Kāda facebook lietotāja Santa V. dalījusies ar savu pieredzi - cik ļoti sabiedrība ir atvērta vājredzīgiem cilvēkiem.
"Ļoti ilgi cīnījos pati ar sev, pirkt vai nepirkt nūjiņu, kas domāta vājredzīgiem un akliem cilvēkiem. Pret nūjiņas iegādi cīnījos nu jau gandrīz 2 gadus. Es ticu, ka esmu tik labi iemācījusies, visas dzīves laikā, orientēties telpā tā, ka līdz pat šim laikam nebija nepieciešama šī ierīce.
[...]
Es diezgan daudz esmu dzirdējusi no cilvēkiem cīnītājiem, jo ātrāk tiksi vaļā no kruķiem, jo ātrāk būsi vesela! Biju iedomājusies, ka tas ir attiecināms arī uz balto nūjiņu. Es baidījos, ka cilvēki uz mani sāks skatīties ar žēlumu un nožēlu, un es to jutīšu, šo attieksmi.
Kas lika man izmanīt domas? Gājēju pāreja.
Es nesaprotu, kur visi tā steidzās? Īpaši tie, kuri ar auto brauc. Nu jūs tā jau neesat kājiniekos, tātad paspēsit! Ejot pāri gājēju pārejai auto, kas veic labo pagriezienu, vai nedod Dievs kreiso ir pilnīgi pārliecināti, ka gājējam ir jāpieskrien pēdējie soļi pirms uzkāpšanas uz ietves.
ES NEVARU PIESKRIET, bet gluži otrādi sanāk samazināt ātrumu, jo jāsatausta pakāpiens. Un tāpēc diezgan bieži atrados par mata tiesu no auto draudīgā auto PURNA.
Tagad jau pāris nedēļas mēs draudzējamies. Es un viņa, slaida, gara, balta nūjiņa. Kas mainījies? VISSS!!! Tā ir cita pasaule, kura man tagad atklājās, un ar kuru man jāsadzīvo, bet galvenais jāapgūst un jāiemīl līdz pat sirds dziļumiem.
Domas, kuru dēļ nebija man nūjiņa apstiprinājās realitātē. Pamazām cenšos, lai tās mani neveido slimāku un nožēlojamāku nekā es esmu. Lamu vārdiem, gan nebiju gatava. Asaras pa gaisu. Zagļiem gan biju gatava. Un vēl es nebiju gatava tam, ka būs tik daudz atsaucīgu un izpalīdzīgu cilvēku. Diemžēl gandrīz visi, kas pieteicās palīdzēt ir tūristi, vai vietējie cittautieši, kas ilgi dzīvojuši ārzemēs vai latvieši, kas iebraukuši Latvijā atvaļinājuma laikā un jau ilgstoši dzīvo ārpus Latvijas.
Diemžēl vājredzīgo un neredzīgo Rīgas centrā parādās reti, un iespējams tāpēc mūsu sabiedrība nesaprot, ka iet pāri pie sarkanās gaismas, kad blakām stāv neredzīgs cilvēks, kas neredz luksoforu, bet seko citu soļiem ir vairāk kā bezatbildīgi! Par Rīgas ielām un jaunizveidoto remontu uz tām ir vajadzīgs testa gājiens ar aizsietām acīm tiem "GUDRAJIEM", kas tās ielas plāno, un ja pēc šī gājiena šis speciālists paliks dzīvs, tad droši var apstiprināt viņa projektu. Piedodiet par sarkasmu, bet tas ir pelnīts.
Kāpēc es to visu rakstu? Es neesmu vienīgā, tādu kā es ir daudz, un tanī brīdī, kad sabiedrība būs atvērta, izpalīdzīga, saprotoša un zinoša, tad neredzīgie varēs doties ikdienas tālāk par Juglu.
Padomi REDZĪGIEM, kas var palīdzēt vājredzīgajiem un neredzīgajiem.
1. Ja pie gājēju pārejas ir vājredzīgs cilvēks, pasakiet, kad iedegās zaļā gaisma un var iet, var arī pieskarties plecam un lēni pastumt, jo ir tādi vājredzīgie, kuri arī ir vājdzirdīgi.
2. Nešķērsojiet gājēju pāreju pie sarkanās gaismas, jo tas saglabās gan jūsu, gan līdzcilvēka dzīvību.
3. Centrālā stacijā un veikalos durvis pieturiet, nelaidiet tās virsū, ja redzat, ka aiz jums iet cilvēks vienalga kāds, slims, mazs, jauns, vecs utt.
4. Transportā iedodiet sēdvietu. Ja nesaprotat kāpēc, tad aizsieniet acis un pamēģiniet nostāvēt līdz galamērķim.
5. Ja jūs braucat ar riteni pa ietvi, atcerieties, ka ne visi jūs redz un varēs pamukt malā, kad izveidosiet savas steigas dēļ avārijas situāciju starp vairākiem gājējiem.
6. Ja jūs redzat, ka uz ietves vājredzīgam cilvēkam priekšā ir neparedzēts šķērslis pasakiet to.
7. Ja vājredzīgam kaut kas nokrīt, tad paceliet.
8. Ja jums kāds jautā transporta maršruta numuru, tad dalieties ar šo informāciju, neturiet to noslēpumā kā paroli, jo ja reiz pajautāja, tātad neredz.
9. Ja jūs redzat, ka aklais cilvēks tuvojas kādai bīstamai bedrei, vietai, nožogojumam ar brīdinājuma lentām, gar māju logu pagrabstāva nišām utt. informējiet par to.
10. Un NEKĀDA ŽĒLOŠANA vienkārša, cilvēcīga izpalīdzēšana.
11. Saudzējiet savu redzi."
