Pieredzējušais Latvijas biatlonsists Ilmārs Bricis intervijā portālam Sportacentrs.com stāsta par savām līdzšinējām gaitām un atklāj savus nodomus šajā sezonā. Saruna ar Ilmāru notika sestdien pēc IBU Eiropas kausa pirmā posma sprinta sacensībām.
Kur un kā gatavojies šai sezonai. Kaut kādas izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, treniņu tehnikā bija?
Katru gadu jau kaut kas nedaudz tiek pamainīts, bet nekas kardināli. Arī šogad tika šis tas pamainīts, bet tur ir daudz nianšu, kas saistītas tieši ar treniņprocesu. Lielāko daļu vasaras nodzīvojos pa mājām, jo finansējums ir tāds, ka kauns par viņu vispār ir runāt. Plānotais gan tika izdarīts un nometnēs, kurās vajadzēja būt, biju.
Šodien (saruna notika sestdien – aut.) piedalījies arī pirmajā IBU kausa posmā, izcīnot 13. vietu. Kā tevi pašu apmierināja sezonas pirmais starts?
Nekādu īpašu uzdevumu man šīm sacensībām nav, tās vairāk ir treniņu nolūkos. Ar rezultātu esmu apmierināts, teorētiski rīt vajadzētu būt labāk, bet tad jau redzēs kā būs (svētdien Ilmāram tik labi vairs neveicās - 45. vieta - aut.).
Tevi apsteidza arī Andrejs Rastorgujevs, kurš labi iesācis sezonu. Nebiji pārsteigts, ka paliki aiz viņa?
Nē. Man tomēr ir mazliet citi uzdevumi, viņam citi. Pārējiem puišiem jau sākusies atlase gan uz Pasaules kausa izcīņas posmiem, gan olimpiādi, tāpēc viņiem sportisko formu vajadzēja sasniegt ātrāk nekā man, kam mači sākas nākamnedēļ. Taču Andrejs patiešām nostartēja labi.
Jau pirmajos atlases mačos Rastorgujevs pārliecinoši bija ātrākais slēpošanas ātrumā. Ar ko tu skaidrotu viņa pārākumu?
Andrejs bija ātrākais arī šodien. Man viņa sniegums nav pārsteigums, jo viņš jau iepriekš ik pa brīdim ir startējis ļoti labi, tiesa, pieaugušo konkurencē viņš ir tikai pirmo gadu. Tas ir tikai loģiski, ka viņš progresē.
Beidzot varam cerēt, ka arī izlases iekšienē būs nopietna konkurence ar tevi?
Mani tas nemaz neuztrauc, jo braucot Pasaules kausā man ir pilnīgi vienalga vai priekšā ir kāds mūsējais vai svešais, cīņa jau jebkurā gadījumā notiek par augstāku vietu. Protams, būšu priecīgs, ja tur [priekšā] būs kāds mūsējais. Vietējās sacensības savukārt neuztveru nopietni, jo Pasaules kausa posmu ir daudz un vēl pievērsties startiem mājās ir absolūti nelietderīgi.
Kā slīdēja slēpes un kā vispār esi apmierināts ar ekipējumu sezonas ievadā?
Šodien braucu ar treniņslēpēm, jo trase nebūt nebija ideāla, bet apskrāpēt kādu no īstajiem slēpju komplektiem nebūtu lietderīgi. Slēpēm šoreiz uzmanība netika pievērsta, nekas netika testēts. Vienkārši paņēmu tādas ar kurām nav žēl braukt un nostartēju. Uz tā rēķina noteikti var krietni pielikt rezultātā. Ar ekipējumu viss ir kārtībā, man ir līgums ar firmu, līdz ar to slēpes, zābaki, nūjas man tiek sagādāti, nav nekādu problēmu. Attiecībā par smērēm – tas vairāk ir jautājums smērētājiem, turklāt jāskatās arī uz mūsu budžetu – ko varēsim nopirkt un ko ne.
Šogad uzsvaru liksi tikai uz Olimpiskajām spēlēm Vankūverā vai mēģināsi pacīnīties arī par Pasaules kausa kopvērtējumu?
Par kopvērtējumu nekad neesmu mēģinājis cīnīties, jo ar mūsu iespējām tas ir nereāli. Tur jābūt pavisam citam apkalpojošam personālam un visam pārējam. Mūsu budžets ir aptuveni desmit reizes mazāks nekā vajadzētu, lai varētu par tādām lietām runāt. Mani interesē atsevišķi Pasaules kausa posmi un olimpiāde.
Kuri varētu būt tie posmi?
Gribētos pirmos posmus labi nostartēt, kā arī Oberhofā, bet tad jau redzēs kā būs. Protams, galvenais starts neapšaubāmi ir olimpiāde. Ja mani interesētu iekļūšana desmitniekā vai divdesmitniekā, es sen vairs netrenētos. Olimpiādē mērķis ir tikai viens – medaļa. Cik tas būs vai nebūs reāli, redzēsim.
Kā šobrīd jūties fiziskajā ziņā? Jūti, ka kaut kur vēl vari pielikt, uzlabot nianses?
Vienmēr jau var labāk, domāju, ka visam jābūt kārtībā. To redzēsim pirmajos divos pasaules kausa posmos vai ir tā kā gribētos vai tomēr nav. Šobrīd grūti novērtēt, bet izskatās, ka viss ir puslīdz tā, kā vajadzētu būt.
Pētot tavus startus, nākas secināt, ka pirmajā aplī, salīdzinot ar konkurentiem parasti esi lēnāks, kā nākamajos apļos. Ko tas nozīmē - vai tu distances laikā pieliec ātrumu, vai konkurenti nav spējīgi uzturēt tempu?
Tā tas ir, ka pirmo apli es nevaru iesākt ļoti ātri. Man ir jābūt ļoti labā formā, lai jau pirmajā aplī būtu labs laiks. Var teikt, ka pirmajā aplī notiek tāda kā ieskriešanās, lielākoties tā ir mana vājākā vieta.
Ja tev aiziet garām biatlonists, vai izmanto radušos papildus motivāciju un centies sēsties viņam astē, vai tieši pretēji - mēģini saglabāt savu tempu?
Viss atkarīgs no situācijas – kas tās par sacensībām, kas par distanci. Ja iedzīšana, masu starts vai stafete, tad tā ir cīņa par reālu pozīciju. Ja 20 kilometri, tad var būt tā, ka tu brauc pirmo apli, viņš piekto vai otrādi. Protams, vieglāk ir braukt aiz kāda nevis vienam pašam. Tas nav tik jūtams kā riteņbraukšanā, tomēr diezgan jūtams.
Pagājušajā gadā pirmo reizi karjerā stāvus šaušanā tev bija tāda pati precizitāte kā guļus (82%). Pēc statistikas izskatās, ka tā noticis, jo guļus tagad vispār šauj sliktāk. Kā pašam šķiet?
Domāju, ka tas vairāk saistīts ar to, ka visi tagad cenšas ātrāk sašaut mērķus. Statistiku jau var sabojāt viens vai divi starti, kad bijis spēcīgs vējš vai tamlīdzīgi. Reizēm laika apstākļi ir tādi, ka šaušana pārvēršas diezgan lielā loterijā. Labis laika apstākļos guļus šauju noteikti labāk nekā stāvus.
Neolimpiskajos gados vairākas izlases necenšas labāko formu sasniegt uz pasaules čempionātu, bet uzsvaru liek uz stabili labu startu sezonas garumā. Vai tā ir un ja tā, tad kuras komandas izvēlas šo taktiku?
Nedomāju gan. Pasaules kausā par uzvaru kopvērtējumā vīriešiem cīnās labi, ja pieci dalībnieki, sievietēm – varbūt desmit. Protams, viss atkarīgs no tā kā pakārtoti treniņi, katram ir savi uzdevumi.
Kas dzirdams no pretinieku nometnēm? Vai labākie būs tie paši, vai ir kāds ļoti progresējis?
To zināsim pēc pirmajiem Pasaules kausa posmiem. Pagaidām to grūti pateikt, labāk pagaidīsim decembri un tad varēsim izdarīt secinājumus.
Olimpiskā trase tiek raksturota kā ļoti viegla. Tu tur esi jau startējis, tāpēc lūdzu padalies iespaidos.
Visi apļi sākot no trim kilometriem nemaz tik viegli nav, bet mazie aplīši (2km) gan ir ļoti viegli un ātri. Ceru, ka man šī trase būs pietiekami parocīga. To jau redzēsim tur uz vietas Vankūverā.
Vai pārējie izlases dalībnieki vairāk nav gatavojušies tieši olimpiskajai atlasei nevis sezonai kopumā?
Par visiem man grūti teikt. Viens ir tas kā man šķiet, otrs kā ir patiesībā un trešais kā tas izvērtīsies. Par to kā ir redzēsim sezonas gaitā.
Kā vērtē Oļega Maļuhina atgriešanos? Nemaz tik viegli, kā varēja domāt, viņam ar olimpisko atlasi nesokas...
Nav jau tas nemaz tik vienkārši. Kārtīgi viņš trenējās tikai līdz 2003. gadam, pēc tam – tikai epizodiski. Pēc tik lieliem pārtraukumiem un tādā vecumā atgriezties ir ļoti grūti. Protams, viss ir iespējams, taču nebija jau viņam arī nekādi labie apstākļi, visu darīja pārsvarā par savu naudu. Ir arī mainījušies ātrumi biatlonā un, ja tu visu laiku neesi apritē un līdzi tam neattīsties, tad pat paliekot tajā pašā līmenī, patiesībā tu būsi zaudētājs. To jau vizuāli var redzēt – tehnika un viss pārējais labākajā gadījumā [Oļegam] ir palikusi turpat, kur bijusi.
Nekur nav uzlabojis savus rādītājus, tavuprāt?
Tu jau nevari sēžot mājās pie televizora vai viens trenējoties kaut ko pielikt. Ja neesi apritē, tad tu no viņas izkrīti. Pat sasniegt pārējo [izlases] puišu līmeni nav vienkārši. Ja kāds domā, ka tas ir galīgi nekāds, lai pamēģina ar viņiem sacensties. Tad arī redzēsiet kāds ir viņu līmenis.
Šogad plāno likt uzsvaru uz individuālajiem startiem vai brauksi arī stafetēs?
Protams, stafetēs arī centīšos startēt. Vēl jau nekas nav izdomāts – kā kurā mirklī būs lietderīgāk, kā jutīsies. Tā, ka es teiktu, ka nebraukšu stafetēs, tā nav noteikti! Stafetē man parasti patīk braukt otro posmu, lai gan tas ir atkarīgs no pārējās komandas. Ar ceturto posmu ir tā - ja pārējie ir jau diezgan daudz pazaudējuši un jāmēģina kaut ko atgūt, tad neglābjami jāriskē, bet tādā gadījumā iespējamība, ka viss izdosies nav lielāka par 30%. Kādreiz viss sanāk, bet lielākoties tomēr ne. Pašam par to nekāda prieka nav. Savādāk ir ar otro posmu, sevišķi, ja pirmais dalībnieks savu ir nobraucis puslīdz normāli. Ja viss iet labi, tad arī ceturtajā ir lielāka atbildība, bet nesaku, ka man no tās ir bail, tāpēc negribētu braukt ceturto posmu (smejas). Man nepatīk nobraukt vienkārši ķeksīša pēc, ja nav svarīgi, kurš tu paliec...
Cenšaties apmainīties ar pieredzi un zināšanām arī ar sieviešu izlasi?
Īsti jau nē. Kaut kāda komunikācija jau ir, bet nekas īpašs. Sportistu attiecības ir normālas, tāpat arī treneru, lai gan pateicoties diezgan paveciem notikumiem, ir tā kā ir. Kaut kādi konflikti ir bijuši, bet lai tie paliek vēsturē.
Runājot par sieviešu biatlonu, kāds ir tavs viedoklis par iespējamo Kaisas Varisas atgriešanos biatlonā?
Ja reiz viņa tika attaisnota, kāpēc lai nestartētu? Es viņu vienkārši ļoti labi pazīstu. Zinot visu biatlona virtuvi un kā viss notika ar viņas diskvalifikāciju, es nebūtu tik drošs, ka viņa patiešām bija vainīga. Tobrīd bija vēl lielāks skandāls un ar šo [Varisas lietu], manuprāt, tika mēģināts to pieklusināt. Nevaru būt pārliecināts, ka tur tiešām kaut kas bija, tas mirklis vienkārši prasīja kādu upuri un Varisa bija pats izdevīgākais – tieši tāpēc, ka viņa jau iepriekš bija diskvalificēta, viņa bija visvieglākais upuris.
IBU kausā Idrē startēja arī tava meita Anete. Kā tu vērtē viņas sniegumu pieaugušo līmenī?
Viņa pirmoreiz tik nopietnās sacensībās brauca, droši vien arī liels satraukums bija. Turklāt iepriekš viņa bija nedaudz paslimojusi, tā ka tagad tik lēnām sāk sportot. Viņa kopā ar mums trenējās, bet pārsvarā biežāk brauks uz slēpošanas sacensībām. Šogad noteikti lielāks uzsvars būs uz slēpošanu.