Nevis skudra, bet īsts vērsis
Pēc 1997. gada pasaules čempionāta Turku, kur Pēteris SKUDRA, spēlējot ar savainotu labo roku, pirmajā mačā ar ASV (4:5) 25 minūšu 8 sekunžu laikā Latvijas izlases vārtos ielaida trīs ripas, vārtsargs ar Latvijas presi nerunāja. Pat kolēģiem, kas speciāli bija braukuši uz Krieviju, Pēteris intervijas atteica. Nu Pičs ir žurnālistu kolēģis, un izskatās, ka mēlē kaulu viņam nav.
Neesmu tevi, Pēteri, kādu laiku redzējis. Pēdējās ziņas, kuras par tevi lasīju, – nodarbojoties ar vafeļu biznesu.
– Drusciņ. Cenšos būt aktīvs un uzturēt sevi labā formā, neslinkot. Visu kaut ko pamazām daru – pēdējā laikā nopietnāk sāku nodarboties ar hokeja aģenta biznesu. Visās malās ir daudz paziņu, zinu arī daudzus spēlētājus. Kamēr pats spēlēju, daudzi jau tad prasīja palīdzēt, bija sakari Krievijā. Tagad kļūst arvien populārāk no Amerikas un Eiropas braukt spēlēt uz Krieviju. KHL ir viena no līgām, kur prot spēlēt hokeju un vismaz pagaidām arī maksā. Tāpēc drusciņ esmu pievērsies hokeja aģenta darbam. Pamazām iesāku, paskatīšos, vai man šis darbs patīk, un tad jau redzēs.
Vafeļu biznesā vēl esi vai vairs neesi?
– Minimāli. Man ir labs draugs, kurš ar to nodarbojas un kuram pieder šis bizness. Es drusciņ tikai palīdzu.
Vīriešiem komplimentus neizsaku, bet jūs ar Armandu Puči "Viasat" hokeja reklāmā esat gandrīz kā divi pleiboji...
– (Smejas). Līdz pleibojam tur tālu, tad vismaz vēl vajadzēja izģērbties. Bet paldies par komplimentu. Visu mūžu esmu trenējies un ievērojis visādas diētas un režīmu, arī tagad ir ierasts kaut ko darīt, un mana diena sākas ar sporta zāli vai peldbaseinu. Enerģija ir, un uz vietas nosēdēt nevaru.
Tu jau vēl esi arī jauns!
– Samērā jauns. Kamēr ir enerģija, darīšu visu, ko vien var, lai turētu sevi labā formā.
Ko spēlē? Hokeju, golfu vai varbūt riču raču?
– Nedaudz spēlēju tenisu, diezgan daudz peldu. Peldēšana ir viens no labākajiem sporta veidiem. Tas sevišķi noderēja, kad atkopos no ceļgala un muguras traumas. Tā ir labākā rehabilitācija un viens no labākajiem veidiem, kā sevi uzturēt tonusā. Eju arī uz sporta zāli. Daudz patīkamāk cilāt svara stieni, ja to dari sev par prieku un nevis ar fantastiskām slodzēm, kad ir grūti un sāp. Kad pats vari visu kontrolēt, tas sagādā lielāku prieku. Vasarā ļoti daudz spēlēju volejbolu, basketbolu, no futbola atturos ceļgala traumas dēļ, pa reizei izeju arī uz ledus, pastāvu vārtos.
Kur tu stāvi vārtos? Kaļķu vārtos?
– Pēdējās pāris reizes tas notika Sporta akadēmijā.
Kas tie par čomiem, ar kuriem kopā spēlē?
– Ir pāris uzņēmēju, arī bijušie hokejisti. Nāca arī Oskars Bārtulis, Mārtiņš Karsums, Kārlis Skrastiņš, kad viņi Rīgā gatavojās sezonai.
Un tu joprojām lien vārtos?
– Ja eju uz ledus, obligāti – vārtos.
Pag, Pēteri! Varbūt tev jāuztrenējas tik labi, lai brauktu uz Vankūveras spēlēm?
– Es tur jau esmu spēlējis – "Canucks" vienībā... Latvijas izlasei vārtsargu pietiek, un uz Vankūveru es aizbraukšu tāpat. Dzīvot līdzi hokejam un paskatīties olimpiskās spēles. Ļoti nopietni jātrenējas, lai es tagad spēlētu izlases kvalitātē. Man to neļauj traumas, kuru dēļ es beidzu profesionāļa karjeru.
Vai mēs tevi drīkstam mazliet izģērbt? Parādi labo plecu! Ja nekļūdos, tieši tas tev Rīgā allaž leca ārā.
– Jā, pleca operācija tika uztaisīta jau astoņpadsmit gadu vecumā. Bet fotografēt labāk vajag muguru.
Cik tev starp lāpstiņām smuka skudra!
– Traumu karjerā bijis daudz, no visām diezgan veiksmīgi esmu piecēlies, bet ceļgala trauma, kas man neļāva pēdējos divus gadus spēlēt... No kreisā ceļgala abām pusēm tika izņemts menisks, pusotra gada laikā celi tīrīja piecas reizes, bija grūti un vairs nevarēju izturēt slodzi. Tikai tāpēc arī beidzu profesionālo karjeru 34 gadu vecumā.
Vārtsargam bērna vecums tas gluži vairs nav, bet...
– Fiziski jutos lieliski un gribēju vēl spēlēt. Emociju līmenis man ir diezgan augsts, citādāk es nemaz nemāku spēlēt. Vai nu spēlēju, vai neeju laukumā, uz puslodzi nemāku un sevi taupīt neprotu. Tā kā gribēju spēlēt, bet vairs nevarēju, man tas bija diezgan viegls lēmums – līgums vēl bija, ar Novokuzņeckas "Metallurg" biju aizvadījis pirmssezonas treniņnometni, nospēlējis pāris pārbaudes mačus. Divas dienas pirms komandai vajadzēja samaksāt lielo nodokli par vārtsargu ārzemnieku – gandrīz pusmiljonu dolāru, sapratu, ka nebūs riktīgi nostādīt komandu tādā situācijā, lai tā samaksā, bet es spēlēt nevaru. Man tas bija diezgan viegls lēmums – beigt hokejista karjeru.
Varbūt vajadzēja ar komandu vienoties – tev ceturtdaļmiljona no nodokļa, un tu viņus tad nepiečakarē...
– Variantu, kā to izdarīt, bija daudz, bet karjeras beigās negribēju nodarboties ar nesmukām lietām, jābeidz vienmēr ir smuki.
Tev joprojām kaujas svars.
– Jā, 83 kilogrami. Tā svēru arī karjeras labākajos gados. Drusku pieskatu, ko ēdu, ko neēdu, un saglabāt kondīciju man ir viegli.
Ja jau esam nonākuši tik tālu: vai alu tu dzer?
– Alu iedzeru, bet ne ļoti daudz. Ja kaut ko no alkohola lietoju, tie ir vīni – baltais vai sarkanais, bet karstā vasaras dienā, spēlējot pludmalē volejbolu, kādu pudeli alus izdzeru.
Kuru pudeli izvēlies?
– Pēdējā laikā izvēlos Tērvetes alu ar tumši sarkanu etiķeti...
Teici. – kā spēlētājs esot emocionāls. Šādas tādas tavas spēles Krievijā esmu redzējis, un, šķiet, CSKA formā tu darbojies ļoti emocionāli.
– Es esmu emocionāls. NHL to man iemācīja. Vienā no pirmajām sezonām Pitsburgā treneris Kevins Konstantins mācīja: jā, tu esi vārtsargs un tavs uzdevums ir ķert ripas, bet, ja gribi spēlēt NHL, tev jāiemācās vadīt visu laukumā esošo piecnieku. Tu esi kā diriģents – visu spēli ar seju pretī pretiniekiem. Es no soliņa to visu nevaru izkliegt, tu esi spēlētājiem blakus. Man tas bija diezgan grūti. Es to salīdzinu ar amerikāņu futbola trīsceturtdaļniekiem – viņi saka pārējiem visas kombinācijas. Konstantins lika man un Tomam Baraso mācīties aizsardzības sistēmas, neitrālo zonu. Un to vajadzēja zināt līdz sīkumiem. Ja mani uz soliņa nedzirdot, tātad es ar spēlētājiem nerunājot, bet man esot spēle jāvada tā, ka dzird arī viņš. Kad jau biju Vankūverā pie Marka Krauforda un viņš mani nelika vārtos, jautāju: "Krau, ilgu laiku neesmu spēlējis." Negribot mani likt vārtos, tad uz soliņa esot klusums, neesot ažiotāžas, un nekas nenotiekot. Es uz soliņa esot lietderīgāks, visus uzmundrinot un dodot spēlētājiem emocijas. Kad atbraucu uz Krieviju, nekas nezuda, bet daudzi šo emocionalitāti nesaprata.
Ja laukumā bļausties, Krievijā tevi var uzskatīt arī par huligānu!
– Jā, jā.
Un, ja tev pa vidu vēl izsprūk kāds mīkstāks vārds...
– Krievijā emocijas atšķiras no NHL, spēlētāji ir vairāk uz iekšu vērsti, bet, ja pirms spēles redzu, ka kāds mierīgi lasa avīzi vai min krustvārdu mīklu, es to nesaprotu. Ģērbtuvei tomēr ir jāskan, un jājūt, ka komanda tūlīt ies uz ledus, un nevis jāsēž akmeņainām sejām. Varbūt kāds mani arī nesaprata, bet kopumā to uztvēra baigi labi, jo redzēja, ka man nav vienalga. Lai kāds arī bija rezultāts, es vienmēr sevi pilnībā atdevu spēlei.
Vai Rīgā un "Pārdaugavas" laikos tu arī biji emocionālais vārtsargs?
– Nebiju. Es biju aukstais ziemeļnieks. Man tas viss nāk no NHL.
No Amerikas dzīves uztveres?
– Vairāk tomēr no hokeja un NHL speciālistiem, kur man iemācīja ne tikai stāvēt vārtos, bet arī saprast hokeju. Negribu sevi lielīt, bet tagad hokeju saprotu ideāli. Ne tikai skatoties televīzijā. Ir ļoti daudz Ziemeļamerikas hokejistu, ar kuriem kopā esmu spēlējis, un viņi man prasa palīdzēt, bet man viņiem jāatsaka spēlēšana Krievijā, jo tas nav viņu stils. Atbrauks uz Krieviju un pēc divām nedēļām būs bez darba. Daudzi aģenti ņem "uz skaitu" un tikai velk savus spēlētājus, bet lielākā daļa Amerikas hokejistu nevar spēlēt Krievijas hokeju. Krievijas hokejs ir specifisks. Tā nav vācu bundeslīga vai Šveice, kur dominē Ziemeļamerikas hokejs. Krievijas hokejs ir kombinacionāls. Ja spēlētājam ir laba statistika fārmklubos vai NHL, tas vēl nenozīmē, ka viņš var spēlēt Krievijā. Jāskatās, kas viņš ir par spēlētāja tipu. Krievi hokeju vispirms spēlē ar galvu, ir daudz mazāk bezjēdzīgas skriešanas, bet daudz vairāk spēles uz pacietību. Lielajos laukumos vienmēr ir daudz vairāk laika un, ja hokejists ir pacietīgs, viņš sagaidīs savu iespēju. Un ļoti svarīga ir slidošana. Agrāk, kad varēja ķerstīties un grābstīties, modē bija lielgabarīta spēlētāji, tagad viņi lielākoties sēž bez darba. Kādreiz pietika, ka viņš ir liels un masīvs, viņu nevar izgrūstīt no vietas. Tagad jaunie noteikumi dod priekšrocības mazajiem un veiklajiem, nav vairs sarkanās līnijas, un tas ir atklātais hokejs. Taču tas nav arī fārmklubu hokejs, kur tikai skrien un met. Ja Krievijā tā spēlēsi, trešajā izgājienā uz ledus partneris pateiks, ka turpmāk vari skriet viens pats. Te visi gaida piespēles.
Tāpēc mums arī patīk krievu hokejs un tādu spēlējam arī Latvijā!
– Jā, tas ir mūsu hokejs. Lielajos laukumos nav iespējams uztaisīt NHL hokeju – ļoti daudz spēles pie vārtiem, mums no stūriem tikt uz vārtiem ir grūti, Amerikā tie ir divi trīs soļi, un esi vārtpriekšā. Pie mums vispirms jātiek no stūra ārā, un līdz vārtiem diezgan liels gabals. Krievijā daudziem ziemeļamerikāņiem pietrūkst spēka un saprašanas, kā tikt ārā no stūra, nezinot, ka tas iespējams saspēlē ar pretneri. Viņi pieraduši skriet un mest, vairāk neko nemāk, tie ir viduvēji fārmkluba spēlētāji.
Tu, Pēteri, gandrīz kā Kolumbs atklāj Ameriku – tātad ir arī NHL spēlētāji, kas neder Krievijā!
– Ļoti daudz.
Bet Latvijā lielai daļai uz acīm ir širmītis, domājot, ka NHL ir pats augstākais!
– Pat daudzi ģenerālmenedžeri klubos nesaprot, ka ne katrs no NHL der Krievijai. Viņam var būt 500, 600 vai pat 700 spēļu NHL, bet, kad paskaties, kāda viņam loma komandā, ko viņš dara, tu nevari viņu pārdot, jo – ko gan viņš māk. Aizskriet no laukuma viena gala līdz otram, ieskriet apmalē, un viss. Un tās ir viņa četras piecas minūtes spēlē, 700 spēles karjerā.
Aiz NHL skaitļiem ir ļoti dažādi cilvēki. Ja kādam būtu 700 golu, droši vien derētu arī Krievijai.
– Protams.
Pilnu interviju ar Pēteri Skudru lasiet 15. septembra "Sporta Avīzē"