Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete ir dziļi vīlusies. Globālā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija, pie kuras arī viņa pati strādājusi, dalībvalstīm nebūs saistoša. Eiropas padomē dokuments tika «apsveikts», kas tulkojumā nozīmē – mums tas nav vajadzīgs – vai tuvu tam.
Tieši tāpat notika ar līdzšinējo Eiropas Savienības (ES) stratēģiju, un tagad vēsture atkārtojas. Taču notiek tas ģeopolitiski radikāli atšķirīgos apstākļos. Sandra Kalniete atgādina, ka iepriekšējā stratēģija sākās ar vārdiem - «vēl nekad Eiropas Savienība nav bijusi tik pārtikusi, demokrātiska, droša un brīva». Savukārt ES augstās pārstāves Federikas Mogerīni stratēģijas ievadā secināts, ka savienība ir apdraudēta kā vēl nekad: «Tiek apšaubīts mūsu savienības mērķis un pat tās pastāvēšanas jēga. Tomēr mūsu pilsoņiem un pasaulei kā vēl nekad vajadzīga spēcīga Eiropas Savienība.» Ir jauni draudi: migrācija, klimata pārmaiņas, terorisms, hibrīdkarš, un uz tiem jāreaģē.
Atbilstoši procedūrai globālo stratēģiju sadarbībā ar dalībvalstīm un Eiropas institūcijām izstrādāja Eiropas Komisijas ārlietu dienests, un savu pienesumu sniedza arī Eiropas Parlaments. Mūsu eiroparlamentāriete S. Kalniete izstrādāja parlamenta ziņojumu, kas attiecīgi ietverts F. Mogerīni dokumentā. Ne visas, taču daudzas parlamenta un arī personīgi S. Kalnietes idejas tika iekļautas gala versijā. «Es tiešām negaidīju tik labu dokumentu!» atzīst Latvijas deputāte. Par ES globālo stratēģiju tika debatēts arī Eiropas Parlamenta plenārsesijā pagājušajā nedēļā, klātesot pašai F. Mogerīni. Balsojums gan nenotika - deputāti parunāja un pieņēma zināšanai.
Stratēģijā galvenā uzmanība vērsta uz savienības militārajām spējām un terorisma apkarošanu, nodarbinātības veicināšanu, cilvēktiesībām. Tai jāveicina miers, valstu un sabiedrību izturība - gan Eiropā, gan tās apkaimē.
Parlamenta priekšlikums 2% no IKP atvēlēt aizsardzībai, tāpat kā to dara NATO, stratēģijā tomēr nav iekļauts. To negribēja sešas ES valstis, kas nav transatlantiskajā aliansē. Arī ideja par kopīgu izlūkdienestu izbrāķēta, jo dalībvalstis ļoti sensitīvi uztver visu, kas saistīts ar to suverenitāti. Virknei dalībvalstu esot arī grūti pieņemt savu karavīru nodošanu citas valsts komandējošā sastāva pakļautībā. Tomēr uzsvars uz aizsardzību dokumentā ir likts. Mērķis esot vairot ES spēju stabilizēt savus kaimiņus ne tikai ar naudu, bet arī aizsardzības spēkiem, kas piedalītos dažādās operācijās dažādās krīzēs. Kā skaidro S. Kalniete - ES atsakās no agrākās iedomas, ka visas valstis sapņo tai pielīdzināties. «Mēs ar kaimiņiem vēlamies sadarboties, lai stiprinātu to noturību. Trauslām sabiedrībām vispirms jāsasniedz zināms labklājības līmenis, tikai pēc tam var domāt par augstākām un principiālākām lietām.» Runa ir, piemēram, par cilvēktiesībām. Būtisks uzsvars stratēģijā arī likts uz sabiedrību un valstu noturību (resilience) - spēju izturēt izaicinājumu, krīzi, spiedienu, psiholoģisku agresiju. Saglabāt savu vienotību un spēju pretoties.
Ideālā variantā tagad, balstoties uz šo stratēģiju, ES institūcijās un dalībvalstīs vajadzētu tapt ar atbilstošu finansējumu apveltītām konkrētām rīcības programmām. Taču tā, visticamāk, nenotiks. Jautājums par finansēm vispār nav apspriests.
«Tas ir ļoti neveiksmīgi, ka globālo stratēģiju bija nolemts izskatīt šajā Eiropas Padomē - jūnijā pēc Lielbritānijas referenduma,» secina deputāte. «Brexit balsojums visas citas diskusijas atvirzīja otrā plānā, un tā rezultātā padomes secinājumos ir lietots faktiski nekādas saistības nevienam neuzliekošs formulējums. Padome stratēģiju «apsveic» - welcomes, nevis indorses - uzliek par pienākumu to ieviest. Un tas ne ar ko neatšķiras no tā, kas notika 2003. gadā. Man tiešām ir žēl ārējā dienesta diplomātu un ekspertu, kas pie tās strādāja. Viņu darbs ir vēl viens papīrs, kas tagad kaut kur te klejos.».