Vai pilsētnieki pret dzīvniekiem izturas kā pret aksesuāriem?

© REUTERS/SCANPIX/LETA

Sunītis rokassomiņā! Kaķis veikala iepirkumu grozā! Visbeidzot - leopards Rīgas dzīvoklī! Vai tiešām tā jādzīvo mūsu mīluļiem? Un kur ir robeža, kad mīlestība pārvēršas mocīšanā?

Latviju pāršalca pārsteidzoša ziņa. Kāda kundze iedomājusies, ka eksotisks melnais leopards būs lielisks mājdzīvnieks. "Leopards ticis regulāri lutināts ar gaļas produktiem, bet lielāko daļu savas dzīves pavadījis četrās sienās un nebija tērējis daudz enerģijas. Aptuveni 15 mēnešus vecajam zvēram konstatēts izteikts liekais svars," vēstīja raidījums "Degpunktā".

Es pat nesākšu ar to, kā vispār iespējams, ka šāds dzīvnieks kādu laiku dzīvo vienā no Skanstes ielas dzīvokļiem un nevienam nav šķitis savādi, ka kundze pastaigājas ar leopardu. Taču vispār jau ideja par šāda dzīvnieka "iegādi" uzskatāma tikai un vienīgi par untumu, kas beigās nodara lielu ļaunumu dzīvniekam (jā, arī apkārtējie cilvēki bija apdraudēti). Jā, eksotiski dzīvnieki, protams, ir liels "šiks" - milzīgi pitoni, lokanie sermuļi, šausminošie zirnekļi un tā tālāk. Bet vai dzīvnieks ir aksesuārs, ko parādīt ciemiņiem? Vai tam ir jācieš absolūti tam nepiemērota vide, lai tikai papriecētu zinātkāros? Un, vai vienkārši nepietiek aiziet uz zoodārzu, kur viņiem vismaz apkārt ir profesionāļi un vide, kas kaut pavisam nedaudz pietuvināta viņu savvaļai?

Dzīvnieks NAV aksesuārs! Un punkts! Arī mazie šuneļi tādi nav. Tās ir dzīvas būtnes, kuras ir pelnījušas cieņu. Jā - cieņu! To "bāšana" somiņās nebūt nešķiet tādas izpausme. Cilvēkam ir vajadzīgs mājdzīvnieks, pret kuru tas atbilstoši arī izturas. Vai šāda ir mīlestība pret dzīvniekiem - to pakļaušana mūsu ekstravagantajiem untumiem?