Ar apskaužamu regularitāti medijos parādās ziņas par lielākiem un mazākiem laimestiem, pie kuriem, iegādājoties leoterijas biļetes, tikuši Latvijas iedzīvotāji.
Piemēram, nesen vēstījām par to, cik liela veiksme tramvaja pieturā uzspīdējusi kādai rīdziniecei.
Gaidot tramvaja pienākšanu, kāda sieviete nolēmusi laiku pakavēt blakus esošajā Narvesen kioskā un iegādājusies Simtgades loterijas biļeti un, neticami, bet biļete izrādījusies 10 000 eiro vērta!
Katru reizi, lasot šādas ziņas, manī iezogas neticības dzirksts. Tiešām?! Tiešām tiešām laimēja?! Kur tad Latvijā ir tie cilvēki, kuriem tik ļoti veicas loterijās un viņi laimē simtiem, tūkstošiem eiro? Es nepazīstu nevienu. Un neviens mans paziņa nepazīst nevienu šādu veiksimieku. Nedz starp maniem kaimiņiem, nedz starp darba kolēģiem nav neviena, kurš laimētu. Ak, nē... Viens ir. Kolēģis nesen iztērēja 2 eiro, lai iegādātos loterijas biļeti, un tieši tos pašus 2 eiro laimēja atpakaļ.
Katru reizi dzirdot neticamās veiksmes stāstus, neticīgās aizdomās prātoju. Vai tik tā nav visparastākā reklāma un ēsmas izmešana. Tā teikt, pērciet biļeti un gan jau kādreiz jums paveiksies! Varbūt ar desmito reizi, varbūt ar simto vai ar 10000 reizi, bet noteikti paveiksies. Ticiet un viss notiks! Un mēs tam tiešām noticam un pērkam!
Nobeigumā dalīšos ar pieredzi par loteriju medaļas nespodro pusi. Nesen iegādājos četras Simtgades loterijas biļetes (katru savā tirdzniecības vietā) un neviena no tām nebija veiksmīga.
