VAKARA ZIŅAS. Ko nestāsta Vāgnera zizlis
Vācu komponista Riharda Vāgnera saikne ar Rīgu ir bijusi daudz ciešāka nekā tikai viņa diriģenta zizlis, kas tagad glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, un dižā vācu mākslinieka vārdā nosauktā iela Vecrīgā. Nav pilnībā lemts uzzināt, cik daudz no visa ir bijis un cik daudz – tikai leģenda.
Cik Vāgneru, cik zižļu?
1837. gada augusta vidū Rihards Vāgners (1813-1883) ieradās Rīgā, lai uzņemtos kapelmeistara pienākumus Rīgas Vācu teātrī (tur atrodas Vāgnera zāle). Jau pēc apmēram diviem gadiem viņš ar sievu Minnu no Jelgavas caur Lietuvu slepeni pārbēga pāri Krievijas robežai un no Pilavas Prūsijā ar kuģi devās caur Londonu uz Franciju. No kā Vāgners bēga? Pavisam prozaiski - no kreditoriem. Rīdziniekiem palika vien zizlis - no melnkoka un ziloņkaula darināts, smalks, rotāts ar iegriezumiem, tā galā ir miniatūra sievietes rociņa. Kādreiz tas bijis Rīgas vācu dziedāšanas biedrības īpašums.
»Vakara Ziņas« jau rakstīja, ka 2002. gadā, kad Koncertdirekciju kādu laiku vadīja tagadējais Liepājas simfoniskā orķestra direktors Uldis Lipskis, atklātībā nonāca leģenda par diriģenta zizli, ko, diriģējot koncertus, esot izmantojis Vāgners. Tas kādu laiku bija aplūkojams vitrīnā Vāgnerzālē, bet pēc tam aizceļoja uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kur Kolonnu zāles vitrīnā apskatāms joprojām. Leģenda vēsta, ka kreditoru vajātais Vāgners savu grezno diriģenta zizli esot atdāvinājis mājas pārvaldniecei, jo neesot varējis samaksāt īres maksu.
2004. gadā šo zizli koncerta «Ar Vāgnera zizli» diriģēšanai izmantoja senās mūzikas eksperts un diriģents Māris Kupčs. Pastāv versija, ka šis zizlis esot piederējis pavisam citam Rihardam Vāgneram - Rīgas tirgonim un brīvmūrniekam, un slavenajam komponistam ar to neesot nekādas saistības.
Rīga interesantāka
Kā Vāgners nokļuva Rīgā? Kādā Lībekas krodziņā sēdēja jauns cilvēks un palūdza saimniekam izcept olu kulteni. Lēni un garlaikoti vīrietis pārlapoja Heinriha Heines Parīzes almanahu «Salons», līdz apstājās pie mīta par klīstošo holandieti, par spoku kuģi. Uzsācis sarunu ar matrozi, jaunais cilvēks atzinās, ka dodas uz Rīgu, bēgot no Kēnigsbergas kreditoriem. Pirms tam viņš strādāja par kapelmeistaru Kēnigsbergā, bet tur šķita garlaicīgi.
Savukārt Rīga šķita interesantāka, kaut arī viņš dzīvoja mazā, nemīlīgā miteklītī vecpilsētā un strādāja Pilsētas teātra orķestrī. Jaunajam cilvēkam bija tikai 24 gadi. Rīgā viņš nostrādāja divas sezonas, šeit tapa viņa pirmā nozīmīgākā opera «Rienci» un, ļoti iespējams, aizsākās darbs pie «Klīstošā holandieša». Vāgners rāvās vaiga sviedros, viņš Rīgā paguva iestudēt aptuveni 20 vācu, itāļu, franču komponistu operu. Diemžēl komponistam radās nesaskaņas ar teātra direktoru Karlu fon Holteju, kurš uzskatīja, ka operā jāskatās uz dziedātāju ķermeņa formām, nevis jāklausās mūzika. Vāgners oponēja, ka mūzika ir operas pamats. Viņš bija tīkams sarunbiedrs, mīlēja stāstīt anekdotes, parodēt citus, tomēr darbā tik ļoti aizrāvies un sevi veltījis mākslai, ka mēdza sakašķēties ar teātra ļaudīm. Tā nu tas bija gan...
Konkurentu riebeklības
Rīgā viņu uzmeklēja neuzticīgā sieva Minna, kas pa šo laiku bija pametusi savu mīļāko (vai arī viņš viņu). Vāgners sievu pieņēma, lai arī ne atplestām rokām, un pagātni neatgādināja. Arī tad, kad klājās pavisam šķērmi. Kā tad, kad viņš smagi sasirga un Holtejs izplatīja baumas, ka diriģents vairs necelšoties. Visticamāk Holteju vadīja nelāgi mērķi, jo viņš bija ieskatījies Minnā. Tā arī bija. Minna vēlāk vīram atzinās, ka Holtejs viņai uzmācies. Kad sieviete nav piekritusi kļūt par viņa mīļāko, Holtejs atspēlējies Vāgneram - maz maksājis un visādi citādi spīdzinājis. Ne fiziski, protams. Bet... liedzot profesionāli godkāru mērķu piepildīšanu.
Vāgnera dzīve Rīgā kļuva nepanesama. Viņa konkurents Heinrihs fon Dorns tika iecelts par orķestra diriģentu un publicēja par Vāgneru ķengas un paļas; mūžīgā nabadzība; sievas skandalēšanās un sūkstīšanās, ka Holteja mīļākās statusā viņai vismaz būtu nauda un laba iztikšana... Visbeidzot pie slimā Vāgnera ieradās varas pārstāvis un pavēstīja, ka Dorna publikācijas uz komponista pēdām uzvedušas vajātājus - kreditorus. Vai nu viņš parādus samaksā, vai nu dzīve apmetīs netīkamu kūleni, visticamāk - cietumā. Parādus samaksāt viņš nebija spējīgs.
Tieši kā pēc pasūtījuma Rīgā šajā laikā ieradās Vāgnera paziņa Ābrams Mellers, vīrs ar avantūrista garu. Viņš saaģitēja neveiksmīgo mūzikas kalpu doties uz Parīzi - tikai tur novērtējot talantus. Vāgners ar sievu un Mellers pa kontrabandistu takām pameta Rīgu. Viņu plāns izdevās! Aizbraucot no Rīgas, ģēnijs nenomaksāto parādu dēļ bijis drūms kā negaisa mākonis. Uzskata, ka tieši Baltijas jūras viļņos viņam radusies iecere par operu «Klīstošais holandietis». Un mūsu Pilsētas teātra zālē viņš savukārt noskatījis tās uzbūves principus - sēdvietu iekārtojumu amfiteātra veidā un padziļināto orķestra bedri, ko izmantojis kā paraugu sava Baireitas teātra celtniecībā. Tomēr Parīzē viņam tika pateikts - ja gribot gūt panākumus ar «Klīstošo holandieti», lai meklējot sev autoritatīvu līdzautoru.
Talants nekur nepazūd
Ko Vāgners? Aizbrauca uz Drēzdeni, kur sākās labāki laiki - viņš kļuva par Saksijas galma kapelmeistaru.
It kā tad, kad Vāgners jau bija kļuvis slavens, pie viņa Minhenē atnācis vecs, nožēlojams, netīrīgs vīrs, kurš sacījis, ka ir Heinrihs fon Dorns, kādreizējais Vāgnera aizbildnis un tagad - liels viņa cienītājs. Vāgners atteicis, ka tādu neatceras, un iedevis lūdzējam naudu, kā šo tikšanos aprakstījis Valentīns Pikulis grāmatā «Parīze uz trim stundām».