Saprāts pret vājprātu
Līdz 13. Saeimas vēlēšanām palicis mazāk nekā gads, tāpēc vairs nevar nodibināt kādu jaunu partiju, lai tajās piedalītos, taču var dibināt partiju apvienības, pārskriet no vienas partijas uz citu un visādi iznesties. Pagaidām pāragri vērtēt partiju izredzes, jo vēl viss kas var notikt, bet dažas tendences un virzieni ir jau samanāmi.
Bez bažām palikt aiz borta uz 13. Saeimu var vērties divi politiskie spēki - Nacionālā apvienība un Saskaņa. Tās bez īpašām pūlēm dabūs apmēram to pašu ietekmi, kas tām ir pašlaik. Nav nekā vienkāršāka, kā pastrinkšķināt uz valodas nerva, lai tūkstošiem ļaužu pārstātu domāt par ikdienas reālajiem rūpestiem un kā nohipnotizēti vērtos nacionālā naida ugunskurā. Jo aktīvāk ar krievu kacināšanu nodarbosies NA, jo labāk tas arī Saskaņai, jo politikā tāpat kā mehānikā darbojas trešais Ņūtona likums - ja viens ķermenis darbojas uz otru ķermeni ar noteiktu spēku, tad otrs ķermenis darbojas uz pirmo ar tikpat lielu, bet pretējā virzienā vērstu spēku.
Turpretī elementārās matemātikas likumi politikā ne vienmēr darbojas, un divi plus divi var būt gan pieci, gan nulle. Ja apvienojas vārgas, marginālas partijas, tas vēl nenozīmē, ka tās pārvarēs 5% barjeru, pat ja to reitingu summa ir lielāka par 5%. Bet nu laika ir gana un vēl var sparīgi zīmēties, lai pacīnītos par vietu zem saules. Artis Pabriks, Mārtiņš Bondars, Juris Pūce un Vents Armands Krauklis manifestējušies ar ideju, ka nu tik jāapvieno spēki startam vēlēšanās. Tikai ideju gan tā īsti pagaidām nevar saprast. Ko viņi piedāvās? To, ka viņi ir glīti, labi ģērbti un prot gudri runāt?
Diemžēl vēlēšanas atkal nepaliks bez klaunādes, kur šoreiz aktieri Artusu Kaimiņu nomainīs Jaunā konservatīvā Strīķes un Juraša partija. Nekāda jaunuma un konservatīvisma tur nebūs, bet būs sviedrains boksa mačs pret dabā nepastāvošiem dēmoniem - trim «oligarhiem». Lai gan Andris Šķēle un Ainārs Šlesers aktīvo sportu ir pametuši pirms daudziem gadiem, bet Aivars Lembergs savu maču pašvaldību vēlēšanu čempionātā ir pārliecinoši vinnējis un Saeimas kampaņas ringā nemaz nekāps, Juris Jurašs un Juta Strīķe vicinās rokas, pārbolīs acis, sitīs ar cimdiem tukšu gaisu un kritīs, celsies un atkal kritīs. Un būs taču elektorāts, kas šai ākstībai uzgavilēs un aplaudēs.
Vēl dabā pastāv arī šāda tāda realitāte, un tur dzīvojošajiem politiķiem ir pavisam grūti. Rindas pie dakteriem, OCTA traktoriem, ļaužu emigrācija uz ārzemēm, Telia spiediens uz Lattelecom un LMT apvienošanu, bagātnieku pieteikums Satversmes tiesā par solidaritātes nodokļa atzīšanu par nelikumīgu, obligātās iepirkuma komponentes (OIK) hroniskais parazītisms un akūtā, nupat atklājusies blēdība ar nepamatotu zaļās enerģijas ražošanas atļauju saņemšanu no nekompetentiem vai korumpētiem ierēdņiem... Tā ir tikai daļa no ķibelēm, kas gāžas pār valdības galvu. Un tur ir kaut kā pa vidu jāpieņem budžets un jāturpina uzsāktā nodokļu reforma, jāskatās, lai Valsts ieņēmumu dienests ieņem ieņēmumus, un jāskatās, kur ir PVN atmaksas karuseļi un caurumi, pa kuriem joprojām plūst projām valsts nauda. Tās ir tēmas, kur, pat ļoti sparīgi un godprātīgi daroties, pie lielas popularitātes nevar tikt.
Viltīgais Arvils Ašeradens jau laikus ir sapratis, ka OIK un Lattelecom&LMT nav tie atslēgas vārdi, ar kuriem spraukties 13. Saeimas durvīs. Viņš notinas no ekonomikas ministra amata uz Saeimas frakciju un Vienotības partijas vadīšanu. Taču nekur tālu jau neaizbēgs. Šā vai tā Vienotība paliek valdošajā koalīcijā, un atbildība par valstī notiekošo tai paliek. Ko Vienotība virzīs ekonomikas ministra amatam Ašeradena vietā, ja rezerves spēlētāju soliņš nav nekāds garais? Vai Vilni Ķirsi, kurš uz Rīgas mēra krēslu pretendēja ar programmu, kurā viena tēze bija pretrunā ar nākamo tēzi un visas kopā bija acīmredzami neizpildāmas? Skumji jau gan ir redzēt, ka partija, kas savulaik bija tik varena, tagad ir stipri papluinīta, žurkas bēg projām un sūce tik liela, ka rodas šaubas, vai kuģis vairs ir ilgti peldēt spējīgs.
Partiju un to apvienību ir daudz, taču 13. Saeimas vēlēšanās galvenā cīņa briest starp diviem virzieniem - starp vājprātu un saprātu. Vienu daļu politiķu nemaz neinteresē, kā tauta ēd, slimo, strādā un mācās, bet priekšplānā izvirza slima suņa murgus par «oligarhiem» vai «krievu nākšanu». Otra daļa vēl cenšas līdz feikziņu un mītu pasaulei nenolaisties. Tas nav viegli, jo mīti un feikziņas rauj sevī iekšā kā atvarā.
Vēlētājam arī nebūs viegli, jo būs jāizvēlas starp racionālo un emocijām, starp strādātājiem un pļurkstētājiem, starp saprātu un vājprātu.