Vaidere: Par maz novērtējam, cik labi ir, ka dzīvojam ES

Saruna ar Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas grupas deputāti Dr. oec. Inesi Vaideri (Vienotība) par Eiropas Savienības krīzi, tālākās attīstības scenārijiem un Eiropas Komisijas spējām tos realizēt, Eiropas nākotni kontekstā ar gaidāmajām vēlēšanām Francijā un Vācijā, kā arī Vienotības nākotni.

- Mūsu saruna notiek zīmīgā laikā - Eiropas Savienība atzīmē 60. gadadienu, kopš Romas līgumu parakstīšanas, kas lika pamatus ES izveidei. Tajā pašā laikā šo svinību norise ir ar tādu nelielu ēnas pusi - nerimst runas par to, ka ES piedzīvo nozīmīgu krīzi. Kāds ir jūsu vērtējums par procesiem ES pastāvēšanā?

- Nedomāju, ka ES ir krīze, taču situācija ir ļoti nopietna un Romas līgumu gadadienas svinību tortei ir neliela rūgtuma piegarša. Nav tik labi, cik labi varētu būt. Bet man ir nācies darba darīšanās apbraukāt visu pasauli - no Brazīlijas līdz Indijai, Ķīnai un Austrumtimorai - un jāsaka, mēs tomēr par maz novērtējam to, cik labi ir, ka dzīvojam ES. Latvijā pat nabadzīgi cilvēki dzīvo labāk, nekā ļoti daudzviet dzīvo cilvēki, kuri tiek uzskatīti par vidēji turīgiem.

Trūkumi ES ir, bet tie nenozīmē, ka drīkstētu pieļaut ES izjukšanu. Brexit lielā mērā notika tāpēc, ka ES vadība, centrālās institūcijas ir daļēji zaudējušas spēju ieklausīties sabiedrības viedoklī, tās runā pašpieņemta politkorektuma ietvaros un ar to bieži vien aiztaisa muti tai sabiedrības daļai, kas vēlas izteikties: kā tad runāsi, tad būsi «politnekorekts». Atrautība no sabiedrības ir visaugstākajā līmenī - šķiet, Eiropas Komisija bieži vien nesaprot, kas cilvēkiem svarīgs, kā arī neprot paskaidrot labo, kas paveikts. Un, kad cilvēki to redz, viņu reakcija nereti ir: ES ir slikta, mums to nevajag. Brexit gadījumā tas nostrādāja, turklāt paradoksālā veidā - par Brexit nobalsoja ļoti daudz rūpnīcu strādnieku, zvejnieku, lai gan tieši viņu darba vietas ir lielā mērā atkarīgas no ES atbalsta. Cilvēki bija īgni par situāciju, par konkurenci no Austrumeiropas, par lielo migrāciju, un šo nostāju EK neņēma vērā.

- Būtu bijis jāņem vērā - pagājušās nedēļas notikumi Londonā to apliecina.

- Jā, cilvēki vispirms vēlas justies droši. Tādi notikumi kā pirms gada Beļģijā, tādi notikumi kā uzbrukums pie parlamenta Londonā, terora akti Vācijā - tas nevar palikt bez sekām, ļaudis Eiropā iebilst pret nekontrolētu un lielu migrāciju, pret imigrantu nevēlēšanos integrēties.

- EK ir atbilstoši reaģējusi uz savu pilsoņu drošības apdraudējumu?

- Reakcija ir bijusi, ir pastiprinātas drošības struktūras, Eiropas Parlaments ir atvēlējis ļoti lielus līdzekļus ES robežsardzes stiprināšanai, ir panākts, ka ES valstu spēki, ieskaitot Frontex, var vajadzības gadījumā pievienoties nacionālajai robežapsardzei. Ir darīts daudz, lai situāciju kontrolētu, un ir virkne trešo valstu, ar kurām ir panākta sapratne migrācijas ierobežošanā. Tomēr Rietumeiropā ir spēki ar ļoti skaļām balsīm, kuri nerimst atkārtot: ir jāļauj ierasties ES katram, kurš to vēlas. Jāteic, ka arvien vairāk atskan arī saprāta balsis, ka ekonomiskie migranti no trešās pasaules valstīm nav tie, kuri būtu jāgaida Eiropā atplestām rokām. Pasaulē ir miljardiem cilvēku, kas dzīvo sliktāk nekā Eiropā, un visiem tiem taču te nav jādod pajumte.

Tomēr ne jau vienmēr drošības struktūras ir tās, kas var palīdzēt cilvēkiem justies droši. Ļoti lēnais lēmumu pieņemšanas mehānisms ES bieži traucē ātri pieņemt lēmumus krīzes situācijās, informācijas apmaiņa starp valstīm ir nepietiekama. Un tur vēl daudz darāmā.

- Kamēr ES lēni reaģēs, vairākās ES valstīs var nākt pie varas spēki, kuriem ES vispār nebūs vajadzīga.

- Jā, Lepēnas nākšana pie varas Francijā būtu šāds pavērsiens, taču ceru, ka tas nenotiks. Lepēnas kundzei ir problēmas ar morālajiem kritērijiem, piemēram, viņas pēdējais paziņojums par iestāšanos par sankciju atcelšanu pret Krieviju. Kas tā par morāli, ja var aicināt atcelt sankcijas pret valsti, kura okupējusi citas valsts teritoriju un piedalās nevainīgu cilvēku slepkavošanā Austrumukrainā?! Skaidrs, ja Lepēna ir saņēmusi aizdevumu no Krievijas, kuru uzvaras gadījumā varētu arī neatmaksāt, tad viss kļūst saprotamāks. Var arī skaidri saskatīt, ka trešās valsts spēki jau ir iesaistīti kampaņas procesos, mēģinot diskreditēt citus prezidenta vēlēšanu kandidātus.

- Vai atsvešināšanās starp varu un sabiedrību ES nav tomēr saistīta ar pārāk lielu centrālās varas koncentrāciju, Eiropas Komisija faktiski ir virsvaldība virs ES nacionālo valstu valdībām, un tās atsvešinātība no sabiedrības jau ir ieprogrammēta.

- Es pagaidām neredzu efektīvu alternatīvu mehānismu. Pašlaik tomēr ir zināms struktūru līdzsvars - ir arī Eiropas Padome, kas sastāv no nacionālo valstu valdībām, un Eiropas Parlaments, kas atspoguļo to cilvēku viedokli, kas dzīvo Eiropas Savienībā. EK ir gan ļoti plašas pilnvaras likumdošanas iniciatīvu jomā, tas tiesa. Turklāt EK sastāvā ir gan tādi cilvēki kā Valdis Dombrovskis, kurš savā valstī ir vairākkārt izgājis vēlēšanu «sietu», apliecinot tautas atbalstu, gan tādi komisāri, kurus savās valstīs vispār knapi pazīst un viņu spējas pārstāvēt sabiedrības intereses tāpat. Tā ka EK ir neviendabīga, to lielā mērā nodrošinājusi vecmodīgā pieeja tās augstāko amatpersonu izvēlē. EK prezidentu Žanu Klodu Junkeru izvēloties, ļoti daudz noteica kuluāru vienošanās, un tas nebija pareizi. Tagad mēs strādājam ar EK vadītāju, kuru nevarētu nosaukt par pašu dinamiskāko un progresīvāko, kurš varētu ieviest reformas ES. Junkera valdīšanas laikā reformas praktiski nav notikušas, un mainīt šo situāciju mēs kā Eiropas Parlamenta deputāti diez kā nevaram - komisāru noklaušināšana parlamentā ir ierobežotas efektivitātes instruments.

- EK prezidents Junkers tomēr ir piedāvājis piecus modeļus Eiropas nākotnei pēc Brexit. Kurš no tiem būtu atbilstošākais, jūsuprāt? «Atstāt visu kā līdz šim», «tikai vienotais tirgus», «vairāku ātrumu Eiropa», «darīt kopā mazāk, bet efektīvāk», «ceļs uz lielāku federalizāciju un vienotu valūtu»?

- Manuprāt, ir neefektīvi vispār runāt par šiem pieciem variantiem, jo katram no tiem ir savas pozitīvās iezīmes un katram - negatīvās. Ja es būtu EK vadītāja, es raudzītos no cita skatpunkta: pirmām kārtām būtu jādefinē, kādi ir primārie uzdevumi ES, tad - kā tos var realizēt. Pirmkārt, kā nostiprināt ES valstu drošību. Otrkārt - ES konkurētspējas celšana, kāda būs ES atbilde Indijas, Ķīnas, arī ASV izaugsmei un konkurencei. Treškārt - kā ES aizstāvēs savas vērtības, kristīgās vērtības un tā tālāk. Konstatējot svarīgākos uzdevumus, balstoties uz EK iespējami plašāku ekspertīzi, jāvienojas par līdzekļiem, kā tie tiks īstenoti.

Junkers ar saviem pieciem variantiem, par kuriem visi saka, ka neviens no tiem nav īsti labs, pēc būtības ir ievedis tālāko ES attīstības scenāriju strupceļā vai vismaz garajā fāzē. Sestdien parakstītā Romas deklarācija ir gluds dokuments, kas labs visiem, bet neko nerisina. Un pagaidām tas, kā situācija attīstīsies, nav īsti saprotams. Piemēram, kas notiks ar Šengenas zonu, kas ar migrācijas krīzes pasākumiem, ja Turcija atteiksies pildīt iepriekš panākto vienošanos šajā jautājumā. Kā ES nodrošinās savu robežu aizsardzību? Priekšlikumu pagaidām īsti nav, un tas rada bažas. Latvijai taču nav alternatīvas ES un NATO - dalība šajās organizācijās mums ir pilnīgi un absolūti nepieciešama valsts pastāvēšanai, ja negribam būt kas līdzīgs Krimai vai Ukrainas austrumdaļai.

- Junkers gan ne tik sen izteicās, ka ASV centieni piespiest palielināt militāros budžetus ir šantāža, kam ES nepakļausies.

- Man pret šiem izteikumiem ir lieli iebildumi, jo mūsu un citu ES valstu dalība NATO ir tas, kas attur Krieviju no agresijas Baltijas valstīs, turklāt solījumi par 2% no IKP aizsardzības budžetam ir jāpilda. Patīk Tramps vai nepatīk, bet ir jāmeklē iespējas sadarboties ar ASV vislabākajā iespējamā veidā.

- Nepārdomāta retorika Junkeram bija raksturīga arī Brexit gadījumā. 29. martā Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja nāk klajā ar paziņojumu par procedūras uzsākšanu aiziešanai no ES. Kādam vajadzētu būt sarunu tonim no ES puses?

- ES ir ļoti būtiska turpmākā sadarbība ar Lielbritāniju. Latvijai jo īpaši, kaut vai zinot, cik daudz mūsu tautiešu strādā šajā valstī, un atceroties to, ka Lielbritānija kā NATO dalībvalsts vienmēr bijusi stingrās un pamatotās pozīcijās attiecībās ar Krieviju. Britu atbalsta samazināšanās būtu ļoti nopietna problēma, tāpēc jāskatās, lai šī britu aiziešana no Savienības būtu abpusēji izdevīga. Sarunām ir jābūt ļoti konstruktīvām, un EK ir iespēja šo procesu tā virzīt. Vienā svaru kausā ir britu maksājumi ES budžetā, otrā - viņu brīvā tirdzniecība ar ES. Vissliktākais būtu, ja ES sarunvedēju augstprātīgās attieksmes dēļ briti vienkārši aizietu, durvis aizcērtot, tā padarot situāciju vēl neskaidrāku. ES jābūt ļoti konstruktīvai sarunu procesā.

- Cik nozīmīgi britu maksājumu izbeigšanās ES budžetā varētu ietekmēt Latvijas situāciju, ES fondu palīdzību Latvijai?

- Lēš, ka samazinājums varētu būt aptuveni 15% apmērā. Kā to kompensēt, par to jādomā gan EK, gan dalībvalstu valdībām. Tāpēc izstāšanās sarunas ar britiem ir ļoti nozīmīgas - arī par kompensācijām, jo mēs taču paļāvāmies uz to, ka būs noteikts finansējuma līmenis.

- Brexit izaicinājums nav vienīgais, kas šogad gaida ES. Jūs jau pieminējāt Francijas vēlēšanas, bet būs arī vēlēšanas Vācijā, kur šobrīd ir līdzvērtīga sacensība starp Angelas Merkeles kristīgajiem demokrātiem un Martina Šulca sociāldemokrātiem. Kāds Vācijas vēlēšanu iznākums būtu izdevīgākais ES?

- ES izdevīgākā būtu labējo spēku koalīcija vai arī abu minēto politiķu vadīto spēku lielā koalīcija. Šobrīd socioloģiskās aptaujas rāda abiem kandidātiem līdzvērtīgus rezultātus. No Latvijas viedokļa, būtisks ir jautājums, vai mainītos Vācijas attieksme pret attiecībām ar Krieviju. Šajā jautājumā abu kandidātu uzskati ir visai līdzīgi un Maskavas agresiju nosodoši. Protams, nevar izslēgt Krievijas iejaukšanos vēlēšanu procesos. Vācu kolēģi ir nobažījušies, ka tāda situācija ir iespējama, diskreditējot Angelu Merkeli, ar cerībām, ka sociāldemokrātu valdība bez koalīcijas ar kristīgajiem demokrātiem, bet ar kreisajiem varētu būt pretimnākošāka Krievijas politikai. Taču kopumā, domāju, Vācijas vēlēšanu iznākums nemainīs šīs valsts attieksmi un sadarbības formu ar ES, ko gan nevarētu teikt par Franciju, ja tur nāks pie varas Lepēna.

- Ko Eiropas Tautas partiju (Kristīgo demokrātu) grupai nozīmēs Merkeles neievēlēšana par kancleri? Tas būs liels morāls trieciens?

- Angela Merkele uz saviem pleciem ir iznesusi milzīgu politisku lēmumu smagumu, nodrošinājusi stabilitāti un perspektīvu ļoti grūtās situācijās. Vienīgā viņas nopietnā kļūda ir plašā durvju atvēršana migrācijai. Tā viņai ir dārgi maksājusi un, iespējams, maksās arī nākotnē. Varbūt, ka cilvēki ir arī noguruši no tā, ka viņa tik ilgi ir bijusi pie varas Vācijā, un nav izslēgts, ka tas varētu būt papildu arguments līdera maiņai. Bet Eiropas konservatīvajiem spēkiem un arī Eiropai kopumā tas būtu liels trieciens, ja Merkele nekļūtu par kancleri, jo konservatīvo vērtības, konkurētspējas veicināšana ar atbalstu ražošanai, visumā saprātīga pieeja migrācijas regulēšanai, mācoties no kļūdām, ir tas, kas Eiropai šobrīd ļoti vajadzīgs. Sociāldemokrātu idejas bieži ir skatīšanās garām realitātei.

- Vienotību kā Eiropas Tautas partijas pārstāvi, kā partiju, kas aizstāv ES vērtības, ir ietekmējusi sabiedrības atsvešināšanās no Eiropas projekta? Jeb partiju vairāk grauj iekšējā erozija?

- Vienotības situācija ir sarežģīta, bet to tiešām ir vairāk ietekmējušas iekšējās problēmas, biedru savstarpējās nesaskaņas. Tos atbalstītājus, kas no mums ir novērsušies, ietekmējis arī tas, ka esam dažbrīd attālinājušies no nacionālas un konservatīvas ideoloģijas - mūsu draugi Eiropas Tautas partijā taču ir kristīgie demokrāti, bet atsevišķi Vienotības redzami biedri mēģina sevi pozicionēt kā liberāļus, veicinot pretestību mūsu atbalstītājos.

- Vienotības iekšējo nesaskaņu kamols turpina velties. Kas to var apturēt?

- Diemžēl pagājušā gada vēlēšanas, nomainot partijas vadību, nav atnesušas to dinamiku, uz ko mēs cerējām. Vienotība nav kļuvusi redzamāka un populārāka ar saviem pozitīvajiem darbiem, lai gan tie ir. Iekšējās nesaskaņas jau arī nav atrisinātas, tikai pabāztas zem galda. Ik pa brīdim publiskajā telpā parādās dīvaini izteikumi un gadījumi, piemēram, Saeimas komisijas vadītāja nostājas pret savas partijas ministru, ministri viens pret otru vai citas komisijas vadītāja mēģina izrēķināties ar savu partijas kolēģi, atlaižot no darba viņa sievu, kas ir kompetenta darbiniece. Es domāju, ka bija vajadzīgs spēcīgāks risinājums nesaskaņu pārtraukšanai un to pastāvēšana traucē vēlētājiem pieņemt Vienotībai labvēlīgu lēmumu.

Tomēr ir arī labais un perspektīvais Vienotībā: es ļoti augstu vērtēju Vilni Ķirsi kā Rīgas domes priekšsēdētāja kandidātu. Ļoti cienījami, ka viņš ir ar mieru atteikties no deputāta krēsla Saeimā un kandidēt uz Rīgas mēra vietu. Rīgas vadības nomaiņa, manuprāt, ir akūti svarīga un Latvijai nepieciešama. Nila Ušakova nepatika pret tiesu varu un Latvijas likumiem, nievājošā attieksme pret latviešu valodu, dīvainā pieeja saimnieciskajiem darījumiem, manuprāt, ir ļoti bēdīgs signāls Latvijai. Lieliski, ka Vienotība ir atvēzējusies nolikt viņam pretī labāku alternatīvu - izglītotu un enerģisku jaunu cilvēku, zemessargu, Latvijas patriotu, kurš visās jomās, izņemot blefošanu, ir daudz pārāks par Ušakovu.

- Redziet, Ušakovu visi pazīst un viņa darbus un nedarbus zina, bet Vilni Ķirsi - ne. Jūs varat stāstīt, cik viņš ir cienīgs kandidāts, bet attieksme tāpat būs piesardzīga.

- Medijiem vajag vairāk iepazīstināt ar Ķirša darbiem un personību, nevis tikai skatīties ar aizdomām.

- Aizdomas jau raisa tas, ka ja jau Rīgas dome ir tik svarīga, kāpēc uz tās vadību nepretendē partijas pirmās personas, bet otrā ešelona spēlētāji, lai cik viņi cienīgi arī būtu.

- Es personīgi savulaik uzskatīju un to neslēpu arī valdei un partijas priekšsēdētājam Andrim Piebalgam, ka viņam jākandidē ar pirmo numuru Rīgas domes vēlēšanās kā Vienotības mēra kandidātam. Taču Piebalgs no tā atteicās un nolēma meklēt citu kandidātu. Man bija bažas, ka arī Saeimas deputāti varētu neuzņemties risku. Taču tajā brīdī, kad Ķirsis tomēr piekrita kandidēt, es patiesi biju ļoti gandarīta un atzīstu, ka ir notikusi vislabākā izvēle, ko es pilnībā atbalstu. Viņš ir pirmā ešelona spēlētājs.

- Ja Piebalgs nolemtu aiziet no Vienotības priekšsēdētāja amata, kas notiktu ar partiju?

- Tā tāda zīlēšana kafijas biezumos. Taču no paaudžu nomaiņas politikā es nebaidos, jo zinu, ka mēs ar savu pieredzi politikā būsim vajadzīgi. Bet, ja būs jauni, dinamiski līderi, tas partijai tikai nāks par labu, neredzu neko dramatisku.