Izcilais Masaļskis notur Latviju elitē

Vakar Latvijas hokeja izlase pabeidza savu sliktāko pasaules čempionātu. Pabeidza ar iepriekš viegli prognozējamo zaudējumu pēcspēles metienos, taču, tiekot pie viena punkta, vieta elitē tika saglabāta. Diemžēl gandarījuma par šādā veidā saglabāto vietu elitē nav nekāda. Kopvērtējumā Latvijas izlasei 13. vieta

Vai tiks ievērots fair play?

Pirms Latvijas un Francijas izlašu spēles bija vēl divi mači, kuri kaut kādā veidā varēja ietekmēt komandu izvietojumu A apakšgrupas tabulas lejasgalā. Pirmdienas vakarā Francija spēlēja ar Zviedriju un divas trešdaļas plēsās kā līdzīgs ar līdzīgu. Pēc 40 minūtēm rezultāts bija 2:2, un tikai pēdējās trešdaļas ievadā zviedri salika visu pa plauktiņiem un paņēma sev pienākošos trīs punktus.

Vakardiena iesākās ar Austrijas un Kanādas izlašu spēli, kurā kāršu kaudzi varēja sajaukt austrieši; ja vien viņiem izdotos paņemt no kanādiešiem kaut vienu punktu, Latvijas un Francijas spēlei būtu pavisam cits smeķis. Brīnumi nenotika, un austrieši zaudēja. Nesmuki zaudēja (1:10), bet, apjaušot, ka punktus tāpat nav pa kaulam paņemt, ir pilnīgi vienalga, vai zaudēts ar 0:1 vai 1:10. Tas nozīmēja, ka austrieši varēja mierīgi sasēsties skatītāju tribīnēs un klātienē sagaidīt, kā viņu likteni izlemj citi – Latvija un Francija.

Latviešiem un francūžiem nevajadzēja dalīt nomedītās un vēl nenomedītās lāčādas. Tik vien bija nepieciešams, kā draudzēties ar veselo saprātu un izprast situāciju turnīra tabulā, un situācija pati pateica priekšā, ka pamatlaikam jābeidzas neizšķirti un papildlaikā vai pēcspēles metienos jāuzvar Francijai. Tad visām trim komandām (Austrija, Francija un Latvija) būtu pa pieciem punktiem un vienīgie liekie šajā kompānijā paliktu austrieši. Bet, ir viens milzīgs – bet... Šāds scenārijs nebija noslēpums ne tikai ieinteresētajām pusēm, bet arī ikvienam, kurš seko līdzi hokejam. Ieskaitot IIHF funkcionārus ar pašu prezidentu Renē Fāzelu priekšgalā. Zinot, kāds spēles iznākums ir izdevīgs Latvijai un Francijai, ja tieši tā arī beigtos šī spēle, tad ej un pierādi, ka šī spēle nebija jau iepriekš sarunāta.

Vāja izrāde, prognozējams iznākums

Viss notika tā, kā bija jānotiek, un viss beidzās tā, kā tam bija jābeidzas. Vājajā izrādē bija izstrādāts maksimāli ticams scenārijs ar dažādiem piedzīvojumu elementiem. Latvijas izlase pirmajās divās trešdaļās izdarīja tikai četrus (4) metienus uz Francijas izlases vārtiem, un, tavu brīnumu, divi bija precīzi. Kaut kas neticams, un fantastiska vārtu gūšanas realizācija! Kamēr latvieši slinkoja uzbrukt pretinieku vārtiem, tikām paši franči imitēja cīņu un laiku pa laikam to darīja pat ar tādu azartu, it kā izšķirtos nevis vietas saglabāšana elitē, bet gan Stenlija kausa izcīņas liktenis. Izskatījās gandrīz ticami, lai pirms pēdējās trešdaļas liktu austriešiem noticēt, ka abas komandas ir iepazinušās ar fair play spēles noteikumiem...

Pie šķidrās izrādes piederēja arī pēdējo sekunžu pretinieka izgājiens viens pret vienu ar Masaļski un uzbrucēja tiešs metiens vārtsarga krūtīs. Kā noneticēsi, ka laukumā notiek cīņa? Vai tad maz bijis gadījumu, kad līdzīgi izgājieni beidzas ar vārtsarga uzvaru? Regulāri un teju katrā spēlē... Lai laime būtu pilnīgāka un austriešiem visi nagi apgrauzti, scenārijā ļoti labi iederējās pēcspēles metieni, kuru veiksminiekus varēja uzminēt bez acu pamirkšķināšanas. Neticu, kad Masaļskis trīs reizes noguļas uz ledus tā, ka metiena izpildītājam jābūt pēdējam neprašam, lai neiemestu ripu praktiski ikvienā vārtu stūrī.

Kārtības labad jānosauc arī Latvijas izlases labākie spēlētāji šajā čempionātā, un trijnieka izvēle bija tikpat viegli uzminama kā Latvijas un Francijas spēles iznākums. Par labākajiem atzīti Edgars Masaļskis, Lauris Dārziņš un Kaspars Daugaviņš.