Aizvadītā sezona formulu pilotam Haraldam Šlegelmilham bija... Jā, kāda tā bija?
Ceturtā vieta "Formula Master" čempionātā debijas sezonā ir augsts sasniegums, taču ne jau uz ceturto vietu Haralds pirms sezonas cerēja. It kā nav iemesla būt neapmierinātam, bet nav arī iemesla būt gandarītam. Haralds ir vistuvāk no visiem mūsu pilotiem F-1, taču vēl var uzdot jautājumu, vai viņš tai aizvadītajā sezonā ir īpaši pietuvojies. Attālinājies gan arī nav. Interese par latviešu pilotu ir kļuvusi vēl lielāka nekā līdz šim, kaut gan tā vien vēl neko negarantē jaunajā 2009. gada sezonā.
"Pirms aizvadītās sezonas bija iespēja braukt vēl vienu gadu Eirosērijā, taču labākajās komandās bez lielas naudas tikt nevarēja – vismaz miljonu eiro tam vajadzēja," intervijā "Sporta Avīzei" stāsta Haralds Šlegelmilhs. "Bija iespēja uzreiz braukt GP2 čempionātā, taču arī tam vajadzēja lielu naudu, pat vēl vairāk nekā Eirosērijai. Tātad "Formula Master" bija piemērotākais variants, turklāt to izvēlējos arī tāpēc, ka bija mērķis uzvarēt čempionātā un iegūt tiesības braukt testus F-1 komandā. Neviens pirms sezonas nevarēja paredzēt, ka tik milzīga nozīme būs komandas pieredzei šajā seriālā – "Trident Racing" bija šā čempionāta debitante un ar to saistās liela daļa kļūdu un ķibeļu. Man arī pašam dažas trases bija jaunas, bet komanda – un līdz ar to auto – pirmajās trijās sacensībās vispār nebija konkurētspējīga cīņā par vietu trijniekā, kaut arī es jau otrajā braucienā Valensijā finišēju otrais. Katrā posmā var atrast tik daudz dažādu stulbību... Ja ir tik liela konkurence, vismazākā nianse var kļūt izšķirīga, bet manā komandā daudzas nianses nebija zināmas vispār. Sešos posmos jeb braucienos paliku bez punktiem izstāšanās, diskvalifikācijas vai tehnisku defektu dēļ. Piemēram, pirms viena no posmiem man solīja, ka tiks nomainīts formulas motors, taču tas netika nomainīts, un abos braucienos tikai starta–finiša taisnē zaudēju konkurentiem veselu sekundi. Kā bija, tā bija... Arī tāda pieredze ir pieredze, un ceturtā vieta šādā konkurencē nav slikta, tā ir pat augsta vieta, manā rēķinā ir arī uzvara vienā braucienā, taču cita lieta, ka gribējās būt augstāk, un zinu, ka varēju būt augstāk, ka varēju braukšanas meistarības ziņā paspēkoties ar van der Driftu par titulu."
– Varbūt ātri "izbrauksim" visus posmus...
– Pirmajā posmā Valensijā bija problēmas ar riepām, taču pirmajā braucienā finišēju astotais, ieguvu pole position otrajam braucienam, braucu tajā pirmais, bet tad riepas neļāva vadību noturēt un paliku otrais. Po trasē lija lietus, pirmajā braucienā startēju no sestās vietas, esmu vairāk nekā sekundi ātrāks par pārējiem, bet pārdega viens vadiņš, un izstājos. Otro braucienu sāku no beigām, apdzīt tajā trasē ir grūti, pacēlos uz 11. vietu, bet tad tomēr ielidoju bortos... Brno man piešķīra sodu kvalifikācijā it kā par apdzīšanu dzeltenā karoga zonā, bet tur vismaz desmit piloti apdzina. Sodīja tikai mani. Pirmajā braucienā – astotais, otrajā – pirmais startēju un pirmais finišēju. Eštorilā biju ceturtais un piektais – bez īpašiem notikumiem. Brandhīčā pirmajā braucienā cīnījos par piekto vietu, bet formulai nolūza antispārns. Man bija ātrākais apļa laiks. Otro braucienu sāku no beigām, tiku pat līdz otrajai vietai, atkal labākais apļa laiks, bet paliku ceturtais. Ošerslēbenē nepiedalījos testos, jo nebija naudas, par ko tajos piedalīties. Piektdien no rīta vēl nezināju, vai vispār startēšu. Komanda nekad nebija strādājusi šajā trasē, bet es nevarēju braukt testus, tomēr kvalifikācijā biju trešais. Pirmajā braucienā man iedeva sodu (bija jāiebrauc boksos) par ceļa nogriešanu Sergejam Afanasjevam, kaut gan strauji braukšanas trajektoriju nemainīju. Otrajā braucienā tiku līdz astotajai vietai, apdzinu van der Driftu, viņš man iebrauca sānos, nolauza antispārnu. Braucu to mainīt, atgriezos trasē, panācu līderus un braucu ātrāk par tiem, taču biju atpalicis par apli, un mani brīdināja, lai netraucēju tiem. Imolā negāja motors, tas, kuru tā arī nenomainīja. Trīs un piecus punktus tomēr atvedu. Pēdējā posmā motors negāja atkal, taču otrais brauciens bija interesants – te vienu turu astē un neļauju apdzīt, te citu, taisnē mani apdzen, bet līkumos atkal esmu garām, un tā līdz pašam finišam. Pozitīvi bija tas, ka komentētāji mani laikam visbiežāk pieminēja, visu laiku biju redzeslokā, kaut ko darīju, nevis tikai braucu. Bet vispār... Piedzīvojums pēc piedzīvojuma.
Visu rakstu lasiet 16. decemlbra izdevumā