Jau daudzus gadus slavenā operdziedātāja Inese Galante dzīvo starp divām valstīm – Vāciju un Latviju. Šoreiz viņa Rīgā ieradusies, jo gatavojas koncertam «Ziemassvētku prelūdija», kas 8. decembrī galvaspilsētā atklās gada nogales svētku maratonu.
- Pulksten 7.45 jums bija intervija LNT rīta ziņu programmā «900 sekundes», cikos sākās jūsu rīts, jo pirms televīzijas intervijas vajadzēja saposties, uzlikt grimu?
- Sešos... kā gailītim.
- Cik stundas sievietei nepieciešamas miegam, lai viņa justos skaista, dzīvespriecīga, darbspējīga un galu galā laimīga?
- Tas cipars ik reizi svārstās. Tomēr šie jēdzieni - gribu, vajag un var - ne vienmēr sakrīt. Ja es zinu, ka man šodien ir jādzied vai nu izrādē, vai koncertā, tā ir pavisam cita lieta. Tad es burtiski ar spēku sevi piesienu pie gultas un eju laikus gulēt.
Punkts numur viens ir miegs, jo tikai labi izgulējies cilvēks ir spēka pilns, un punkts numur divi ir barība, ko lietojam uzturā. Tālāk jau seko iekšējā sajūta un veselība. Ir ļoti daudz komponentu, kas spēlē milzīgu lomu.
Taču, ja man ir darīšanas, kas nav saistītas ar dziedāšanu, bet ir jāiet, jāstāsta, jāreklamē, jāiepazīstina ar saviem jaunajiem talantiem, tad varu piecelties pat tad, ja neesmu labi izgulējusies.
Esmu studējusi ne tikai dziedāšanu, bet arī farmāciju. Paralēli tam strādāju aptiekā, kur darbs sākās jau sešos no rīta, bet pēc darba vēl sekoja studijas. Savukārt opera mani pieradināja, ka viss beidzas ļoti vēlu un uzreiz pēc koncerta vai izrādes ir ļoti grūti aizmigt. Tajā pašā laikā manas pirmās studijas farmācijā audzināja, ka jāceļas agri. Un arī mana mammīte vienmēr bija teikusi, ka tiem, kas agri ceļas, Dieviņš palīdz un dod priekšroku.
- Jūs vadāties pēc mammas atziņas un arī medicīnas studijām?
- O, jā. Un tie pantiņi, ko mammīte vienmēr man ir skaitījusi: «Lai ir grūti, vajag spēt, stiprai būt un uzvarēt!», tas ir kā «āmen», kā lūgšana, ko vairākkārt pie sevis esmu atkārtojusi. Ja vajag, tad ir jāceļas un jādara, un nekāda ņaudēšana. Sevi vajag piespiest, jo nevar tikai, ka patīk vai nepatīk, ka gribas vai negribas, slinkums vai vēl kaut kas. Tā nenotiek. Dzīvē ir vārds «vajag» un sevi ir jāceļ kaut aiz matiem augšā un jādara.
Mans tētis un mamma bija vienkārši darbarūķi, un viņi dzīvoja gan priekš ģimenes, gan darba.
Protams, reizēm jau vajag arī palaisties un dot sev brīdi, lai atvilktu elpu. Nevar jau visu laiku darboties kā robots. Man ir bijuši tādi posmi, ka 10-12 gadu no vietas nebiju ne reizi bijusi atvaļinājumā.
Protams, es saprotu, ka ir jāprot atpūsties, bet es neprotu. Man ir grūti neko nedarīt un skatīties vienā punktā. Ja reiz ir diena vai divas brīvas, tad ir jālasa grāmatas, jāiet ārā un jākaifo, jo daba noņem visas rūpes. Man arī dzīvnieki palīdz, jauki cilvēki, draugi un garšīga pārtika. Citi varbūt aizraujas ar fotografēšanu vai dzeršanu, vai dodas kādā izbraukumā. Man tieši otrādi, es meklēju piekto stūri, lai ir klusums un es varu nekur nesteigties.
- Man jau šķiet, ka mūsdienu steidzīgajā pasaulē, itin viss notiek ļoti ātrā tempā.
- Jā, es pat neprotu tā lēnītēm sēdēt pie galda un baudīt maltīti. Man viss notiek ātrā tempā. Jo nemitīgi ir jāsteidzas, nedrīkst nokavēt, vai ātri sevi jāsaved kārtībā, jāsaģērbjas, jāmācās teksti mēģinājumos.
Katram ir savs dzīves ritms. Es domāju, ka ar laiku vairāk jāpieslēdz smadzenes un jāpiespiež sevi atpūsties.
- Ļoti interesants uzskaitījums, kas jūs iedvesmo - grāmatas, daba un arī dzīvnieki. Nebiju neko lasījusi par jums un dzīvniekiem, kāda ir jūsu draudzība, un vai pašai ir kāds mājdzīvnieks?
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv