VAKARA ZIŅAS. Kaķīša Žizeļa neparastais liktenis

© NO INGAS ANDERSONES PERSONĪGĀ ARHĪVA

Par bezšķirnes kaķīša Žizeļa pazušanu, precīzāk sakot, nozagšanu un pēc tam atgriešanos pie savas saimnieces – alūksnietes Ingas Andersones – žurnālā »Vakara Ziņas« jau tika vēstīts. Radās iespaids, ka 11 gadus vecā strīpainīša nedienām jūt līdzi ne tikai Alūksnes, bet arī visas Latvijas iedzīvotāji. Tagad lasītājus varam nomierināt: pēc atgriešanās pie savas īstās saimnieces Žizelis jūtas labi un izbauda to, ka atkal var doties ārā svaigā gaisā.

Pirms pāris mēnešiem gatavojot publikāciju par kaķa pazušanu, tā saimniece vēl noteica, ka Žizelis ir izdzīvotājs, par ko liecina arī kaķa piedzīvojumi jau iepriekš, tāpēc atliek cerēt, ka viss beigsies labi arī šoreiz. Viņas vārdi piepildījās. Beidzot, kad viss ļaunais, pieļaujams, palicis pagātnē, lūdzām Ingu pastāstīt, kā strīpainītis nokļuva viņas mājās un kāds bijis tā liktenis.

Vajag kaķi bezkaunīgas peles dēļ

«2011. gadā pabeidzu augstskolu Rīgā un atgriezos savā dzimtajā pilsētā Alūksnē, jo šeit man bija tolaik neapdzīvota māja, kurā esmu uzaugusi. Sāku meklēt darbu. Pamanīju, ka mājās iemitinājusies pele, kura mani šad tad apciemoja naktīs, izrevidēja miskastes saturu, paņēma no tās, ko pati uzskatīja par vērtīgu, un gar kanalizācijas cauruli devās atpakaļ uz pagrabu. Savu apakšīrnieku nokristīju par Džeriju. Ar laiku pele kļuva arvien drošāka un pat nekaunīga. Džerijs sāka čiept ēdienu, pat šokolādes batoniņus «Snickers», kas tolaik bija mans iecienītais kārums. Protams, ka tas mani kaitināja, tāpēc nolēmu, ka vajadzīgs kaķis, kurš ar peli tiktu galā.

Tolaik ļoti populārs bija sociālais tīkls «Draugiem.lv», kur pamanīju, ka vienā no galvaspilsētas patversmēm mīt kaķis Žizelis, kam meklē saimnieku. Jā, šāds vārds kaķim bija, pirms tas kļuva par alūksnieti. Es vēl nodomāju, kas tas par tizlu vārdu. Kā tad es kaķi saukšu? «Žizel! Žizel!» - tas skan jocīgi.

Nākamajā dienā piezvanīju uz patversmi un jautāju, vai kaķis vēl ir pieejams. Jā, esot. Sēdos mašīnā un braucu tam pakaļ. Tas bija mans pirmais dzīvnieku patversmes apmeklējums mūžā. Sekoju patversmes darbiniekam, kurš mani veda pie voljēra, kur kopā ar vēl vairākiem minkām atradās Žizelis. Ejot garām citiem kaķīšiem, bija grūti, jo šķita, ka ikviens no dzīvnieciņiem vēlas, lai pamanu un izvēlos tieši viņu. Iegāju voljērā, paņēmu rokās Žizeli un klusi jautāju: «Būsi mans draugs? Brauksim uz Alūksni? Tur tev būs jānoķer mans bezkaunīgais apakšīrnieks Džerijs!» Visu ceļu, tie ir 200 kilometri, kamēr braucām, Žizelis bija ļoti neapmierināts - kaķis bļāva, tā izrādot nepatiku pret braukšanu, kas palikusi vēl līdz šai dienai.»

Kursabiedres kaķis

«Abi bijām laimīgi, kad nokļuvām galā. Pēc pāris dienām savu jauno īrnieku nofotografēju un attēlus ievietoju fotogalerijā tajā pašā sociālajā tīklā. Galerijai, protams, devu nosaukumu «Žizelis». Man gan bija doma, ka vārdu vajadzētu nomainīt. Pāris minūtes pēc fotogrāfiju publicēšanas man pienāca vēstule no bijušās kursabiedres Lienes, kura arī ir dzimusi Alūksnē. Viņa jautāja: «Kur tu to kaķi dabūji? Vai tam jau iepriekš bija vārds Žizelis?» Lepni atbildēju, ka Žizelis ir atvests no dzīvnieku patversmes un tāds vārds kaķim tika iedots jau tur. Savukārt Liene man uzreiz rakstīja pretī, ka tas ir viņas kaķis! Pateikt, ka tajā brīdī biju pārsteigta, nozīmē nepateikt neko. Mazliet nomierinājos un Lienei uzrakstīju: «Tu droši vien kaķi vēlēsies dabūt atpakaļ.» Uz to es saņēmu atbildi, ka Liene ir neizsakāmi laimīga, jo viņas bijušais kaķis nokļuvis pie pazīstama cilvēka, turklāt Alūksnē. «Es pati viņu aizvedu uz patversmi un nevarēju to sev piedot līdz brīdim, kad pamanīju tavu fotogaleriju! Man piedāvāja darbu Briselē, es piekritu, taču reizi divās trīs nedēļās lidoju uz Latviju, atstāju Žizelim pilnus traukus ar ēdienu, ielēju svaigu ūdeni, iztīrīju kastīti un atgriezos Briselē. Pie kaķa biju tikai nedēļas nogalēs, turklāt reizi divās trīs nedēļās. Žizelis ikdienā mājās bija pilnīgi viens un mani gaidīja. Es apzinājos, ka tā ir dzīvnieka mocīšana, tāpēc izlēmu kaķi vest uz patversmi. Esmu neizsakāmi laimīga, ka mans Žizelis tagad dzīvos pie tevis,» - aptuveni tā man rakstīja Liene.»

Pirmā glābšanas operācija

Kad pirmais šoks bija pagājis, Inga no savas bijušās kursabiedres uzzināja arī to, kā Žizelis nokļuvis pie Lienes. Arī tas ir savdabīgs stāsts. «Bijusi saulaina pavasara diena, un Liene gājusi pa Ģertrūdes ielu gar veterinārārsta Beinerta klīniku. Viņa tās logā neviļus pamanījusi, ka uz palodzes novietots būrītis, kurā tupējis mazs kaķēns, bet blakus bijis uzraksts «Paņem mani!». Liene, to pamanot, apstājusies, ieskatījusies kaķēna actiņās, un tas salauzis viņas sirdi. Kursabiedre iegājusi klīnikā un teikusi, ka vēloties kaķēnu ņemt sev līdzi. No ārstiem uzzināja, ka šis mazulis nesen ticis notriekts ar automašīnu, kā rezultātā tam traumētas gūžas. Kāds līdzjūtīgs cilvēks kaķēnu ielicis kartona kastē, aiznesis līdz klīnikas durvīm un atstājis. Beinerts kaķēnu izoperēja, izārstēja, tas kādu laiku bija veseļojies klīnikā, līdz atlabis pavisam. Tāpēc klīnikas personāls tam meklē mājas. Tā kaķēns nonāca pie Lienes, kura viņu nosauca par Žizeli. Tas notika 2011. gada pavasarī. Tā paša gada decembrī Žizelis nonāca pie manis Alūksnē.»

Nogriež ūsas, lai neatrastu mājas

Inga atklāj, ka 2013. gada ziemā Žizelis viņai pazudis pirmoreiz. «Tikko to sapratu, ievietoju sludinājumu sociālajā tīklā «Draugiem.lv». Tās pašas dienas vakarā atsaucās mūsu pamatskolas skolotāja - mana audzinātāja, ka līdzīgu kaķīti esot redzējusi pie veikala, kas atrodas desmit kilometru attālumā no manām mājām. Lai aizbraucot un paskatoties. Godīgi sakot, neticēju, jo nespēju saprast, kā Žizelis varēja tik tālu nokļūt. Pagāja vēl pāris stundas, un man piezvanīja viens pazīstams cilvēks, sakot: «Inga, es atradu tavu kaķi! Nācu ārā no veikala, bet šis bļaudams paskrien zem manas mašīnas. Es mēģinu pasaukt: «Žizeli, tas esi tu?», un kaķis laimīgs man uzrāpās augšā pa kāju, ieķērās jakas kapucē, un tagad mēs abi sēžam mašīnā un tev zvanām!» Protams, momentā braucu savam zvēram pakaļ, taču, to saņemot, pamanīju, ka Žizelim nogrieztas ūsas. Visas! Līdz pašiem vaigiem. Nezinu, vai tas tiesa, taču ir dzirdēts, ja kaķim nogriež ūsas, tas nevar atrast savas mājas.» Pēc šī gadījuma Inga secinājusi, ka jau toreiz Žizelis tika apzināti aizmānīts jeb nozagts un aizvests prom, turklāt ar nodomu, lai tas nevarētu atrast ceļu atpakaļ.

Paliek dzīvot miera ostā

«Tā mēs abi draudzīgi dzīvojām manā bērnības mājā, līdz 2014. gada aprīlī mūsu ģimenē notika traģēdija - nomira mana māsa. Māsasmeitai Paulai tolaik bija seši gadi, bet dēliņam Tomasam vien pāris dienu. Abus viņas bērnus aizbildniecībā paņēma mana mamma, un viņi trijatā pārcēlās dzīvot pie mums ar Žizeli. Tas, ko jau iepriekš esmu paudusi publiski, tajā skaitā žurnāla »Vakara Ziņas« lasītājiem, ka Žizelis šiem bērniem bija kā brālis, ir taisnība. Kādu laiku dzīvojām kopā, līdz es izlēmu sev nopirkt atsevišķu dzīvokli. Bija plānots Žizeli ņemt līdzi uz jauno dzīvesvietu, taču mana jaunā dzīvokļa iepriekšējais saimnieks bija tur atstājis savu kaķi Rūdi. Tāpēc pieņēmu lēmumu Žizeli atstāt pie mammas un bērniem. Tolaik mierināju sevi ar domu, ka atšķirībā no suņa kaķis vairāk pieķeras vietai, ne cilvēkiem. Tā arī bija - Žizelis tur jutās kā savā miera ostā, ķēra peles, medīja putnus un meditēja krūmos. Pat vietējā veikaliņa pārdevējas Žizeli labi zināja, jo tas kopā ar bērniem gāja uz veikalu. Kaķītis apzinīgi gaidīja ārā, līdz mazie iepirksies, un visi kopā devās atpakaļ uz mājām.»

Sākums Žizeļa sāgai

Tā pagāja ilgāks laiks. Sākās runas par izglītības reformu, proti, ka mazās skolas likvidēšot, kas savukārt nozīmē, ka izvadāt bērnus uz skolu Alūksnes centrā un pulciņiem būtu problemātiski. «Mēs nolēmām, ka Alūksnē jānopērk dzīvoklis arī mammai un abiem māsas bērniem. Tas tika izdarīts, turklāt pavisam netālu no manas dzīvesvietas. 2020. gada septembrī mamma, abi bērni un Žizelis kļuva par īstiem alūksniešiem, sāka dzīvot daudzdzīvokļu mājā. Kaķis, kā bija pieradis, turpināja iet ārā arī tur. Dzīve iekštelpās Žizelim nebija piemērota; kaķis devās ārā, iepazina jauno teritoriju.» Lai nebūtu lieku problēmu, Inga bija iepazinusies ar likumdošanu, kurā noteikts, lai kaķis varētu iet ārā, tam jābūt regulāri vakcinētam, kastrētam un jāapliek ap kaklu siksniņa. Tas ticis izdarīts, taču, kā pierādīja turpmākie notikumi, ar to vien ir par maz. Kopš pārcelšanās uz Alūksni pagāja deviņi mēneši, līdz vienā jaukā dienā Žizelis nepārnāca…

«Protams, meklējām! Ieliku sludinājumu sociālajā tīklā «Facebook», uz kuru neviens neatsaucās. Pagāja gads, un mans kaķis tika pamanīts kaimiņienes dzīvoklī uz balkona. Tad sākās tas, ko mēs vēlāk nosaucām par Žizeļa sāgu.»

Pēc gadu ilgas nebrīves kaimiņienes dzīvoklī, kad iejaucās gan televīzija, gan prese, Žizelim no sava ieslodzījuma laimējās izbēgt un atgriezties Ingas ģimenē. Ko šis gadījums māca mums? Kaut arī likumdošanā tas nav noteikts, ieteicams apzīmēt ar mikročipu un reģistrēt Lauksaimniecības datu centrā arī kaķus, īpaši tad, ja saimnieki tos laiž pastaigāties ārā.

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais