VAKARA ZIŅAS. Gunārs Jākobsons: negribu dzirdēt valodas, ka varbūt atkal kaut ko slēgs ciet
Pērnā gada rudenī klajā nāca grāmata «Pie mikrofona Gunārs Jākobsons», kas stāsta par leģendārās Latvijas Radio balss īpašnieka dzīves un karjeras līkločiem. Bet ko viņš darījis šovasar, ar kādām sajūtām sagaida rudeni?
Ārkārtīgi jauka vasara
Gunārs Jākobsons apgalvo: «Es uz dzīvi skatos no gaišās puses. Man gribas atcerēties ārkārtīgi jauko vasaru, kādu ilgi nebiju piedzīvojis. To aizvadīju Tūjā kopā ar mazmeitiņu Loti. Mēs izdzīvojāmies neparasti labi, jauki un mīļi. Iemācījāmies peldēt. Tas ir lielākais sasniegums šovasar. Daudz braucām ar riteni un nodarbojāmies ar citām aktivitātēm. Jā, man ir bijusi jauka un sirsnīga vasara.»
Kovids grāmatas zīmē
«Kovida laiks ir aizritējis manas grāmatas zīmē. Kad iepazinos ar apgāda «Zvaigzne ABC» jaukajiem ļaudīm, kas veltījuši daudz pūļu un izdomas grāmatas izdošanā, sākās pandēmija. Likās, ka šī lieta vispār neies uz priekšu, viss apstājās un nobloķējās. Brīnumainā kārtā, pateicoties izdevniecības vadības ticībai un pašpaļāvībai, viss tomēr palēnām virzījās. Grāmata pagājušā gada novembrī ieraudzīja dienas gaismu. Tas bija liels brīnums. Vēl lielāks brīnums bija tas, ka grāmatu diezgan strauji pirka. Par lielu pārsteigumu izrādījās, ka grāmata tika ierindota izdevniecības daiļliteratūras 2020. gada topa trešajā vietā. Uzskatu to par nepelnītu pagodinājumu.
Pirmkārt, solīju, ka nekad nevienu grāmatu neuzrakstīšu, bet šī man ir jau otrā grāmata. Otrkārt, pateicoties šai grāmatai, es atkal tikos ar daudziem ilgi nemanītiem, nesastaptiem cilvēkiem - skolasbiedriem, studiju biedriem, bijušajiem darbabiedriem. Pārrunājām uzrakstīto un atklājām visādus brīnumus. Vienu no tiem pastāstīšu. Grāmatas sešpadsmitajā lapaspusē es ierakstīju šādus vārdus: «Un tagad - mazliet romantikas. Otrajā klasē es ieskatījos Edītē, slaidā tumšmatē no 7. klases, kuras brālis Jānis Akmens mācījās manā klasē, un mēs skaitījāmies pat tādi kā attāli radinieki. Edīte, uz kuru es paslepus metu acis, bija mana pirmā sapņu meitene, lai gan pati, kā man šķiet, par to nekad neuzzināja...» Lūk, šāda rindkopa par meiteni, kad es biju 2. klases skolnieks 1943.-1944. gadā. Grāmata ir iznākusi. Atskan telefona zvans. Man zvana Edīte. Mēs nebijām tā īsti runājušies un sastapušies. Tā bija pirmā sastapšanās ar telefona starpniecību, pateicoties grāmatai, kuru Edīte izlasīja. Tagad viņa ir cienījama dāma, dzīvo Mežotnes pusē. Arī viņas brālis Jānis Akmens, mans klasesbiedrs, saimnieko savā saimniecībā Vidzemē. Tas man bija ārkārtīgi liels pārdzīvojums, ka, spītējot gadiem, visdažādākajām peripetijām, tomēr ir iespēja sastapties. Gadi nespēj visu dzēst! Tas bija superpiedzīvojums! Neticētu, ja to kāds būtu stāstījis.
Gribu no sirds pateikties «Zvaigzne ABC» ļaudīm par uzņēmību, apņēmību, mērķtiecību, profesionalitāti un sapratni, kālab grāmata ieraudzīja dienasgaismu. Pateicos arī, protams, lasītājiem! Diemžēl pandēmijas dēļ izpalika prezentācija. Mēs to sarīkojām pie manas kursabiedrenes Māras Svīres, kurai arī iznāca grāmata apgādā «Zvaigzne ABC». Mazā pulciņā atzīmējām šo grāmatu nākšanu pasaulē. Jā, prezentācija izpalika, lai gan neesmu zaudējis cerību... Būs gaišas dienas, tās tumšās pavirzīsies sānis!»
Ar gaišu skatu nākotnē
Gunārs Jākobsons atklāj, ka, iespējams, rudenī varētu noritēt grāmatas prezentācija, kuras laikā viņš tiktos ar lasītājiem dažādās Latvijas pilsētās. Gunārs pāris reizes nedēļā dodas uz darbu Latvijas Radio, kur slodze nav liela, tomēr darbs sniedz prieku un gandarījumu. Viņš teic, ka no vecajiem mohikāņiem Latvijas Radio ir palikuši divi - viņš un Raimonds Pauls. Gunārs Jākobsons stāsta, ka starp Ziemassvētkiem un Jaungadu kopā ar producentu Jāni Kļaviņu ir iecerēti divi «Mikrofona» dziesmu aptaujas lielkoncerti Ulbrokā. Un viņš ļoti cer, ka varēs svinēt Ziemassvētkus un Jaungadu kā agrāk.
Dzīvot ar devīzi
«Joprojām savai ģimenei un kolēģiem cenšos darīt zināmu devīzi «Degunu augstāk par degungalu». Domāju, ka tas ir būtiski. Es joprojām vadu sarīkojumus, piemēram, 24. septembrī kopā ar Sandru Glāzupu vadīšu grāmatas prezentāciju Latviešu biedrības namā. Grāmata veltīta manam ilggadējam kolēģim Raitim Kalniņam - radio žurnālistam, kurš aizgāja aizsaulē pirms vairākiem gadiem. Pateicoties Ievas Luikas neatlaidībai, šī grāmata ir iznākusi!»
Gunārs Jākobsons neuzskata sevi par paraugu, vienkārši cenšas darboties atbilstoši vecumam. Viņš uzsver, ka staigājot jāraugās nevis uz kurpju purngaliem, bet uz priekšu. Lai deguns tiešām ir augstāk par degungalu! Gunārs Jākobsons savu devīzi mēdz atkārtot, jo uzskata, ka tā var palīdzēt. Ir jāraugās uz dzīves gaišo pusi!
Priecīgi nosvin 1. septembri
«Ļoti priecīgs notikums bija 1. septembris. Mazmeitiņa Lote (12 gadi) sāka mācīties 6. klasē. Es tiešām to pārdzīvoju, it kā pašam būtu jāmācās. Septembris ir brīnišķīgs, sevišķi šogad. Ir tomēr liela starpība starp to, kā bija pirms gada un kā ir tagad. Jācer, ka šis septembris ievada kaut ko jauku un labu un tas turpināsies līdz maijam - mācību gada beigām. Lai bērni sastopas, mācās un atpūšas!
Es ļoti negribu dzirdēt valodas, ka varbūt atkal kaut ko slēgs ciet. Domāju, ka tas nekam neder, vienalga, vai to saka vienkāršs cilvēks vai valstsvīrs no tribīnes. Nedrīkst tā teikt! Ja dari darbu, tad jādara ar domu, ka veiksies. Citādi nav jēgas. Man ļoti nepatīk šādas runas. Ja tā domāsim, tad visu tiešām aizslēgs. Jādomā ir uz augšu, nevis uz leju.»