Viļakiešiem viņš ir savējais. Bet arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem sabiedriskā un kultūras darbinieka, literāta, mākslinieka, laikazīmju vērotāja Viļa Bukša vārds nav svešs, jo viņš dalās ar desmitiem gadu novērotajām likumsakarībām dabā un prognozē laikapstākļus. Kad kāds «pareizais» laika prognozētājs par viņa vērojumiem un secinājumiem rauc degunu, Vilis neskumst. «Es eju savu ceļu,» viņš saka.
Brīvs kā putns gaisā
Viņš ir pensionārs, vairs nav noteiktas darba stundas jānostrādā, tāpēc beidzot var pilnībā izmantot brīvo laiku un doties garos pārgājienos. Pirms vairākiem gadiem Vilis laikrakstam «Neatkarīgā» stāstīja: «Darbs Viļakas bibliotēkā, kur esmu datorspeciālists, paņem savas stundas. Taču diezgan regulāri izstaigāju tādu apli - vidēji 14-18 kilometru. Maijā, kad man ir atvaļinājums, tad vispār dzīvoju dabā.» Būdams algots darbinieks, viņš ik gadu maijā devās brīvsolī. «Nometu lieko apģērbu, arī apavus un staigāju šortos un basām kājām - kurpes neuzvelku līdz pat Miķeļiem. Tā es ar strauju lēcienu ieeju vasarā. Pat tad, ja vasara nav ļoti saulaina un jauka, maijā es noķeru to dabas fluīdu. Savu artavu dod arī tas, ka savulaik aktīvi sportoju un cenšos savu ķermeni arī tagad uzturēt možu. Tas dod izturību, ko lieku lietā, ejot garos pārgājienos.»
Man nav viegli norunāt telefonisku tikšanos, jo Vilim dienas režīms kā karavīram: būšot mājās pēc pusnakts, nebūšot runājams līdz trijiem dienā... «Jā, gadās, ka ap otrajiem gaiļiem tik eju gulēt,» viņš neslēpj. Tas viss tālab, lai varētu vērot norises dabā, īpaši zīmīgajās dienās, kad iespējams veidot prognozes ilgākam periodam. Viņam ir savas vietas, ko regulāri apmeklē, lai konstatētu pazīmes, pēc kurām spriest par gaidāmo vasaru, pavasari, ziemu vai rudeni.
Telefonsarunā laikazīmju vērotājs stāsta, ka iepriekšējā vakarā esot nobridies pa sniegu, lauzies caur puteni, jo līdz pulksten 10 vakarā taču jātiek mājās. Komandantstunda! Tas nekas, ka cilvēkos viņš neiet, tomēr valstī noteiktos ierobežojumus Vilis ievēro.