VAKARA ZIŅAS. Spēles ar dēmonu
Klausoties Leo Hiršsona – disidenta un pēdējā politieslodzītā, kurš pusgadu pabijis Valsts drošības komitejas (VDK) stūra mājā, un īsta mūsu valsts patriota – nesteidzīgajā stāstījumā par piedzīvoto, šķiet, ka šim vīram nu gan patīk spēlēties ar uguni.
Turpinot attīstīt šo domu, gan jāatzīst - Leo rīcība padomju varas gados robežojās pat ne ar pārdrošību, bet drīzāk ar milzu pārgalvību. Šādas izdarības drīzāk dēvējamas par spēli ar dēmonu, nevis uguni, jo ar pēdējo minēto šad tad paspēlējies gandrīz ikviens. Masu medijos viņa vārds izskanējis vairākkārt, vienā no reizēm saistībā ar Latvijas Republikas Saeimas piešķirto Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka nozīmi un apliecību.
Ja vēlētos nosaukt visas tavas nodarbošanās, iznāktu krietns saraksts. Aktieris, kaskadieris, triku inscenētājs, sapieris, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, pēdējais politieslodzītais, Lidijas Lasmanes miesassargs…
Taisnība. Kā Lidijas Lasmanes miesassargs Gunāra Astras bērēs atbildēju par viņas un arī žurnāla «Auseklis» redkolēģijas drošību. Kad bēres bija pagājušas un Lidija mani kopā ar citiem aicināja pieminēt Astru restorānā «Astorija», biju spiests atteikties, jo man zem jakas atradās automāts. Garderobists nebūtu sapratis, kā rīkoties - kur to novietot.
Sāksim no sākuma! 1977. gadā tu pabeidzi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas eksperimentālo aktieru kursu, tava diplomdarba izrāde bija Marko Žilbēra Sovažona komēdija «Čao!» Annas Eižvertiņas režijā. Taču notika vēl kaut kas…
1977. gadā ar vairākiem latviešu puišiem, kuri teicami prata kauties, izveidojām grupējumu ar stingru konspirāciju. Tā mērķis bija salaist matos garnizonu, jo Liepājā tolaik padomju militārpersonu bija ka biezs. Uzbrukuma laikā atņēmām viņiem formas un, ja bija, arī šaujamieročus. Dārzu ielā atradās Radio izlūkdaļa; mēs, ģērbušies jūrnieku formās, uzbrukām «sarkanpagoņniekiem», viņus piekāvām. Un otrādi: ģērbušies «sarkanpagoņu» formās, uzbrukām jūrniekiem. Kad Dzelzceļnieku kultūras namā notika deju vakari, priekšniecība nekādi nevarēja saprast, kas ar puišiem notiek - tur gāja vaļā traki kautiņi. Vārdu sakot, mūsu mērķis bija sasniegts. Beidzās ar to, ka manus puišus citu pēc cita sāka atrast mirušus.
Parasti uz vietu, kur bija paredzēta attiecību noskaidrošana, mūs ar Liepājas slimnīcas galvenā ārsta Gunāra Valtera dienesta mašīnu veda viņa šoferis Voldemārs Škubers. Reiz viņam bija darba uzdevums aizbraukt uz Rīgu, kur Voldis ar visu mašīnu pazuda. Mašīnu drīz atrada, taču Voldi ne, līdz pavasarī viņu, ļoti stipri sasistu, atrada Daugavā pie Salu tilta. Nākamais bija mans klasesbiedrs un kaimiņš Vitis Kasparovičs, kuru it kā pakārušos atrada šķūnītī. Trešais - Andris Āboliņš, kurš bija braucis taksometrā; šoferis «ievilcis» betona stabā, un Andris momentā bija beigts. Ceturtais - mežsargs Uldis Grīnbergs, kuram mežā it kā bija uzkritis koks. Leonīdu Lisovu atrada blakus kuģa trapam noslīkušu. Kad nāve sekoja nāvei, sapratu, ka Voldis pratināšanā ir izdevis to grupasbiedru vārdus, kurus bija vedis. Par jaunāko grupas dalībnieku Haraldu Ozoliņu, kuram bija 17 gadu, un mani neviens nezināja, tāpēc abi palikām dzīvi. Manā gadījumā uzradās provokators, kuram pateicoties 1979. gadā pašā Liepājas centrā, pie kafejnīcas «Kaija» ieejas durvīm, mani paņēma ciet. Tas bija bokseris, viņa vārdu neminēšu, gan jau, šo lasot, pats sevi atpazīs. Mani apcietināja, trīs mēnešus pavadīju Centrālcietuma izmeklēšanas izolatorā Nr. 1, tad bija tiesa un spriedums - divi gadi nosacīti. No tiesas zāles izgāju pats savām kājām.
Pēc aptuveni desmit gadiem Centrālcietumā atgriezies vēlreiz. Tas bija pēc brauciena uz Zviedriju.
1988. gadā iestājos LNNK. Jau tolaik zināju, ka viena no Latvijas pirmās brīvvalsts laika partijām - LSDSP - ir saglabāta, taču tā būtu jāpārceļ atpakaļ uz dzimteni. Turklāt Zviedrijā dzīvo viens no tās vadošajiem darbiniekiem Bruno Kalniņš. Aprunājos ar Lidiju Lasmani un visbeidzot nokļuvu Zviedrijā. Tur mani vispirms rādīja kā dzīvu pērtiķi no Rīgas zoodārza, taču tad nobāzēja pie LSDSP komitejas locekļa un CIP aģenta Viļņa Zaļkalna. Pie centrālās stacijas satikāmies ar Jāni Rožkalnu, kurš man lika uzrakstīt iesniegumu «Amnesty International». Tā mērķis bija mana un manas ģimenes locekļu aizstāvība kritiskā brīdī. Tas ļoti noderēja, jo vēlāk čekisti man neko nevarēja padarīt. Uldis Ģērmanis, kurš ilgus gadus bija mācībspēks Zviedrijas slepenajam dienestam, apmācīja dažādās gudrībās, tajā skaitā fizionomiku - kā «nolasīt» cilvēku pēc sejas vaibstiem un kustībām. «Dulls tu esi. Kad atgriezīsies, tevi arestēs! Bet es tevi apmācīšu,» viņš man teica. Vēlāk čekā man bija sajūta, ka esmu dakteris un tie ir mani eksperimentu trusīši. Visu, ko Ģērmanis man bija iemācījis, pārbaudīju. Zināju arī to, ka Zviedrijā mani uzmana čekisti: viens bija Ivars Bārdiņš no vietējiem trimdas latviešu čekistiem, otrs - Aivars no Rīgas. Protams, satiku arī Bruno Kalniņu.
Atgriezos Rīgā. 1989. gada 24. novembra rītā plānoju braukt uz Liepājas 6. vidusskolas salidojumu, skatos, ka pa manas mājas vārtiem nāk iekšā desmit «brieži», kas atbraukuši ar trim volgām. Sankcija uz galda, tajā norādīts, ka man pieder ieroči, pretvalstiskas grāmatas un dokumenti, arī narkotikas. Jā, man bija vairākas pistoles, lielais mauzeris, divi automāti - vācu «MP 40» un angļu «Sten Mark II», kā arī tanka Degtjareva ložmetējs, parastais Degtjareva ložmetējs, vācu «MG 42» jeb kaulu zāģis un vācu ložmetējs «MG 15». Pistoles un automāti bija salikti dīvānā, tiem viņi paši sēdēja virsū. Ložmetēji atradās aiztaisītā durvju ailē, kur no vienas puses priekšā bija drēbju skapis, no otras - grāmatskapis. Neatrada!
Lai nebūtu jāaizbrauc tukšā, paņēma no sienas vācu automātu bez mehānikas, kam aptveres vietā bija koka gabals, un tādu pašu krievu automātu «PPŠ». Kad čeka pēc pusgada izlaida, uzzināju, ka viņi bija piespieduši manu skolnieku Juri Rudčenko uzrakstīt «kļauzu», ka man bēniņos paslēpti ieroči. 16. maijā mani izlaida; 20. maijā Juris bija klāt un izstāstīja.
Mājās neko neatrada, bet tik un tā arestēja?
No sākuma trīs dienas turēja Aspazijas bulvārī pirmsapcietinājuma kamerā. Pēc tam aizveda uz Centrālcietuma ceturto korpusu, kur agrāk turēja nāviniekus. Priekšā bija viens vīrs, kam gadījušies astoņi līķi, otrs vīrs ar trim līķiem un čigāniņš, kuram pavisam nejauši uz naža 17 reižu pēc kārtas bija uzskrējis kāds milicijas pulkvedis. Atšķirībā no pārējiem ieslodzītajiem mūs neveda uz pastaigu laukumu lejā, bet gan uz jumta kopā ar sunīšiem. Tad pārveda uz VDK māju. Čekas pulkvedim Staņislavam Zukulim drebēja rokas, jo viņš bija uzzinājis, ka par mani iestājusies «Amnesty International». Viņš teica: «Jums taču nav nekādu iebildumu?» Atbildēju: «Viens ir, ka es šeit vispār atrodos!» Ar mani tika organizēta pat preses konference, ko rādīja raidījumā «Panorāma».
Izmeklētāji bija Andris Zagurila un Esalnijeks, kas abi nodzērās un ir miruši. Lasīju grāmatas, kas pieejamas čekas bibliotēkā. Reiz, skatoties pret gaismu, pamanīju, ka vienā lappusē ir punktiņi. Papētot rūpīgāk, izlasīju: «Lai dzīvo brīva Latvija! Palieciet sveiki! Stūrmanis.» Iedziļinoties tur pieejamo grāmatu saturā, atkodu, par ko rakstniekiem piešķīra Staļina prēmijas. Kad biju izlasījis visu čekas bibliotēku, Zagurila man nesa grāmatas no mājām. Pēdējā bija «Grāfs Monte-Kristo».
Kad 1990. gada 16. maijā mani atbrīvoja, Zagurila uzsita uz pleca un teica: «Labi gan Ģērmanis tevi Zviedrijā ir sagatavojis!»
Tagad par ko citu - tavu tikšanos ar nacionālo partizānu Modri Zihmani. Tur bija vainīga tava sapiera profesija.
Mans tēvs Hermanis Hiršsons bija Latvijas armijas sapieru instruktors. Kad saņēmu atpakaļ ģimenes īpašumu Kurzemē pie Vārtājas upes, konstatējām, ka zeme ir pilna granātām un lādiņiem, jo tur notika Kurzemes katla piektā lielkauja. Saņēmu atļauju atmīnēšanai un ķēros klāt neitralizēšanai. Kā sapieri mani raustīja uz visām pusēm. Darbs nepatika, jo sapieris kļūdās vienreiz. Pats esmu redzējis un pa gabaliņiem lasījis kopā sapierus, kuri bija pieļāvuši kļūdu. Divus Latvijā, vienu Kaļiņingradā.
Vienreiz mani aizveda arī uz Īli - nacionālo partizānu bunkura vietu. Tur ar savu metāla detektoru meklēju mīnas. Pēcāk, ekshumējot kritušos, 15. bataljona 5. rotas kaujinieki kopā ar Modri Zihmani atrada viņa, Modra, pistoli. Ar Modri man bija vēlme jau sen satikties, taču tas notika 1998. gada 17. novembrī Rīgas pilī, saņemot Viestura ordeņus! Viņš man toreiz teica, ka jau sen esot vēlējies satikties, lai man paspiestu roku par labo darbu - atmīnēšanu.