Neilgi pirms Jāņiem sociālajos tīklos bija atrodama informācija, ka Durbes ezera krastā atrasts vēstījums pudelē un nu tiek meklēti tā autori. Ideja pati par sevi nav slikta, bet tomēr, vai nebūtu jēgpilnāk radīt ko tādu, ko pēc dažiem gadiem paši autori arī spētu atrast?
"Durbes ezera krastā atrasta izskalota pudele ar vēstījumu. Lai atradums nonāktu līdz autoriem lūdzu padalieties ar šo ziņu!" tā rakstīja Lilita, kura publicējusi foto ar atradumu. Kā izrādās, tad vēstuli pudelē ievietojis kāds Jānis un Līga, kuri savu kāzu dienu svinējuši pirms 13 gadiem.
Tiesa, šis nav vienīgais šāda veida gadījums. Piemēram, reiz igauņu medijs vēstīja, ka netālu no Pērnavas, jūras krastā, atrasts vēstījums no Latvijas, kuras autors izteicis pateicību Dievam, ka tas izdziedinājis viņa tēvu no slimības.
Noteikti piekritīšu, ka šādu vēstījumu sagatavotājiem pašiem būtu interesanti uzzināt, kur tad tas gadu laikā nonācis. Tāpat arī atradējs, vai atradēji noteikti ir pārsteigti, ko tādu ieraugot un lasot, bet es laikam būšu nedaudz skeptiska un tomēr piekritīšu tiem, kuri šāda veida ziņas "nākotnei" paglabā un pēc pāris gadiem izlasa paši. Piekritīsiet, ka jebkurā no šiem variantiem ir sava deva romantikas.
Tiesa, cita lieta ir šos vēstījumus veltīt kādam, kas, iespējams, spējis palīdzēt garīgā līmenī. Turklāt grūtā dzīves brīdī tas varētu būt atvieglojums, ja sakrājušos pārdzīvojumus un sāpes uzrakstām un palaižam prom.
Jebkurā gadījumā lēmums un rīcība katram jāizvērtē pašam.
