PČH: Latvija pret Franciju. Viens pats mājās
Latvijas izlase pabeigusi savu kārtējo pasaules čempionātu un, lai arī ne pārāk smukā veidā, tomēr saglabāja vietu elitē. Aizvadītais čempionāts atgādina kādu filmu, kura katros Ziemasvētkos tiek drillēta līdz apnikumam.
Vai tā ir sakritība vai nejaušība, taču Latvijas izlases deviņpadsmitais pavasaris pasaules čempionāta elitē sakrīt ar kādu TV3 apnikušo klasiku "Viens pats mājās" cik tur daļām. Ja nekļūdos, tad šī filma TV ekrānus piesārņo jau 20 gadus pēc kārtus. Katru gadu notiek viens un tas pats un jau kā pantiņš ir noskaitāms šo filmu notikumi ja ne pa sekundēm, tad par minūtēm noteikti. Pat var neskatīties un zināsi, kurā brīdī kādam no laupītājiem tiks nosvilināti mati, kad no jumta lidos ķieģelis un citas epizodes.
Ar Latvijas izlasi ir līdzīgi. Katrs no 19 čempionātiem ir kā kopija iepriekšējiem. Vien atšķirība ir tā, ka reizi pa reizei tiek nomainīts kopējamais papīrs un it kā notiek mānīgs uzrāviens, kurš nākamo čempionātu nez kāpēc liek sagaidīt kā brīnumu.
Šajos 19 gados bijuši četri pavasari, kuri mazliet izkropļo kopējo tendenci. Runa ir par tiem pavasariem, kad Latvijas izlase kaut kādā veidā aizkļuvusi līdz ceturtdaļfinālam, taču līdz nākamajai pieturai tā arī neizdodas tikt. Vēl viens pavasaris atšķīrās ar to, ka ka kādu laiku atvadījāmies no elites, taču tas bija laiks, kad IIHF likumu grāmatā bija ierakstīti citi noteikumi. Pēc 1999. gada čempionāta Norvēģijā caurkritušajām komandām uz nākamā gada eliti tika atstātas pusvirus durvis. Vajadzēja piedalīties kvalifikācijas turnīrā caur kuru tad arī Haralda Vasiļjeva izlase atgriezās zem hokeja saules.
Pārēji gadi... Visi vienādi un vienādi garlaicīgi. Pirms izbraukšanas uz čempionātu viens un tas pats aktieris (Kirovs Lipmans) izvirza neizpildāmus uzdevumus un tas pats aktieris jau pēc čempionāta uzliek savu mīļāko melodiju par to, ka lepojas ar Latvijas izlases sasniegumiem, tikai valsts ir maita, ka vispār nepalīdz hokejam. Šogad Lipmans šo dziesmu pēc čempionāta vēl nav nodziedājis, taču vēl ir laiks, jo dungojamais noskaņojums viņam iestājas tikai atgriežoties mājās.
Šis gads tomēr nedaudz atšķīrās no iepriekšējiem. Pirmo reizi kopš 1999. gada reāli skatījāmies uz pirmo divīziju un, ja esam līdz galam godīgi, tad bijām pelnījuši, lai spēlētu šobrīd sev atbilstošajā līmenī. Mēdz teikt, ka stiprajiem blakus stāv veiksme. Šoreiz izlasē šis stiprais bija Edgars Masaļskis, kura varēšanas dēļ nezaudējām Šveicei un Austrijai. Izlases balansēšana uz izkrišanas robežas ir tikai loģiska un tās ir sekas nesakārtotajai Latvijas hokeja saimniecībai. Ka saimniecībā valda bardaks, vainīgs nav Kirovs. Vainīga ir hokeja sabiedrība, kura neko nedara, lai Kirovs pievērstos tikai viagras un citu zāļu ražošanai. Pavisam nesen uz AT priekšsēdētāja amatu virzīja Ivaru Bičkoviču, kurš šajā amatā atrodas jau kopš 2008. gada. Speciālistu komentārs par viņa atkārtotu ievēlēšanu šajā amatā bija konkrēts - šī sabiedrības daļa savā vidē nevēlas pārmaiņas. Lipmans LHF prezidenta krēslu silda kopš 1998. gada un nav nekādu pazīmju, ka hokeja sabiedrība ir gatava meklēt sev jaunu un svaigu līderi! Acīmredzot nekas nemainīsies, kamēr Latvijas izlase neizlidos uz pirmo divīziju. Tieši tāpēc varbūt būtu bijis svētīgi, ja šī izlidošana notiktu tagad. Nākotnes vārdā!