«Vai un kad jums būs bērni? Ir jau laiks! Nevelciet tik ilgi! Paskaties, cik mums skaists mazulis, jums arī tādu vajag!» – šādus un līdzīgus jautājumus no draugiem un radiem dzird vai ikviena precēta sieviete. Taču reti kurš iedomājas, ka bērnu daudzās ģimenēs nav nevis tāpēc, ka vīrs un sieva to negribētu, bet gan dažādu citu pamatotu iemeslu dēļ. Šai dzīves situācijai cauri ir izgājusi arī sociālā tīkla «Instagram» konta «dzivebezberniem» izveidotāja Vita Stiģe-Škuškovnika.
Sarunā viņa dalās gan ar savu pieredzi, gan neslēpj, ka mūsu sabiedrības attieksme pret bezbērnu sievietēm diemžēl aizvien ir ārkārtīgi aizspriedumaina un stigmatizēta. «Tieši tāpēc sapratu, ka par šo problēmu ir jārunā un tas jādara skaļi un publiski. Pati iedvesmojos no sievietēm ar līdzīgām problēmām un sapratu, ka neesmu viena, jo apkārt šādu stāstu ir ļoti daudz.»
To, ka viņai un vīram nevar būt bioloģisko bērnu, Vita uzzinājusi pirms desmit gadiem. «Protams, tas bija ļoti šokējoši, jo īpaši tāpēc, ka visu mūžu biju sapņojusi, ka man būs ģimene. Iespējams, tāpēc, ka biju tā audzināta - ģimenē ir jābūt bērniem.» Viņa neslēpj, ka šajā laikā izgājusi cauri gan apmulsuma periodam, gan neveiksmīgiem mākslīgās apaugļošanas mēģinājumiem. «Kādā brīdī sapratu - esmu ļoti dziļā bedrē, un no tās ir jātiek ārā! Protams, bija iedragāta mana pašapziņa, pašvērtība; nesapratu, ko ar savu dzīvi darīt; kādi būtu mani tālākie sapņi un mērķi. Jā, bija sabojātas attiecības ar vīru: mēs sākām atsvešināties…» Šajā situācijā Vita apzinājusies, ka varētu uzsākt psihoterapijas kursu, taču ar prātu sapratusi - «man ir bail, un kā es par to runāšu ar svešu cilvēku, jo es vispār nemēdzu par sevi stāstīt svešiem cilvēkiem».
Tāpēc viņa sākusi meklēt atbilstošu informāciju internetā. «Protams, Latvijas vietnēs nekādu informāciju neatradu, pat ne tik daudz, lai gūtu kaut kādu atbalstu, jo lielākoties viss bija par veiksmīgajiem rezultātiem. Taču citu valstu vietnēs informācijas par šo problēmu bija pietiekami. Kādu gadu lasīju pieejamos materiālus, iesaistījos dažādās atbalsta grupās. Sākumā to darīju anonīmi, jo negribēju ar savu vārdu. Lasīju arī specifisku grāmatu, kur katru nedēļu bija jāveic dažādi uzdevumi. Lasot piedzīvoju visdažādākās emocijas: asaras, trīcošas rokas, noliegumu…»
Taču Vita uzsver - to darot, viņa beidzot sapratusi, ka nav viena, ka pasaulē ir gana daudz sieviešu, kurām ir līdzīga sāpe. «Tomēr pēc gada secināju, ka īsti ar to netieku galā un ka man nepieciešama terapija. Man ļoti paveicās, jo atradu jauku psihoterapeiti, pie kuras eju joprojām. Pie viņas aizgāju tieši ar šo vienu problēmu - kā dzīvot, kā tikt galā. Taču šo divarpus gadu laikā mana dzīve diezgan radikāli mainījās arī citās jomās, un sāku pieņemt to, ka man nebūs bērnu. Sapratu, ka vairs nemēģināšu nekādas medicīniskās manipulācijas.» Savukārt atbildot uz standarta jautājumu «Kāpēc jūs nevarat adoptēt bērniņu?», Vita atklāti atzīst - jā, es varu mīlēt un rūpēties par pieņemtu bērniņu, taču vienmēr zināšu, ka «tas nav mans, tas nav sapnis, kuru gribēju piepildīt». Turklāt, kā viņa uzsver - ir jāpiedzīvo milzīga birokrātija un rinda vairāku gadu garumā, lai tiktu pie vesela zīdainīša. «Ir jāiziet arī vecāku apmācības, un tā ir milzīga emocionāla spriedze. Iespējams, pēc desmit gadiem es pārdomāšu, bet šobrīd - nē.»
Izejot cauri visiem šiem posmiem, Vita kādā brīdī sapratusi, ka labprāt palīdzētu citām sievietēm, kuras saskaras ar šo problēmu, tādēļ izveidoja gan «Instagram» profilu, gan «Facebook» atbalsta grupu, kur par šīm problēmām runā publiski, lai veicinātu diskusijas. «Mans galvenais vēstījums bezbērnu sievietēm ir - tu neesi viena! Ir daudzas, kuras šo problēmu pārdzīvo klusi pie sevis, jo tā ir tabu tēma, par kuru pat ģimenē īsti nevar runāt, kur nu vēl publiski. Jo ir taču standartpieņēmums - kā tu vari sērot par to, kā tev nav… Tajā pašā laikā patiesībā tu ļoti daudz esi zaudējis, jo neesi ieguvis to, ko biji vēlējies.»
Mana sarunu biedrene arī norāda, ka daudzas sievietes šīs problēmas dēļ darbavietā saskaras ar diskrimināciju un neveselīgu darba vidi. «Mana pieredze nav tik slikta, taču arī manā bijušajā darbavietā kafijas pauzēs tika runāts par bērniem un kolēģes bieži jautāja - nu, kad tad tev būs bērni, tev pēdējais laiks par to domāt… Tāpat dažādas atbalsta programmas darbavietās ir vērstas uz ģimenēm; televīzijā redzam ceremonijas, kur balvas tiek piešķirtas ģimenēm draudzīgiem uzņēmumiem utt. Taču neviens nespēj iedomāties, ka cilvēkiem, kuriem nav bērnu, bieži vien šis fakts ir lielākās sāpes, trauma un traģēdija. Un kāpēc viņiem, kuri jau tāpat ir cietuši, būtu vēl jācieš?!»
Diemžēl bieži vien bezbērnu sievietes saskaras ar publisku nosodījumu (tādu saņēmusi arī Vita pēc abu soctīklu grupu izveidošanas) un pat nicinājumu, kas mēdz izpausties gan interneta komentāros, gan visai skarbās diskusijās sociālajos tīklos. «Piemērs nav tālu jāmeklē: mēs gluži labi atceramies kāda politiķa ļoti nekorektos un nepārdomātos izteikumus, kas bija veltīti kādai pazīstamai uzņēmējai, kura intervijā atklāja iemeslus, kādēļ viņa izšķīrusies par labu dzīvei bez bērniem. Diemžēl sabiedrībā lielākoties šīs sievietes tiek uzskatītas par nepilnvērtīgām; viņām daudzi metas virsū ar neprasītiem padomiem, pārmetumiem, uzbrukumiem. Visdrīzāk šis cilvēks ir daudz ko izmēģinājis, ir pieņēmis lēmumus; viņam ir vajadzīgs atbalsts un drauga plecs, nevis arguments «Tev nav bērnu, tu nesaproti!» vai «Tev nav pieredzes, tāpēc tu par to nevari runāt».» To sakot, Vita gan atgādina, ka ļoti daudzas bezbērnu sievietes strādā gan par vecmātēm, gan skolotājām vai citos līdzīgos darbos un viņām ir ļoti liela pieredze, un viņas ļoti labi var spriest par šīm tēmām. «Visticamāk, uzskatam, ka sievietes bez bērniem tiek uztvertas par mazāk vērtīgām, diemžēl ir dziļas vēsturiskas saknes - tā teikt, ja sievietei nav bērnu, tad viņa vispār nav īstenojusi savu sievietes misiju. Taču, kā jau teicu, iemesli šādai izvēlei var būt visdažādākie. Un tas, ka vīrieši, īpaši - amatpersonas, šādi izsakās publiski, pat īsti nezinot sievietes stāstu, ir nepieņemami. Cilvēki bieži pat negrib iedziļināties citu cilvēku problēmās, un to sapratu, kad pēc savas intervijas TV saņēmu teju simt vēstuļu. Liela daļa bija pilna ar pārmetumiem un pamācībām.»
«Sievietes vairāk pārdzīvo to, ka nepiedzīvo mātes statusu, jo vēsturiski tiek uzskatīts - katrai sievietei ir jābūt bērniem. Un, ja tev nav bērnu, tu esi karjeriste, ragana, egoiste, ālava… Vīriešus vairāk uztrauc tas, ka nebūs mantinieka, kas par viņu parūpēsies vecumdienās, lai gan ļoti daudzi pētījumi liecina - tas, ka tev ir bērni, vēl negarantē, ka, tēlaini izsakoties, tev vecumdienās būs kas pasniegs glāzi ūdens.» Tāpēc otrs viņas mērķis bija rosināt diskusijas par to, ar ko bezbērnu pāri saskaras. «Ārpus Latvijas ir izveidotas atbalsta organizācijas, kuras izveidojuši cilvēki, kuriem pašiem ir šī problēma. Jo, ja mūsdienās ir aktuāli runāt par atbalstu un iekļaušanu, vajadzētu ņemt vērā, ka cilvēki bez bērniem arī ir viena no sabiedrības grupām. Diemžēl šajā brīdī bieži vien tie, kam ir bērni, sāk uztraukties, jo viņiem liekas, ka tūlīt kaut kas tiks atņemts. Taču tā nav taisnība: mēs labi redzam, ka cilvēkiem, kuriem ir bērni, 1. septembrī bieži tiek piešķirta brīvdiena, tāpat viņi var agrāk aiziet no darba, ja jāizņem bērns no skolas vai bērnudārza. Savukārt - kas pretī tiek dots cilvēkiem, kuriem nav bērnu? Nekas!»
Vita pēc sociālo tīklu atbalsta grupu izveidošanas sākusi gan sarakstīties ar sievietēm, gan tikties klātienē: «Viņu dzīvesstāsti ir ļoti dažādi. Ir sievietes, kuras nekad nav satikušas īsto dzīves partneri; ir sievietes, kuru dzīvesbiedrs ir miris; ir sievietes, kurām bērnu nav dažādu medicīnisku iemeslu dēļ. Statistikas pētījumi liecina, ka katra piektā sieviete (skaitļi dažādās valstīs ir atšķirīgi) sasniedz 45 gadu vecumu bez bērniem. Tikai desmit procenti izvēlējušās «child free», desmit procentiem bērnu nav neauglības dēļ; pārējiem astoņdesmit procentiem ir miljons iemeslu šādai dzīvei. Tāpēc gribu, lai par to runā un lai sabiedrība kļūtu empātiska. Ir pētījumi, kas liecina - sievietēm, kurām nav bērnu, ir tikpat līdzīgi psiholoģiski smagi pārdzīvojumi kā tiem, kuri uzzina, ka viņiem ir diagnoze «vēzis». Šie cilvēki ir ļoti dziļā depresijā un pārdzīvojumos ilgus gadus, un viņi nezina, kā no tiem tikt ārā. Turklāt vīrieši par šo problēmu runā vēl nelabprātāk, jo - kā tad viņš atzīsies, ka nav īsts vecis…»
Pateicoties sarunām un psihoterapijai, Vita pamazām atgūst līdzsvaru, taču atzīst, ka arī viņai mēdz uznākt skumju brīži. «Tāpēc meitenēm saku, ka vajag rūpēties par sevi un, ja jūt, ka kādā pasākumā būs «trigeris» - nu, tad neejiet uz to! Tāpēc neeju uz raudzībām vai bērnu ballītēm, bet aizsūtu dāvaniņu. Ja cilvēki sāk prasīt par bērniem - iemācīties par to nerunāt, piecelties un aiziet vai atļauties būt vājai un sākt raudāt. Pati to iemācījos pēdējo divu gadu laikā, bet cik es būtu sev pasargājusi nervus, ja to būtu sākusi darīt agrāk. Tāpēc tagad mēģinu daudz runāt, tikties ar sievietēm, kuras man varētu pievienoties. Saprotu, ka viena to neizdarīšu, tāpēc plānoju piedalīties sociālā atbalsta projektos un iesaistīt nevalstiskās organizācijas. Plāni ir lieli, taču ir vajadzīga komanda, laiks, finanses.»