālo kaimiņu veiksmēm, sasniegumiem, lepoties ar tiem kā savējiem – mācēt saredzēt tur ne tikai ieganstu gluži dabiskai skaudībai, bet arī ieguldījumu kopējā mūsu savienības un Eiropas attīstībā. Šajā ziņā daudzi politiķi var mācīties no EP vadītāja Martina Šulca patiesi dabiskās eirosolidaritātes.

– Pašlaik gan par eirosolidaritāti vairāk redzamas bailes – bailes no tā, ka pašreizējie simti tūkstošu bēgļu ir tikai sākums, bet drīz atnāks miljoni...

– Patiesībā ir gandrīz vienalga, cik tieši liels pārceļotāju skaits jau ir devies ceļā vai vēl tam pošas Turcijā, Lībijā, Albānijā. ES kopējiem mērogiem tie nav katastrofāli apjomi. Stihiskā ļaužu straume ir tikai indikators, kas uzrāda eiropiešu izbīli, mazspēju, nekonsekvenci, apsēstību ar dažādiem kompleksiem, bet pāri visam – mūsu pārnacionālās identitātes vārgumu, eiropeiskā lepnuma nepietiekamību. Nebūtu «tautu staigāšanas», par Eiropas iekšķīgās kaites uzrādītāju kļūtu kaut kas cits.

Reālas krīzes brīdī ES uzrāda vienotas nostājas neiespējamību. Jebkura ES dalībvalstu kopēji akceptēta un konsekventi īstenota pozīcija – kaut vai pavisam kļūdaina – būtu krietni izdevīgāka Eiropas reputācijai nekā tagadējie strīdi par to, kā vajadzētu rīkoties: «Solīsim uzņemt visus, lai pasaule redz, cik esam labiņi» (Vācijas federālā kanclere), «Neielaidīsim pie sevis nevienu» (Polijas jaunā valdība), «Ja Brisele dos naudu, tad mazliet īpaši atlasītu bēgļu var pieņemt» (Baltijas valstis) utt. Politisko viedokļu kakofonija ir papildu apliecinājums ES šābrīža vājumam, bet vēl vairāk – dziļi ielaistai mūsu civilizācijas mazdūšībai.

– Bēgļu nāciena dēļ tiek celti žogi, atgriežas robežkontrole ES iekšpusē, tiek runāts par Šengenas zonas iespējamu atcelšanu. Vai tas dos kādu efektu?

– Tas, ka ES nespēj sargāt savas robežas un pārvaldīt migrantu invāziju, nav ļaunākais. Neviens nav un nekad nebūs pilnībā gatavs nepārvaramiem apstākļiem. Diemžēl pasaule saredz, ka Eiropa paniski bīstas no šīs ļaužu masas, sajūt tajā draudus drošībai un savu vērtību erozijai – turklāt izmisīgi cenšoties neatzīt bailes, lai «nepamodinātu guļošu lauvu». Briseles un dalībvalstu politiķu patlaban veiktās praktiskās darbības rada iespaidu par padevīgu cerību kaut kā atpirkties no pēkšņās humānās problēmas. Tajā visā noskatās Eiropas drošības garants ASV, potenciālais investors Ķīna, «sankciju kara» pretinieks Krievija, nesen diplomātiskās sarunās «normalizētā», kodolbruņošanās plānus atvilktnē nobāzusī Irāna, Tuvo Austrumu saspīlējumu sponsorējošās naftas monarhijas. To secinājumi diezin vai ir ES un Eiropai glaimojoši.

Protams, mūsu vājās vietas pārzina arī te ieradušies vai ceļā sataisījušies bēgļi. To apliecina patvēruma pieprasītāju nereti demonstrētā augstprātība, viņu paštaisnība, ignorējot likumu prasības un pieprasot tiesības baudīt cerēto labklājību. Bagātās Eiropas gļēvums, impotence, izmisīgie pieglaimošanās centieni «nelūgtajiem viesiem» rada it kā karikatūriskas, bet diemžēl reālas «melnā rasisma» vai reliģiska šovinisma formas. Īpaši asi tas jūtams reģionos, kurus ES vēl nesen, pēc «arābu pavasara», cerēja ar diplomātijas, ekonomisko saišu un palīdzības programmu palīdzību «eiropeizēt». Tagad nostiprinās iespaids, ka Eiropa, baidoties izprovocēt islāmistu radikāļus, vairs pat nevēlas aizsargāt savas vērtības pašu mājās. Ir pat vienalga, vai ar Eiropas vērtībām tiek saprasta uzskatu brīvība, sieviešu līdztiesība, judeokristietiskās morāles un kultūras tradīcijas – vai arī pašu eiropiešu vidū joprojām asi diskutablās viendzimuma laulības, mirstoša cilvēka tiesības uz eitanāziju vai tiešsaistē brīvi pieejamas azartspēles.

– Varbūt Eiropai kauns par savu labklājību?

– Eiropa pati dzen sevi stūrī, nospiež uz ceļiem, publiski pazemo – ļaujot šodien pār sevi valdīt dažādiem vēsturiskiem kompleksiem un iedomātas vainas apziņai. Tā šodien baidās būt lepna par sevi, jo, nedod dievs, kāds tajā noteikti saskatīs augstprātību, rasismu un vēsturiskā pārākuma sludināšanu. Rietumeiropas «1968. gada paaudzes» iluzorie vispārējās brālības ideāli, to antikoloniālais patoss un «trešās pasaules» apjūsmošana kļuva par mūsdienu eiropeiskās identitātes mentālām važām.

Mūsdienās labais tonis liek eiropietim kaunēties par to, kam patiesībā ir jābūt viņa pašcieņas pamatam. Liek justies neērti par savu – atkarībā no konkrētā reģiona, vairāk vai mazāk relatīvo – labklājību, sakārtoto un drošo dzīves telpu. It kā miers, pārticība un vides tīrība Somijā vai Šveicē patiešām tika nodrošinātas uz Sīrijai vai Sudānai pienākošās, tām kaut kad kolonizatoru nolaupītās, kvotas rēķina. It kā tālbraucējam šoferim ceļā uz Eirotuneli, kura auto kravas kasti izdemolē tur ielauzušies robežpārkāpēji, tā tiek dota iespēja izpirkt vēsturisko vainu par Francijas armijas kādreizējo teroru pret neatkarības cīnītājiem Alžīrā. It kā visa vienotas Eiropas idejas un kopējās ekonomiskās telpas pastāvēšanas jēga tiešām būtu sagādāt komfortablu dzīvesvietu katram cilvēkam, kuram pietiek apņēmības un līdzekļu nelegāli šķērsot ES robežu. Tieši tāpat, neraugoties uz «vidēji statistisko» Eiropas tūristu masveida viedokli, arī Spānijas vai Turcijas esībai ir vēl cita jēga – ne tikai apgādāt uzpūtīgus ziemeļu bālģīmjus ar lētu sauli, pludmalēm un alkoholu.

Tāpēc Briseles iestāžu retorikā un Eiropas informatīvajā telpā valda histēriska politkorektuma dogmas. ES vadība – apvainojot ikvienu savai «ģenerālajai līnijai» oponējoša viedokļa paudēju islāmofobijā, rasismā un ekstrēmismā – cenšas apspiest jebkādas publiskās diskusijas par «civilizāciju konfliktu», ko varētu radīt cilvēku masu migrācija pašā Eiropas sirdī. Tā rezultātā ES politiskā elite pati nostiprina sev visnevēlamāko pretinieku, kas atražo šodienas Eiropas vispārējo baiļu agresīvo formu: rases tīrības sludinātājus, patversmju dedzinātājus, akmeņu metējus un nažu vicinātājus. Sen aizmirsies, ka 2000. gadā ES īstenotā Austrijas valdības, ko līdzveidoja radikālā Brīvības partija, politiskā izolācija apliecināja tās spēju neļaut ekstrēmismam izlauzties no Eiropas vēsturiskās pieredzes diktētām «sarkanajām līnijām».

Kā jau teicu, papildu slogs ES diplomātijas trauslajai pašapziņai ir nespēja pieņemt neveiksmi savos līdzšinējos centienos «eiropeizēt» un integrēt apkārtējos reģionus – panākt Tuvo Austrumu, Magriba un «Austrumu partnerības» valstu pārvaldes iekārtas, tiesu varas, ekonomikas pilnveidošanu «pēc sava ģīmja un līdzības». Tagad ES nākas samierināties, ka tās jūsmīgi uztvertais «arābu pavasaris» radīja pavisam nelāgas konsekvences, paverot ceļu terorismam un «džihāda industrijai».

Šodien Džozefa Radjarda Kiplinga it kā «imperiālistiskā» dzeja – vēl jo vairāk gadsimtiem ilgā britu koloniālisma nežēlīgā pieredze, kurā veidojās viņa talants – šķiet nepopulārs un pilnīgi nevēlams atsauču avots Rietumu pieklājīgā sabiedrībā. Diemžēl Irākas, Sīrijas, Lībijas vai Ukrainas piedzīvotās traģēdijas spiež mūs no jauna atklāt, kāds dziļums ir ietverts Nobela prēmijas laureāta reiz rakstītajā: «Austrumi ir austrumi, un rietumi ir rietumi, kopā vienoties tiem nav lemts...»

– Vai bēgļu mugursomās ir džihāds – vai no bēgļiem jābaidās kā no teroristiem?

– Atmetīsim ilūziju pārveidot Austrumus, lai pievērstos cilvēkiem, kuri no tiem bēg. Viņus mēs varam pārveidot, un mums tas ir jādara. Kaut arī Eiropas biklums ir kļuvis par pamatu gandrīz vienprātīgam uzskatam – gan dažādo džihāda sludinātāju, gan Rietumu drošības ekspertu vidū – par tagadējiem patvēruma meklētājiem kā mūsu civilizācijas pamatu drupinātājiem drīzā nākotnē. Nostiprinās pārliecība, ka jaunajās mītnes vietās šie cilvēki automātiski solidarizēsies vienīgi uz savas ticības, etniskās piederības un dzimtenē piekopto tradīciju bāzes. Tāpēc arī tiek pesimistiski prognozēts, ka centieni viņus integrēt patvērumu devušās valsts sabiedrībā, visticamāk, tiks veikti formāli – jo kas gan mēs, eiropieši, tādi esam, lai uzdrīkstētos citas, «vitālākas», kultūras nesējiem uzspiest savu «pliekano vērtību» mēru?

Tiek aizmirsts, ka cilvēki, kurus patlaban selekcionē kā tiesīgus saņemt patvērumu ES, bēga pēc iespējas tālāk no piedzīvotā kara, no asiņainiem reliģiskiem un etniskiem konfliktiem. Viņi vēlas sev mieru, drošību un, protams, labklājību. Kāpēc patvēruma ieguvējam būtu jācenšas eksportēt džihādu – graut savu patvērumu, kalpot varmācīgām dogmām, kuru dēļ ir pazaudētas mājas, ģimene, dzimtene? Bēgļiem patlaban ir augsta motivācija pielāgoties, iedzīvoties jaunajā vidē, uzsūkt sevī tajā valdošos priekšstatus. Tie sīrieši, kas pa jūru un kājām izmisīgi bēg no Sīrijas uz Eiropu, nebēg, lai spridzinātu un šautu Parīzē.

Taču patvēruma meklētāji ātri pamanīs vienādu iespēju solījuma neatbilstību mītnes zemes reālijām, tajās pastāvošās «stikla sienas» un slēpto diskrimināciju. Eiropas integrācijas un mulitkulturālisma politikas nesenajām kļūdām ir jākalpo par mācību nepieļaut tās no jauna. Francija, koleģiāli cenšoties novirzīt daļu no bēgļu straumes pie sevis, patlaban mēģina pieteikt sevi kā migrantiem labvēlīgu valsti – skaidri apzinoties, ka nav aizmirsti arābu jaunatnes nemieri Parīzes priekšpilsētās, tur pieļautā etnisko geto veidošanās sociālo mitekļu rajonos. Tāpēc diez vai Baltijas valstīs būs iespējama veiksmīga patvēruma meklētāju integrācija, viņiem redzot simtiem tūkstošu Latvijas un Igaunijas nepilsoņu – «otrās šķiras eiropiešus», neraugoties uz viņu baltādainību un kristīgām saknēm.

Tas, cik veiksmīgi notiks jauneiropiešu iekļaušanās Eiropas dalībvalstu sabiedrībās, ir pilnībā atkarīgs no mūsu apņēmības viņiem atvērt visas durvis, dot patiesu piederību savai jaunajai mītnes valstij un Eiropai. Protams, arī no mūsu godīguma, šo piederību solot. Lai pieprasītu topošajiem eiropiešiem cienīt mūsu likumus un kārtību, vērtības un tradīcijas, vispirms mums nepieciešams pašiem tās konsekventi ievērot.



Politika

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valde šodien spriedusi par tālāko rīcību nākamā Latvijas Bankas prezidenta jautājumā, bet gala lēmumu par to, vai uz amatu būtu virzāms "Attīstības finanšu institūcijas "Altum"" ("Altum") valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, vēl nepieņēma.