Šodien Latvijas hokejā teorētiski var notikt straujš pavērsiens, jo Jūrmalā notiks ikgadējais Latvijas Hokeja federācijas kongress. Viens no darba kārtības punktiem būs izpildinstitūciju vēlēšanas, kas nozīmē, ka teorētiski var tikt piepildīts daļas hokeja sabiedrības sensenais sapnis – no LHF prezidenta krēsla izšūpināt Kirovu Lipmanu.
Mūžīgais prezidents var gulēt mierīgi, jo nav nevienas pazīmes, kas liecinātu par opozīcijas uzaudzētajiem muskuļiem. Kā pirms desmit gadiem, kad notika pirmais un visnopietnākais mēģinājums atsēdināt Kirovu. Pats interesantākais, ka no toreizējiem opozicionāriem viens otrs šodien silda Lipmana sānus. Ir vērts atcerēties, kā toreiz tapa Viestura Koziola inscenētais apvērsums, kā viņš tika uzmests
Hruščovs un Adenauers
Kad piecdesmito gadu beigās starp divām nometnēm tika dalīta Berlīne, tā laika PSRS pirmais cilvēks Ņikita Sergejevičs Hruščovs savā atslēdznieka prastumā konkurentu izredzes izpušķoja šādiem vārdiem: «Ja Rietumvācijas kanclers Konrāds Adenauers novilks bikses un jūs paskatīsieties uz viņu no mugurpuses, tad redzēsiet, ka Vācija ir sadalīta divās daļās. Ja paskatīsieties uz viņu no priekšpuses, tad redzēsiet, ka Vācija nenostāvēs...» Vai nav skaisti pateikts un vai, aizstājot tā laika varoņus ar desmit gadus senajiem hokeja aprindu tēliem, kaut ko tamlīdzīgu nevar pateikt par visu hokeja saimniecību?
Jau pirms desmit gadiem hokeja aprindās runāja par to, ka Lipmans visiem ir līdz kliņķim un ka reizi par visām reizēm viņš ir pārmetams pār bortu. Dažreiz par metējiem pieteikušies pārdesmit drosmīgo, taču, kad vajadzējis ņemt rokā lāpstu un rakt, visi revolucionāri samukuši krūmos. Toreiz aktīvākais opozicionārs bija apsviedīgais uzņēmējs un prasmīgi apieties ar valsts līdzekļiem protošais Viesturs Koziols. Sākot kontrolēt Rīgas domes piešķirtos līdzekļus pilsētas atbalstītajai komandai (Rīga 2000), Koziols šā sporta veida aprindās ienāk ar svaigiem vējiem, nodemonstrējot savu spēku un atbrīvojot no komandas, viņaprāt, liekos funkcionārus. Tikpat loģiskas bija viņa aktivitātes pirms LHF ikgadējā kongresa: esot shēma, kā mainīt ar cirvi akmenī iekaltos federācijas statūtus, kuri Lipmanam esot tik ērti, ka viņa nomešana esot iespējama, tikai minot skuju taku. Koziols atklāja, ka vismaz uz papīra uzrakstītais spēku samērs beidzot esot pret Lipmanu un kongresā tikšot nobalsots par izmaiņām statūtos. Dienu pirms kongresa Koziols runā jau pavisam citā tonī: vairāku balsu kontrolētājs Helmuts Balderis esot viņu pametis, jo Lipmans atkal bijis veiklāks un devīgāks. Hokeja aprindu jaunpienācējam Koziolam šāda uzticēšanās pelēkajam kardinālam Balderim tobrīd bija piedodama. Uz brīdi zaudējis ticību pārmaiņām, Koziols ātri atgūstas un sāk ap sevi veidot komandu, kura ieņemšot visu hokeja saimniecību.
Nesagatavotais mājasdarbs
Pārgrupējot spēkus un izstrādājot jaunu uzbrukuma stratēģiju, no nemiernieku nometnes nav dzirdama pat pušplēsta bauma, un tas jau norāda, ka revolucionāri ir sasnieguši jaunu attīstības posmu. Diemžēl noslēpumainība tika saglabāta tikai līdz pēdējai dienai pirms kongresa, kad kādā no ziņu aģentūrām parādījās informācija par kaut kādas Latvijas Hokeja savienības dibināšanu. Interesanta bija visu uzaicināšana uz šo vēsturisko notikumu: kuram nedēļas laikā izdevās sazvanīt Koziolu, tas arī tika uzaicināts. Neizplatot savus plānus, jaunā organizācija neievēroja pašas izsludinātos principus – būt sabiedrībai atklāta un viegli pieejama. Kad LHS tika sadalīti visi amati, LHF prezidents Lipmans tikai noplātījis rokas: neviens viņu nav aicinājis piedalīties alternatīvas organizācijas veidošanā. Vienlaikus jaunā LHS turpināja sludināt gatavību savās rindās uzaicināt... Lipmanu.
Ar jaunās savienības pirmajiem atskaites punktiem neradās pārliecība, ka laivas šūpotājiem ir labi sagatavots mājasdarbs. Sapulces atklāšanas kavēšanās par pusstundu uz kopējā fona nav uztverama nopietni, taču kopējā stratēģija – kas ir jādara pēc tam, kad būs apstiprināti statūti, valde, padome un citi amatvīri – bija neskaidra. Pretendējot uz visas hokeja saimniecības pārņemšanu, LHS vadība tikai pēc vairākām dienām bija ieplānojusi iepazīties ar procedūru, kā to iespējams izdarīt. Statūtos nebija pat precīzi noformulēts, uz ko tad jaunā organizācija pretendē. LHS prezidents Koziols vēlāk TV ekrānos ir mazliet konkrētāks: pārņemt visu hokeja varu, izņemot saistības par 2006. gada pasaules čempionāta sarīkošanu.
Dibināšanas sapulcē piedalījās 30 juridisku un fizisku personu, un liela daļa no viņiem tobrīd bija arī LHF biedri. Respektīvi – pamatīga dubultmorāle. Būtu bijis tikai loģiski, ja visi sazvērnieki pirms iestāšanās LHS būtu aizgājuši no LHF. Jaunais LHS prezidents Koziols pat ieminējās, ka «visiem, kuri vēl skaitās LHF biedri, tuvākajā laikā no turienes būs jāizstājas». Kad preses konferencē tika pajautāts, kurš to ir gatavs izdarīt jau nākamajā dienā, atbildē tika saņemtas demagoģiskas atrunas.
Kurš maksās biedru naudu?
Pārmetot LHF tās nedemokrātiskos statūtus un 100% balsojumu par jebkuru Lipmana piedāvāto darba kārtības jautājumu, LHS biedri tikpat vienbalsīgi pacēla savus mandātus, balsojot par iestāšanās biedru maksu un ikgadējo obligāto maksu. Tobrīd nebija neviena, kurš uzreiz bija gatavs šķirties no Ls 1000 par iestāšanos savienībā un Ls 250 ikgadējās maksas. LHS statūtos ierakstīts, kas notiks ar nemaksātājiem. Viņiem tikšot izrādīta maksimāla pretimnākšana, pretstatot nežēlīgo LHF, kura biedru naudas nemaksātājiem liegusi balsstiesības kongresā. Jāpiebilst, ka par iestāšanos LHF ir jāmaksā uz pusi mazāka summa nekā savienībā un tieši nesamaksātā biedru nauda bijis traucēklis tam, lai tā dēvēto demokrātisko spēku balsu skaits būtu lielāks nekā naidnieku balsis.
Nemirstīgais Lipmans
Kā revolūcijas laikā jutās šo notikumu izraisītājs Kirovs Lipmans? Tikai dienā, kad notika LHS dibināšana, Kirovs atgriezās no Šveices, kur bija devies kārtējā vizītē pie IIHF rezidenta Renē Fāzela. Iespējams, ka viņa vizīte un alternatīvās organizācijas veidošana vienā laikā bija nejaušība, taču, sēžot kabinetā pie Fāzela, IIHF prezidenta telefona klausulē ieskanējusies kāda Latvijas žurnālista balss, kurš vēlējies uzzināt, kā varētu attīstīties IIHF attiecības ar jaunizveidoto LHS. Lipmanam atstāstot šo epizodi, Fāzels zvanītājam esot norādījis, ka viņš sadarbošoties tikai ar demokrātiskā ceļā ievēlētiem pārstāvjiem, un šajā gadījumā tā ir LHF.
Atgriezies no Šveices, Lipmans tūlīt pat devās uz notikumu epicentru Piņķos, un, lai arī pār viņa sirmo galvu mākoņu biezums kļuvis blīvāks nekā iepriekšējos gados, tik apgarots Kirovs sen nebija redzēts.
«Tā taču neviens šodien nerīkojas. Viņi visi ir kā boļševiki un tie podpoļšķiki, ks baidās no atklātas cīņas un grib atkātot
1917. gadu. Man nav žēl, ka viņi grib rīkot Latvijas čempionātus. Es tikai priecāšos, ja LHS būs palīgi, kas gatavi strādāt hokeja labā. Lai viņi rīko Latvijas čempionātu, bet lai atnāk pie manis un sāk runāt. Viņi jau rīkoja Jaunatnes hokeja līgu, un kas no tā iznāca? Tagad, kad visiem jābūt vienotiem, kad jāsāk celt multihalle, viņi taisa revolūciju. Tā šodien neviens nerunā, un viņi nedabūs nevienu Latvijas čempionātu!»
Vienīgais uzskatāmais materiāls, ko LHS uzrādīja kā LHF bezdarbību, bija žurnālistu sagatavotās publikācijas, kuras varēja pārlapot ikviens LHS dibināšanas konferences dalībnieks un viesis. Diemžēl nevienā no publikācijām nevarēja atrast kaut vienu Lipmana opozicionāra komentāru par pastāvošo kārtību.