Tenisā kā jau individuālajā sporta veidā sportista vecāku nozīme ir daudz lielāka nekā komandu sporta veidos.
Daudzi savām atvasēm bijuši arī treneri, citi viņus uzskatījuši par privātīpašumu un dusmās pacēluši rokas gan pret bērniem, gan apkārt esošajiem, taču ir arī tādi vecāki, kam nepatika dēlu vai meitu mačus vērot klātienē. Tenisa bargāko vecāku statusu dala Mērijas Pīrsas tēvs Džims un Jelenas Dokičas tēvs Damirs.
Viljamsu un Nadalu lieliskais piemērs
Spilgtākais piemērs tam, cik veiksmīgas var būt tenisistu un viņu vecāku attiecības, ir māsu Viljamsu ģimenē. Tēvs Ričards ir Venusas un Serēnas pirmais treneris un trenē viņas joprojām, bet laika gaitā aizvien lielāka ietekme kā trenerei un konsultantei kļuva arī mātei Orasīnai Praisai. Par tēva Ričarda izgājieniem dažkārt ir gadījies pasmieties, un viņš iemantojis ne pārāk labu slavu, sūdzoties par rasistiskiem izteicieniem, taču tieši vecāku nopelns ir tas, ka jau desmit gadu – ilgāk par jebkuru citu! – māsas Viljamsas ir pasaules tenisa elitē. 2002. gadā Ričarda un Orasīnas laulība tika šķirta, taču saikne ar meitām no tā necieta. Māsas laika gaitā kļuvušas tikai draudzīgākas.
Vēl viens lielisks piemērs: Rafaels Nadals un viņa treneris – tēvocis Tonijs. Lai gan Tonijs Nadals nav Rafas tēvs, šajā ziņā var vilkt paralēles: kopš bērna dienām līdz pat šim brīdim spānis ir kopā ar kādu no savas ģimenes, un saikne darbojas ideāli. Citādi Nadals nebūtu pasaules pirmais numurs.
Pozitīvs piemērs ir arī Martinas Hingisas māte Melānija Molitora. Allaž mierīgā Molitora nekad nav teikusi neko aizvainojošu, toties bijusi uzticīga savai meitai un pavadījusi viņu ceļā līdz pasaules ranga pirmajai vietai un pieciem "Grand Slam" tituliem. 2006. gadā, kad pēc četru gadu pārtraukuma Hingisa atgriezās lielajā tenisā, Monitoras ietekme vairs nebija tik liela, lai gan viņa joprojām bija Martinas trenere.
Šarapovas tēvs – kā slepkava
Saprotams, daudz biežāk preses slejās parādās to tenisistu vecāki, kuri parūpējušies par vienu vai otru skandālu. Viens no tiem ir krievu tenisistes Marijas Šarapovas tēvs Jurijs. Tieši tēva ietekme bija galvenais iemesls, kāpēc 2004. gadā Šarapova tika izslēgta no Krievijas izlases Federācijas kausa izcīņā. Proti, ikreiz, kad Marija sacensībās tikās ar kādu no tautietēm, Šarapovs pret viņām izturējās tik nicinoši, ka komandas biedrenes atteicās spēlēt vienā komandā ar Mariju. Anastasija Miskina, kas tobrīd pasaules rangā bija trešā, tā arī pateica: ja komandā būs Šarapova, viņa Federācijas kausā nespēlēs. "Marijas galvenā problēma ir viņas tēvs, un es neredzu, kā viņš varētu atrast valodu ar citu meiteņu vecākiem un komandas pārstāvjiem. Atceros, ka pirms dažiem gadiem [Dženiferai] Kapriati viņas tēva dēļ bija līdzīgas problēmas ar ASV izlasi," stāsta Krievijas izlases trenere, bijusī Latvijas tenisiste Larisa Neilande. "Izvēloties komandu, nevar skatīties tikai uz reitingu. Lai izveidotu spēcīgu izlasi, komandai jābūt vienotai. Negribam, lai kāds no ārpuses traucētu izlasei gatavoties mačiem."
Pamatīgu rezonansi tenisa pasaulē Jurijs Šarapovs izpelnījās arī pērnā gada Austrālijas atklātajā čempionātā pēc Marijas uzvaras ceturtdaļfinālā pār tābrīža pasaules ranga līderi Žustīni Enēnu. Īsi pēc mača beigām Šarapovas tēvs ar plaukstu novilka gar savas sejas zodu, imitējot kustību, ar kādu tiek pārgriezta rīkle. Šis žests tika iztulkots kā cinisks mēģinājums parādīt meitai, ka viņa pārtraukusi Enēnas 32 uzvaru sēriju. "Tas bija pilnīgi nevajadzīgs žests. Tādām manierēm nav vietas sportā. Viena lieta ir svinēt panākumu pozitīvā veidā, bet pavisam kas cits – izsmiet tāda līmeņa sportisti kā Enēna," Šarapova žestu komentēja bijusī ASV tenisiste Treisija Ostina. Lai nu kā, bet Šarapovas tēvs par šo gājienu palika nesodīts.
Pērnā gada "Australian Open", kur Šarapova kļuva par čempioni, viņas tēvs bija iemantojis bēdīgu slavu ar savu izskatu vien. Uz savas meitas mačiem viņš bieži vien ieradās neskuvies un bija tērpies kamuflāžas krāsas jaciņā ar uzrautu kapuci, kā arī nēsāja tumšas saulesbrilles. Šarapovai pat bija jāpiekrīt žurnālistu teiktajam, ka viņas tēvs atgādinot slepkavu.
Pīrsam piecus gadus neļāva apmeklēt meitas turnīrus
Juriju Šarapovu gan nevar likt uz vieniem svaru kausiem ar Mērijas Pīrsas tēvu Džimu vai Jelenas Dokičas tēvu Damiru. Pīrss, gluži kā Šarapovs, mēdza mutiski aizvainot savas meitas pretinieces. Kādā no mačiem, sēžot tribīnēs, Džims iekliedzies: "Mērij, nogalini to kuci!" Taču tas nebūt nebija viss...
Kad Pīrsa piedzīvoja zaudējumu 1992. gada Barselonas olimpisko spēļu otrajā kārtā, viņas tēvs un arī sportistes treneris tik pamatīgi kliedza uz viņu, ka tenisiste uz ģērbtuvēm aizskrēja ar asaru pilnām acīm. Džima Pīrsa saniknojums ar to nebeidzās; viņš vēl pamanījās sasist noīrēto mašīnu. Tā paša gada Francijas atklātajā čempionātā, kur Mērija sasniedza ceturto kārtu, viņas tēvs iedunkāja divus līdzjutējus, kas izsmēja Pīrsas spēli. Pēc zaudējuma Itālijas atklātajā čempionātā Džims Pīrss savai meitai iemeta ar somu. Ceļā uz autostāvvietu viņš vairākkārt iepļaukāja 17 gadus veco Mēriju. Vēlāk tenisiste atzina, ka tēvs viņu mēdzis aizskart gan mutiski, gan fiziski.
Skaidrs, ka tas nevarēja neietekmēt jaunās Pīrsas psihi. Mačos viņa acīmredzami nervozēja, dažkārt apzināti zaudēja vai pameta laukumu, imitējot savainojumu. Lūzuma punkts pienāca 2003. gada Francijas atklātajā čempionātā, kad Pīrsas tēvu saniknoja tas, ka meita tribīnēs čalo ar savu brālēnu Oliveru, nevis seko līdzi mačam, kurā spēlē viņas nākamā pretiniece. Viņš uzbruka Oliveram un sāka viņu žņaugt, turklāt darīja to tik spēcīgi, ka puisim bija vajadzīga medicīniskā palīdzība. Vēlāk meitas mača laikā Džims sāka kliegt uz Mēriju. Un organizatoru pacietībai pienāca gals: viņi izraidīja Pīrsas tēvu no stadiona.
Turpmākos piecus gadus Pīrsam tika liegts apmeklēt savas meitas turnīrus. WTA (Sieviešu tenisa asociācijas) kodeksā parādījās jauns noteikums (to iesauca par Džima Pīrsa likumu), kas tenisistēm, treneriem un spēlētāju tuviniekiem aizliedz uzvesties aizskaroši. Mērija tikmēr izmantoja situāciju, paziņojot, ka atsakās turpināt sadarbību ar tēvu. Džims Pīrss gan nerimās: viņš meitai draudēja ar fizisku izrēķināšanos un centās viņai nemanāmi pielavīties. Lai liegtu Pīrsam iekļūt turnīros, sacensību pārstāvjiem un biļešu kioskiem tika izsūtītas fotogrāfijas ar viņa attēlu. Baidoties par savu drošību, tenisiste nolīga miesassargus, un reiz kādā viesnīcā, kur Mērija bija apmetusies, viņas tēvs sakāvās ar miesassargu. Vēlāk Pīrss iesūdzēja savu meitu tiesā, apgalvojot, ka viņa solījusi 25 procentus no tenisā gūtajiem ienākumiem. Lai prāva tiktu izbeigta un tēvs viņu liktu mierā, Mērija viņam samaksāja 500 tūkstošus dolāru. Jāpiebilst gan, pēc vairākiem gadiem Francijas tenisistes attiecības ar tēvu normalizējās.
Dokiča ar tēvu nerunā
Ne mazāk "slavens" par Pīrsu ir Jelenas Dokičas tēvs Damirs. Pirmoreiz par sevi viņš lika runāt 2000. gadā, kad tika izraidīts no ASV atklātā čempionāta. Iemesls tam bija diezgan dumjš – Damirs bija uzbrucis kādam tirgotājam, jo neesot bijis apmierināts ar cenu, kādu tas prasījis par laša maltīti. Nākamā gada sākumā Damira dēļ Jelena bija spiesta mainīt pavalstniecību – pamest Austrāliju, kur viņa bija dzīvojusi kopš astoņu gadu vecuma, un sākt pārstāvēt tēva dzimteni Serbiju (tolaik vēl Dienvidslāviju). Sagadījās, ka Austrālijas atklātā čempionāta pirmajā kārtā Dokičai bija jāspēlē ar iepriekšējā gada čempioni Lindseju Dēvenportu. Damirs paziņoja, ka austrālieši sagrozījuši izlozes rezultātus, lai šādā veidā atriebtos meitai par nodevību. Reiz Damirs tika izsviests no Birmingemas turnīra, jo sacensību organizētājus bija nosaucis par nacistiem, bet Vimbldonā viņš dusmās sasita kāda žurnālista mobilo telefonu. WTA pacietības mērs bija pilns, un Dokičs tika diskvalificēts uz sešiem mēnešiem.
Taču tā bija tikai aisberga redzamā daļa. To, kā Damirs izturējies pret meitu, zina tikai viņa pati. 2003. gadā 19 gadu vecumā Jelena nolēma pārtraukt jebkādas attiecības ar tēvu, un par viņas treneri kļuva horvāts Borna Bikičs. Tomēr viņa bija zaudējusi pārliecību par saviem spēkiem, un rezultāti sāka strauji iet uz leju.
2006. gadā, kad Dokiča nolēma atsākt pārstāvēt Austrāliju, Damirs no jauna parādījās preses uzmanības lokā. Būdams aizvainots par meitas lēmumu, viņš paziņoja, ka grasās viņu nolaupīt un nogalināt.
Kopš tās reizes par Damiru nekas daudz netika dzirdēts – līdz pat šāgada Austrālijas atklātajam čempionātam, kur Jelena negaidīti aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam. Tobrīd prese atcerējās viņas tēvu, kurš apgalvoja, ka gatavojas atgriezties tenisā. Dokičs apgalvoja, ka gatavojas pārdot viņam piederošo īpašumu Vrdnikā 70 kilometru uz ziemeļiem no Belgradas, lai Novisadas pilsētā atvērtu savu tenisa centru. Vrdnikā Dokičam pieder villa, ganības un milzīgs augļu koku dārzs ar 20 tūkstošiem plūmju, bumbierkoku un ābeļu. Viņam ir arī pašam sava brendija šķirne. "Esmu izveidojis savu brendija zīmolu, taču dzīvoju vienatnē un esmu nolēmis atgriezties tenisā," paziņoja Dokičs. Damirs apgalvoja, ka ar meitu pēdējo reizi runājis pirms mēneša un drīzumā viņi varētu salīgt: "Iespējams ir jebkas. Es to jums nevaru apgalvot, bet kāpēc lai tā nenotiktu?"
Pati tenisiste gan noliedza, ka mēnesi iepriekš būtu kontaktējusies ar tēvu: "Es nerunāju ar savu tēvu. Neesmu to darījusi jau vairākus gadus. Šobrīd mēģinu salīgt ar mammu." Tagad kopā ar Jelenu ir treneris Borna Bikičs un viņa brālis Tins, jau vairāk nekā piecus gadus tenisistes otrā pusīte. "Dažkārt ir vajadzīgi daži cilvēki, kam var uzticēties. Tādu nevar būt daudz," saka Dokiča, kuru laukumā un ārpus tā ļoti reti var redzēt smaidām. Tenisiste neslēpa – viņa joprojām nožēlojot, ka nolēmusi atteikties pārstāvēt Austrāliju: "Pieņemt šādu lēmumu mani pamudināja tēvs, un es to nožēlošu visu savu turpmāko dzīvi."
Tomēr nevar noliegt, ka tieši laikā, kad viņu trenēja tēvs, Dokičai tenisā bija lielākie panākumi – 2002. gadā viņa pasaules rangā bija ceturtajā vietā.
Kautrīgie Samprasi
Protams, visi vecāki nemēģina panākt tik lielu ietekmi pār savām atvasēm kā Pīrsas un Dokičas gadījumā, tomēr lielākā daļa aktīvi seko līdzi bērnu gaitām un vismaz svarīgākos mačus vēro stadiona tribīnēs. Taču ne visi. Piemēram, 14 "Grand Slam" titulu ieguvēja Pīta Samprasa vecākiem Semam un Džordžijai nepatika ceļot kopā ar dēlu, taču tas nenozīmē, ka viņi Pītu nav atbalstījuši. "Mani vecāki nav tipiski tenisista vecāki. Kad kļuvu profesionālis un sāku ceļot kopā ar dažādiem treneriem, biju viens pats. Viņi mani atbalstīja un darīja to, kas vecākiem jādara. Taču viņi vienmēr ievēroja distanci. Viņi nekad nevēlējās stāties man ceļā," izteicies Samprass.
Ikreiz, kad Pīts aizkļuva līdz Vimbldonas turnīra finālam, viņš savus vecākus uzaicināja braukt maču skatīties klātienē, taču saņēma atteikumu. "Mans tēvs teica: ak, nē, tev tāpat labi izdodas. Viņi kļūtu satraukti, jo mani vecāki ir ļoti kautrīgi cilvēki," atceras bijušais tenisists.
Un tomēr Samprasam izdevās pierunāt vecākus atbraukt uz 2000. gada Vimbldonas finālu, kurā viņš pieveica Patriku Rafteru, izcīnot septīto un pēdējo Vimbldonas čempiontitulu. Varbūt Samprasa vecāki juta, ka tā ir pēdējā reize, kad viņu dēls spēlē slavenā turnīra finālā? Jāteic, ka pirms tam Samprasa vecāki dēla mačus "Grand Slam" turnīros klātienē bija vērojuši tikai reizi – 1992. gada ASV atklātajā čempionātā.