VAKARA ZIŅAS. Ko dara "TTT" sieviešu basketbola zvaigžņu komandas bijusī spēlētāja Dzintra Grundmane?

Ja vajadzētu raksturot «TTT» sieviešu basketbola zvaigžņu komandas bijušās spēlētājas, saspēles vadītājas Dzintras Grundmanes nodarbošanos, tas nebūtu viegls uzdevums. Ļaudis, kas gadu desmitiem ilgi sekojuši līdzi mūsu valsts sportistu panākumiem, droši vien vispirms teiktu, ka viņa, nebūdama padomju impērijas izlases sastāvā, kļuva par PSRS Nopelniem bagāto sporta meistari. Citi, kurus vairāk interesē vēsture, piebilstu, ka Dzintra Grundmane pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija Sporta muzeja direktore. Taču vēl kāds iebilstu, ka ir klausījies viņas lasītās lekcijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, jo Grundmane bija docente Sporta izglītības nodaļā.

«Man mīļi bija visi darbi. Nebeidzu pateikties Dievam, ka Viņš man sagādājis tādas iespējas. Agrāk šie darbi piepildīja manu dzīvi un domas, bet tagad - atmiņas,» atklāj Dzintra Grundmane, kura leģendārās «TTT» sieviešu basketbola komandas sastāvā spēlēja no 1963. līdz 1975. gadam.

Labos draugos ar mazo aparātiņu

Kad uzdodu jautājumu, ar ko Grundmanes kundze nodarbojas pašlaik, viņa pasmejas: «Ko daru? Neko. Esmu pensionāre. Gadu ir tik daudz, ka neko arī nevarētu darīt, tāpēc priecājos par to vien, ka visi ir veseli. Jādomā pašai par savu veselību, kā arī par to, kā pacilāt savu noskaņojumu un papriecāties par dzīvi.» Nav gluži tā, ka bijusī basketboliste sēž, rokas klēpī salikusi. Viņa atklāj, ka ir labos draugos ar mazo aparātiņu - «Samsung» viedtālruni, kas ļauj ne tikai sazvanīties ar draugiem, bet arī uzzināt visu, kas notiek Latvijā un pasaulē. «Aparātiņā var atrast visu ko: sākot ar ēdienu receptēm, jaunumiem, kas notiek Latvijā un pasaulē, un beidzot ar sporta ziņām, kas mani, protams, interesē.» Kopš 2014. gada Dzintra Grundmane izmanto sociālo tīklu «Facebook», kas viņai svarīgs galvenokārt tāpēc, lai neaizmirstu apsveikt draugus dzimšanas dienās. Šad tad paskatoties arī tiešsaistes sociālajā tīklā «Instagram», taču ar to pārlieku neaizraujoties. Dzintra Grundmane piebilst, ka bez modernajām tehnoloģijām viņa labprāt skatās ziņas arī pa televizoru.

Turpinot sarunu par informācijas iegūšanas veidiem, mūsu saruna skāra arī karu. «Ukrainas notikumiem sekoju līdzi kopš pirmās dienas. Mans aparātiņš dod iespēju uzzināt, kā šos notikumus komentē cilvēki citās pasaules valstīs. Ja cilvēks nekur neiet, tad nekas cits neatliek kā sekot līdzi notiekošajam ar viedtālruņa palīdzību. Es ļoti ticu un ceru, ka līdz ziemas sākumam Ukrainā kaut kas atrisināsies.» Bijusī sportiste uzskata, ka ukraiņiem mēs, latvieši, varam palīdzēt ar ziedojumiem, piemēram, bezpilota lidaparāta «Bayraktar» iegādei, taču finansējuma sagāde prasa daudz laika. «Šādā situācijā noder viss - pat labu domu sūtīšana. Galvenais ir rezultāts. Un tas ir miers Ukrainā.»

Dzintrai Grundmanei nav paslīdējis garām arī riņķa dancis ap Pārdaugavas pieminekļa demontāžu. «Uzvaras laukumā pagāja visa mana bērnība. Tolaik tur bija dārziņi un no Rīgas centra izveda sniegu. Kad tas kusa, mēs bijām priecīgi - varējām slidot. Vēl šī vieta saistās ar vāciešu pakāršanu 1946. gadā. Man tolaik bija divi gadiņi, taču mammai, kura strādāja Tramvaju un trolejbusu trestā par konduktori, un viņas kolēģiem to ārprātu lika skatīties. Neiet nedrīkstēja, tas bija obligāts pasākums,» viņa kavējas atmiņās. «Daudz vēlāk, strādājot Latvijas Sporta muzejā, bija iespēja apskatīt dokumentus, kas saistīti ar Uzvaras laukumu. No tiem uzzināju, ka prezidents Ulmanis tur bija ieplānojis sporta laukumu. Nojaukt pieminekli ir viens, taču tagad jādomā, kas būs tā vietā.»

Lielākā dzīves veiksme - sports

Tā vai citādi, taču visa Dzintras Grundmanes darba dzīve pavadīta saistībā ar sportu. «Esmu pateicīga Dievam, ka nokļuvu basketbolā. Mana bērnība bija pēckara laiks. Mācījos 6. klasē, kad mūs, sešas vienas klases meitenes, aicināja spēlēt basketbolu. 1957. gadā sākās sporta skolu organizācija; es nokļuvu 3. Bērnu un jaunatnes sporta skolā pie trenera Viktora Strupoviča. Visas kopā trenējāmies līdz 11. klasei. Pēc vidusskolas beigšanas mani aicināja piedalīties konkursā, lai varētu spēlēt «TTT» komandā. Atlasi izturēju un komandas sastāvā spēlēju līdz 1975. gadam.» Šis laiks Dzintrai Grundmanei palicis atmiņā kā ļoti īpašs. Viņa ar prieku atceras pārējās komandas biedres, tajā skaitā Uļjanu Semjonovu. «Uļai pienākas vislielākā cieņa un pateicība. Apbrīnojams gribasspēks! Atnākt no tālās Latgales, tikt Latvijas izlasē, ilgus gadus spēlēt - tas nebija viegli. Uļa izcēlās arī tad, kad aktīvās sporta gaitas bija beigušās. Viņas atbalsts un palīdzība Latvijas sportistiem senioriem bija sirdsdarbs. Zinu tikai to, ka visas mūsu komandas meitenes, ja vien to spētu, būtu gatavas palīdzēt.»

Nenoturos nepajautājusi, vai profesionālais sports nekaitē veselībai. Uz to Dzintra atbild lakoniski: «Tas atkarīgs no tā, kā profesionālo sportu izmanto. Par veselību ir jādomā, gan uzsākot profesionālo sportu, gan sporta gaitas beidzot.»

Jāmācās visu dzīvi

Noslēdzot sporta gaitas, Dzintras Grundmanes dzīve mainījās par 180 grādiem. Kad lūdzu par to pastāstīt, viņa iesmejas: «Dzīve vispār ir interesanta. Tagad man pienācis tas mirklis, kad smadzeņu krokas izlīdzinātas un vairs nevar atcerēties, ko esi darījis, ko studējis un ko absolvējis.» Tik bēdīgi vis nav; mūsu saruna no sporta pāriet uz darba gaitām Rīgas kinostudijā, kur Dzintra Grundmane bijusi Dokumentālo filmu sektora administratore. Diemžēl pārmaiņu laiks - pagājušā gadsimta 90. gadu sākums - kinostudijai nebija labvēlīgs. Tāpēc bijusī sportiste atsaukusies darba piedāvājumam Latvijas Sporta muzejā. «Tas bija 1990. gads. Zināšanu par muzeja darbu man tolaik nebija, taču biju pietiekami gudra, lai varētu ķerties klāt krājumam. Vispirms strādāju par galveno krājuma glabātāju, bet pēc direktores Ineses Baltvilkas pārņēmu muzeja vadību. Vajadzēja papildināt zināšanas, tāpēc iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, ieguvu maģistra grādu pedagoģijā.»

Taču ar to vēlme izglītoties nebeidzās. 2001. gadā Dzintra Grundmane uzsāka doktorantūras studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, ko pēc četriem gadiem pabeidza. Doktora disertācijas rakstīšana prasījusi daudz spēka un laika. «Paralēli doktorantūrai savā fakultātē arī strādāju. Biju docente Sporta izglītības nodaļā,» viņa stāsta. «Gan doktorantūra, gan darba dzīve man pavēra lielākas iespējas, satikos ar citu valstu sporta zinātniekiem un vēsturniekiem. Daudz spriedām par to, kā sports cilvēkiem sagādā prieku. Un tā patiesi arī ir!»