Bikses par vīriešu apģērbu nekļuva uzreiz, tiklīdz kāds cilvēkveidīgais pirmcilvēks sevi apzinājās par vīrieti. Vīrieši labprāt nēsāja kleitas, gurnu apsējus, bruncīšus, togas un tamlīdzīgus plandošus virssvārkus. Ērtāk nekā ķēpāties ar biksēm, kas jāpogā. Ar laiku bikses kļuva noderīgas, piemēram, lai jātu. Biksēm, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām, ir apmēram 3000 gadu. Taču par šo apģērbu skaļāk runāt likušas sievietes.
Starp citu, bikses piedzīvojušas arī represijas. Runājot īsumā, sensenos laikos sevi cienoši vīrieši neko tādu nevilka, tikai barbari un zemas kārtas ļaudis. Tad iestājās periods, kad bikses bija nepieļaujams apģērba gabals, sabiedrībā ar to rādīties nedrīkstēja. Bija laiks, kad tām bija jāatbilst normām, citādi bikšu valkātājus apkaroja, kaunināja un visādi citādi vajāja. Izsmēja, ja bikses bija pārāk šauras, kaunināja, ja pārāk platas... Mūsdienās ir līdzīgi - ja bikses nošļukušas zem jostasvietas un apakšveļa redzama, tad var sekot aizliegums tādā izskatā staigāt publiskās vietās. Nabaga bikses!
Runājot par sievietēm garajās biksēs, bieži tiek atgādināts par aktrisi Marlēnu Dītrihu. Tomēr ievērojamāka ir bērnudārza audzinātāja Helēna Halika. 1938. gada novembrī tobrīd 28 gadus vecā Helēna tika izsaukta uz tiesu Losandželosā kā nozieguma lieciniece - mājā, kurā viņa dzīvoja, ielauzās divi vīrieši un to apzaga. Viņa ieradās džemperī un garajās biksēs - savā ierastajā apģērbā. Tiesnesis Arturs Gerins sajutās ārkārtīgi aizvainots - sievietei pienākas vilkt kleitu! Taisnības labad jāteic, ka reta sieviete tolaik vilka garās bikses. Tiesnesis Helēnai izteica rājienu un piktojās, ka Helēnas apģērbs piesaistot vairāk uzmanības nekā pati prāva un tās juridiskie jautājumi. Viņš to uzskatīja par necieņu pret tiesu. Tiesnesis neļāva liecināt, pārcēla tiesas sēdi un uz nākamo sēdi lika Helēnai vilkt kleitu. Helēna atteicās. Viņa uzskatīja, ka pašai ir tiesības izlemt, ko ģērbt.
Nākamajā reizē viņa atkal atnāca biksēs. Kad Helēna gatavojās zvērēt, tas pats tiesnesis pārtrauca sēdi un lika lieciniecei pamest zāli. Viņa saņēma brīdinājumu un ultimātu ierasties kleitā vai arī nonāks cietumā. Žurnālistiem, kuri viņu gaidīja ārpusē, Helēna sacīja, ka bikses valkā kopš 15 gadu vecuma un kleitas viņai nav. Tikai vakarkleita. Viņa izteica cerību: ja tiesnesis iesēdināšot cietumā, tas varbūt palīdzēs panākt, ka bikses tiek uzskatītas par pieņemamu apģērbu sievietei.
Trešoreiz Helēna, protams, biksēs, ieradās kopā ar advokāti. Lai kādus argumentus izteica advokāte, tik un tā pēc tiesneša lēmuma nepakļāvīgā lieciniece tika iespundēta aiz restēm uz piecām dienām, jo tā arī nebija tērpusies, pēc tiesneša uzskata, piedienīgā apģērbā. Tur viņu ieģērba džinsa auduma kleitā - cietumnieču apģērbā.
To uzzinot, sievietes nosūtīja simtiem protesta vēstuļu tiesai. Haliku atbrīvoja agrāk, viņas lietu pārskatīja apelācijas tiesā. Tā lēma, ka jau nākamajā tiesas sēdē Helēnai Halikai ir tiesības vilkt jebko, ko viņa vēlas. 1939. gada 17. janvārī viņa ieradās tiesas namā... vakarkleitā.
Vēlāk viņa izveidoja veiksmīgu karjeru, strādājot par skolotāju un pasniedzēju nedzirdīgiem bērniem un studentiem. Tas kļuva par viņas mūža darbu. Halika uzskatāma par dzirdes un runas terapijas pionieri. Helēna Halika nomira 1989. gadā.