VAKARA ZIŅAS. Vēsturiskais "Saktas" nams atguvis agrāko spozmi

VAS «Valsts nekustamie īpašumi» (VNĪ) vadībā atjaunota «Saktas» nama vēsturiskā fasāde Rīgā, Brīvības bulvārī 32. Neorenesanses stilā celtajam namam ārējā «seja» atjaunota, ievērojot Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes norādes un saglabājot nama autentiskumu. Vēsturiskais uzraksts «Sakta» pēc darbu pabeigšanas saglabāts, atgādinot par nama raibo vēsturi, norāda VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

Skan cauri laikmeta griežiem

Lai arī nams Brīvības bulvārī 32 atrodas pašā Rīgas centrā un ir ar bagātu faktu un emociju vēsturi kopš pašiem pirmsākumiem, plašāk mūsdienu sabiedrībā tas vienmēr ir bijis populārs ar skanīgo nosaukumu «Sakta», kas iegūts padomju laikos. Pie «Saktas» tiek norunātas tikšanās, iepretim pāri ielai joprojām ir brīnišķīgais «Saktas» puķu tirdziņš, un tepat ir Brīvības piemineklis. Laiki ir mainījušies, pirmajā stāvā kādreizējo eleganto parfimērijas veikalu «Sakta» ir aizstājusi «Latvijas pasta» centrālā filiāle, citviet pirmajā stāvā iekārtojušies kioski un kafetērijas, bet augšējos stāvos kopš 2014. gada mitinās Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, laipni aicinot viesos iepazīt mainīgās un pastāvīgās ekspozīcijas līdz brīdim, kad pēc VNĪ vadītās rekonstrukcijas tas atgriezīsies Rīgas pilī.

Mūrniekmeistara Krīgera nams

Rīgas centra bulvāru ainavā nams Brīvības bulvārī 32 (toreiz Aleksandra bulvāris) parādījās viens no pirmajiem pēc Rīgas aizsargmūru nojaukšanas 19. gadsimta 60.-70. gados, kad sākās vēlāko centra bulvāru apbūve. 1868.-1869. gadā pēc arhitekta Heinriha Karla Šēla projekta to uzcēla pazīstamu Rīgas mūrniekmeistaru Krīgeru ģimene savām vajadzībām, turklāt Merķeļa ielas pusē bija daiļš priekšdārzs. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Dr. hist. Toms Ķikuts piemin, ka mūrniekmeistars Krīgers ir būvējis lielu daļu no Rīgas centra un bulvāru loka ēkām.

Kopš nama uzcelšanas Brīvības bulvārī 32 pirmajā stāvā atradās dažādas publiskās telpas, bet pārējos stāvos - dzīvokļi. 1869. gadā pirmie darboties sāka Frankes kafejnīca-restorāns un Johana fon Manteifela fotoateljē, vēlāk parādījās arī citas kafejnīcas un, pēc Toma Ķikuta vārdiem - pat kinoteātris. Nama īpašnieki turpmākajās desmitgadēs vairākkārt mainījās, bet visilgāk to par savu Rīgas rezidenci sauca ievērojamā Vidzemes bruņniecībai piederīgā fon Tranzē-Rozeneku dzimta.

Sabiedriskā un politiskā dzīve

1910. gadā ēka nonāca ar Rīgas Latviešu biedrību saistītu latviešu advokātu dibinātās Rīgas namīpašnieku krājaizdevu sabiedrības īpašumā. Namu vēl plašāk izmantoja dažādiem sabiedriskiem pasākumiem un komercdarbībai, vienlaikus tajā saglabājot arī dzīvojamās telpas. 1912. gadā pēc arhitekta Mārtiņa Nukšas projekta celtajam namam tika piebūvēts ceturtais stāvs. Tiesa gan, kā atklājās, pēc 100 gadiem pētot ēkas struktūru, tika izmantoti ne pārāk kvalitatīvi būvmateriāli, piemēram, savu laiku nokalpojušas dzelzceļa sliedes. Kā norāda arhitektoniski mākslinieciskās izpētes autors, būvprojekta vadītājs un autoruzraugs Mikus Lejnieks, pārstāvot «Livland Group», mūslaiku amatniekiem nācās labot pagātnes paviršību ar izturīgām tērauda savilcēm, jo no ēkas augšējā stūra nesošajiem elementiem pāri bija palicis tikai apmetums.

Pirmā pasaules kara un neatkarības laikā ēkā norisinājušās vairākas vēsturiski nozīmīgas epizodes. 1917. gadā vienā no dzīvokļiem atradās Latviešu strēlnieku pulku Izpildu komiteja (Iskolastrels). Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, 1918. gada 27. novembrī, krājaizdevu sabiedrības lielajā zālē notika Latvijas Sarkanā Krusta biedrības dibināšanas sapulce. Sākoties Neatkarības karam, nama telpās 1918. gada decembrī tika formēta un atradās arī pagaidu valdības bruņoto spēku kapteiņa Nikolaja Grundmaņa komandētā Atsevišķā studentu rota, kas bija viena no pirmajām Latvijas karaspēka vienībām. 1933. gada 20. decembrī Latvijas armijas komandieris Mārtiņš Peniķis pie nama atklāja Atsevišķajai studentu rotai veltītu piemiņas plāksni, kas padomju okupācijas laikā tika demontēta, bet 2003. gada 20. decembrī atklāta no jauna. Ēkā kādu laiku dzīvoja Latvijas valsts pirmais tieslietu ministrs Eduards Strautnieks, un, pēc viņa atmiņām, 1918. gada decembrī pāris naktis, baidoties par savu drošību, te uzturējās Ministru prezidents Ulmanis.

20. gadsimta 20.-30. gados ēkā turpināja darboties dažādas institūcijas: biedrības, restorāni, kafejnīcas un veikali.

Pēc padomju okupācijas ēka tika nacionalizēta. 1940. gadā tajā izvietoja Muitas departamentu, un jau 1941. gadā to sāka izmantot Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un juridiskās, kā arī Vēstures un filoloģijas fakultātes vajadzībām.

Otrā pasaules kara laikā ēkas kurinātājs pagrabā slēpa ebrejus, kuriem bija palaimējies izbēgt no geto. Nama vēsturiskās atslēgas kurinātāja radinieki pirms pāris gadiem uzdāvināja Žaņa Lipkes muzejam kā emocionālu artefaktu.

Pārmaiņas ēkā un iemītniekos

Pēc arhitekta Josifa Goldenberga projekta pārbūvējot kādreizējo parfimērijas un dāvanu veikalu telpas, 1964. gadā tika atklāts populārais dāvanu un suvenīru veikals «Sakta». Kopš 2006. gada šajās telpās darbojas «Latvijas pasta» centrālā filiāle. Un - kā jau minēts - kopš 2014. gada Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir pārdomāti pielāgojis telpas savām pagaidu vajadzībām, lai apmeklētāji var izsekot mūsu zemes vēsturei no aizlaikiem līdz pat mūsdienām.

Jubilejas izstāde un prominences

Toms Ķikuts stāsta, ka muzeja izstāžu telpās 2018. gadā tika atklāta Latvijas simtgadei veltīta izstāde un tai par godu viesojās augsti ārvalstu viesi - Nīderlandes karalis, Polijas prezidents, Šveices prezidents, Dānijas kroņprincis un dažādu valstu vadītāji un diplomāti. Ēka ir bijusi nozīmīga vieta, kur tika stāstīts par Latvijas vēsturi un tās simtgadi. Tomam Ķikutam ir bijis gods augstiem viesiem vadīt ekskursijas kopā ar muzeja direktoru, un tas vienmēr esot savā veidā interesants un emocionāls piedzīvojums, kura norise ir grūti prognozējama. Iepriecina, ja ekskursijās izdodas uztaustīt vai piedāvāt skatupunktu uz notikumiem, kas sarunu biedram ir atklājums un liek aizdomāties par mūsu valsts vēsturi. Ārzemju viesiem vienmēr ir patīkami uzzināt par savas valsts sadarbību ar Latviju, bieži vien atklājas arī kādas nezināmas detaļas. Un vienmēr ir būtiski skaidrot Otrā pasaules kara notikumus, pēc kuriem Latvijas seja tika ļoti mainīta. Jā, ārzemju viesus pārsteidz totalitārisma brutalitāte, atzīst Toms Ķikuts.

Fasādes arhitektūras valoda

Ēkas arhitektūras valoda ir salīdzinoši bagātīga un ar cēlu saturu, liekot namam īpaši izcelties Rīgas bulvāru lokā un līdz mūsdienām saglabājot vairāk nekā 100 gadu senas būvmākslas tradīcijas. Vienīgais, kas gadu gaitā bija pilnīgi zaudējis noturību, bija apmetums, kas rūpīgi tika atjaunots ar analogu mūsdienu materiālu un saskaņā ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes norādēm par krāsu toni, taču nozīmīgu vēstures zudumu ēkā nebija.

Arī vēlāk piebūvētais 4. stāvs stilistiski nav atšķirams no trijiem agrāk uzbūvētajiem stāviem. Ir ievērots ritms, ir nokopēti dekoratīvie elementi, pie dzegas papildināti ar konsolēm, skaidro restauratore Kitija Vingre, kura kopā ar arhitektu Miku Lejnieku veica arhitektoniski māksliniecisko izpēti. Mikus Lejnieks neskopojas ar uzslavām restaurācijas un greznās fasādes atjaunošanas veicējiem. Darbu gaitā bija jāveic arī smalka restaurācija atsevišķām skulptūrām un pilastriem. Visi koka logi ir autentiski, bet gaida nākamo projekta īstenošanas kārtu.

Ēku atjaunojusi AS «Būvuzņēmums Restaurators», līguma summa - 716 463 eiro, kura tiek segta no VNĪ kapitālieguldījumiem.