VAKARA ZIŅAS. Ārsts Roberts Stašinskis: Starp vārdiem "Latvija" un "dzeršana" velkama stingra vienādības zīme

Roberts Stašinskis ir ārsts ar lielu darba pieredzi. Viņa vadītajā Intensīvās terapijas klīnikā viena no struktūrvienībām ir Toksikoloģijas un sepses nodaļa. Tajā nokļūst gan alkoholiķi, gan narkomāni, gan pašnāvnieki, gan arī ļaudis, kuri pašu muļķības dēļ nav spējuši elementāri sevi pasargāt, piemēram, pēc saindēšanās ar tvana gāzi. Tāpēc var apgalvot, ka daktera Stašinska nodaļā garlaicīgi nav ne brīdi. Nupat sācies rudens sēņu laiks, kas nozīmē – būs vairāk pacientu. Taču varētu nebūt, ja vien ļaudis mazliet ieklausītos ārstu teiktajā. Tāpēc šoreiz runājām par to, kā sevi pasargāt gan sēņu laikā, gan atklājot apkures sezonu, taču ne tikai. Dakteris Stašinskis ir arī vienīgais (mums zināmais) latvietis, kura vārdā nosaukta vabole!

Šogad sēņošanas laiks sākās vēlāk. Vai patiešām tajā laikā Toksikoloģijas un sepses nodaļā ir vairāk darba - pie jums ved cilvēkus, kuri ir saindējušies ar sēnēm?

Gan jā, gan nē. Mēs rēķināmies ar to, ka, jo bagātāka sēņu raža, jo vairāk pacientu. Jo vairāk pacientu, jo vairāk darba. Taču tajā pašā laikā jāatzīst - pēdējos gados novērota tendence, ka vai nu cilvēki kļuvuši uzmanīgāki, vai arī jācer, ka mūs ir sadzirdējuši. Kā pienāk rudens, mēs, toksikologi, stāstām vienu un to pašu. Par laimi, ir vērojams, ka gadu no gada cilvēku skaits, kuri saindējas ar sēnēm, mazinās. Ja runājam par šo gadu, kas attiecas uz saindēšanās gadījumiem ar sēnēm, mūsu nodaļa sezonu vēl nav atklājusi. Un tas ir pozitīvi.

Vai sēņu laikā jums ir pacienti, kuri nav plānojuši ne pašnāvību, ne arī apreibināties ar indīgo sēņu palīdzību, taču netīšām, aiz pārskatīšanās apēduši indīgu sēni?

Jā, tā ir klasika. Absolūtais vairums cilvēku saindējas ar sēnēm nejauši. Vēlos precizēt, ka visas indīgās sēnes nav vienādas. Ir sēnes, kas rada apreibumu, tās arī visbiežāk lieto apreibināšanās nolūkā. Ir sēnes, kas rada kuņģa zarnu trakta darbības traucējumus vai nieru darbības traucējumus. Un neapšaubāmi ir visindīgākās sēnes, ar ko ik pa laikam sanāk «satikties», tās ir zaļā un baltā mušmire. Tās rada ļoti nopietnus aknu bojājumus, kā arī pastāv liela iespēja, ka saindēšanās var beigties ar pacienta nāvi. Šogad vēl neesam saskārušies ne ar vienu no šo sēņu veidiem. Jācer, ka cilvēki būs uzmanīgi, prātīgi, jo rudens sēņu sezona tikai tagad sākas.

Vai tas ir tiesa, ka daļa cilvēku dodas uz mežu ar mērķi atrast to mušmiru veidu, no kurām var apreibināties?

Jā, tā ir taisnība. Runājot par mušmirēm, tās ir interesantas sēnes. Ar vārdu «mušmires» mēs patiesībā nepasakām neko. Ja runājam par amatoksīnu saturošajām mušmirēm, pie kā pieder zaļā un baltā mušmire, tās ir nāvējoši indīgas. Ja tās apēd un nesaņem kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, pastāv liela iespēja nomirt. Ir arī citas mušmires, piemēram, ibotēnskābi saturošas, kā sarkanā mušmire, panteru mušmire, kuras tiešām cilvēki meklē apreibināšanās nolūkā. To radītais efekts līdzinās alkohola izraisītajam. Jā, diemžēl citu vielu ietekmē ir arī blakusefekti - vemšana, bet laikam jau apreibums šķiet svarīgāks. Taču taisnības labad jāpiebilst, ka ir arī tādas mušmires, kas nav indīgas. Tās ir labas, garšīgas un lietojamas uzturā. Jā, arī tās sēnes pieder mušmirēm. Tātad vārdam «mušmire» piemīt plašs diapazons: no labām, ēdamām līdz nāvējoši indīgām.

Zinot par sēnēm to visu, ko zināt jūs, vai pats tās spējat ieēst?

Neliegšos, pret sēnēm esmu izvēlīgs. Ja man ir kaut vismazākās šaubas, es šo sēni neēdīšu. Ļoti labi atpazīstu sēnes pēc to izraisītās klīnikas, to es protu, taču noteikti neesmu labs sēņotājs. Ieejot mežā, paļauties uz mani, ka es zināšu, ko lasu, noteikti nevar. Es varu tā sasēņot, ka maz neliekas. (Smejas.) Mēs sēņošanas procesu esam nonivelējuši līdz tam, ka lasa to, ko pēc tam ēdīs, taču baudu rada ne jau tikai ēšana, bet arī pastaiga pa mežu, prieks par to, ko redzam, par dabas skaistumu. Atsevišķās vietās Skandināvijā cilvēki sava prieka pēc lasa visas sēnes pēc kārtas, taču, kad nāk ārā no meža, sasēņoto atstāj savvaļas dzīvniekiem, bet paši pēc tam aiziet uz veikalu, pērk un ēd tur kontrolēti audzētās sēnes. Viss, ko mežā salasa, nav obligāti jāapēd!

Saistībā ar sēnēm jums ir kāds neparasts stāsts…

Vienu rītu man bija telefona zvans. Cilvēks, kas saistīts ar dabu, man saka: «Klau, vai zini, ka tavā vārdā ir nosaukta vabole?» Izrādās, viena bioloģe [zinātniece Anita Rukmane] manā vārdā ir nosaukusi Filipīnās atrastu vaboli, kuras garums ir nedaudz virs viena centimetra, tā ir smuka, melna, ar sešām kājām un pārtiek no augu izcelsmes produktiem. Kāpēc nosauca manā vārdā? Nodaļā nokļuva vairāki cilvēki, kas nejauši bija apēduši zaļo mušmiri un kuri mums bija jāārstē. Atsevišķiem cilvēkiem ārstēšana bija sarežģīta, pat uz robežas ar izdzīvošanu. Viss, paldies dievam, beidzās labi; visi ir dzīvi un veseli. Vabole, kam dots mans vārds, ir kā liels paldies. Citu vārdā nosauc planētas, bet manā vārdā ir nodēvēta vabole. Kura latvieša vārdā vēl ir nosaukta vabole? Nevienu nezinu! Turklāt pret vabolēm man nav iebildumu.

Mežā bez sēnēm un vabolēm iespējams sastapt arī ko citu, proti, čūskas. Cik pamatotas ir cilvēku bailes no tām?

Skatoties globāli, mēs dzīvojam ļoti drošā vietā. Latvijā nāvīgi indīgu čūsku nav. Pie mums sastopama tikai viena indīgā čūska - parastā odze, kas indīgo rāpuļu topā atrodas ļoti zemā vietā, vērtējot pēc indīguma. Taču, ņemot vērā, ka tā mums ir tāda vienīgā, cilvēki ļoti satraucas. Pieļauju, ka nepatiku rada tās izskats un nezināšana, kā rīkoties, ja iznāk ar to saskarties. Pretstatā eksotiskām čūskām, ne odzei, ne zalktim cilvēks nav mērķis. Vienīgais, kad varam no tām ciest, ja šīs čūskas aizsargājas. Tātad mums ir jāizdara viss, lai tās nepārsteigtu. Un mēs tās nepārsteigsim, ja skaļi uzvedīsimies, proti, ja iesim, sitot kājas pie zemes, ja trokšņosim, lēkāsim, spēlēsim bumbu un tā tālāk. Čūskas ar savu ķermeni labi jūt vibrāciju. Ja mana, ka tuvojas briesmas, tās bēg. Tās nekādā gadījumā neapstāsies krustojumā un negaidīs, līdz mēs iesim garām. Ja odze pavasarī ir izlīdusi ārā un vēl mazliet neuzmanīga, tas ir cits jautājums. Vēl jāpiebilst, ka vietās, kur ir gara, nepļauta zāle, kur ir zaru kaudzes, ir iespējams sastapt čūskas. Ja tās tādās vietās slēpjas, bet mēs tur ejam lasīt ogas vai sēnes, būtu jāievēro daži noteikumi savai drošībai. Viens ir skaļā uzvedība, taču otrs - atbilstošs apģērbs: biezāka auguma bikses, cimdi rokās, zābaki. Līdz ar to iespēja ciest no čūskas, pat ja tā mēģina ko darīt, ir minimāla.

Runājot par odzi, tai ir īpatnība, ietriecot savam upurim zobus, izlaist visu indi, kas tajā brīdī tai dziedzeros ir sakrājusies. Gadās tā, ka čūska ir svaigi paēdusi un visu indi iztērējusi, varbūt sildās saulē, mūs pārsteidz un aizstāvoties iekož. Taču bez indes. To sauc par «sauso kodienu». Faktiski tā ir adatu terapija bez indes ielaišanas. Vēlreiz vēlos atkārtot, čūskas mīt teritorijās, kur ir gara zāle, zaru kaudzes, brikšņi. Mauriņā čūskas nemājo!

Vai var nomirt no odzes kodiena?

Zināmos apstākļos tā var būt. Pēc man pieejamās informācijas, pēdējo 20 gadu laikā Eiropā pēc parastās odzes kodiena nāves gadījumu nav bijis. Jā, var būt nopietna saindēšanās, šoka aina, pietūkums un lokālās izmaiņas. Ja vēršas pēc palīdzības, nevis gaida, kad paliks labāk, vai dara kādas absurdas lietas, visam ir jābeidzas ļoti labi.

Rudens ir ne tikai sēņu laiks. Laiks kļuvis vēsāks, tiek kurinātas krāsnis. Saistībā ar to jums arī ir kas sakāms.

Jā, tā ir mana sāpe. Runa ir par tvana gāzi, kam nav ne garšas, ne krāsas, ne smakas, tā arī nerada kairinājumu. Toksikoloģijā tvanu uzskata par īpaši bīstamu lietu. Lai izvairītos no nelaimes, es no visas sirds iesaku telpās, kur ir atklāta uguns un notiek degšana, uzstādīt tvana gāzes detektoru! No 2020. gada visās mājās jābūt dūmu detektoram, kas uztver tikai dūmus un neko citu. Taču, ja telpās, kur ir krāsns un atklāta uguns, ir uzstādīts arī tvana gāzes detektors, cilvēki būtu krietni pasargātāki un mums nebūtu tik daudz nāves gadījumu. Iespēja saindēties ar tvanu radikāli samazinātos, turklāt šī saindēšanās atstāj ļoti smagas sekas. Ja kāds to uztver par reklāmu firmām, kas ražo vai izplata tvana gāzes detektorus, lai uztver!

Šķiet, neviena jūsu saruna ar žurnālistiem nepaiet bez jautājuma par alkoholu, jo tā diemžēl ir jūsu nodaļas ikdiena. Vai tiešām Latvija ir valsts, kurā dzer?

Šeit man ir jānopūšas un jāatzīst, ka starp vārdiem «Latvija» un «dzeršana» velkama stingra vienādības zīme. Uz Eiropas, pat uz pasaules fona mūsu valsts izskatās ārkārtīgi slikti. Mēs atrodamies sliktajā galā, ar ko nelielās, bet kaunas. Man, pirms vairākiem gadiem piedaloties kādā konferencē un stāstot Latvijas reālo situāciju, Šrilankas pārstāvis bija ārkārtīgi pārsteigts, viņš vēl pārjautāja: «Kā, tiešām tik daudz?» Alkohols ir viela, ar ko cilvēki Latvijā saindējas visbiežāk. Ne ar medikamentiem, ne narkotikām, taču ar alkoholu - etilspirtu. Liela tā daļa iegādāta mazumtirdzniecībā, taču daļa arī «točkās». Arī tas ir etilalkohols - «netīrāks», bet ir. Protams, vīrieši dzer vairāk nekā sievietes. Diemžēl Latvijā vēl aizvien valda uzskats, ka alkohols var atrisināt problēmas.

Cik gadu ir jūsu jaunākajam pacientam, kurš saindējies ar alkoholu?

Slimnīcā, kurā strādāju es, ārstē pieaugušus pacientus, tāpēc atbildēt uz šo jautājumu nebūs korekti. Pie mums atved tikai pilngadīgus cilvēkus. Jā, atsevišķās reizēs kļūdas pēc atved nepilngadīgu pacientu, līdz ar to ir bijuši 14 un 15 gadus veci cilvēki. Pieļauju, ka Bērnu slimnīcā ir nonākuši krietni jaunāki pacienti.

Bez alkohola patēriņa Latvijā topā ir medikamenti.

Jā, miega zāles un trankvilizatori, pēc kuru pārdozēšanas arī cilvēki nonāk mūsu nodaļā. Tās ārkārtīgi plaši lieto dažādās stresa situācijās, pret nervu darbības traucējumiem. Ja neesam gatavi ar savu stresu cīnīties citos veidos, mēs dodamies pie daktera un lūdzam, lai izraksta miega zāles. Sākumā viņš varbūt iedzer vienu tableti, tad jau vajag lielāku devu. Var gadīties, ka viņam šķiet, ka dzīvē viss jūk un brūk, tāpēc vienīgā izeja ir sev darīt galu. Pie mums nokļūst cilvēki, kuri iedzer vairāk tablešu nekā pieļaujams. Stresa dēļ Latvijā ir palielinājusies ne vien alkohola, bet arī medikamentu lietošana. Vieglākais ceļš, kā cīnīties ar stresu, ir palūgt dakterim, lai izraksta miega vai nervu zāles. Ja negribas iet pie ārsta pēc receptes, var aiziet uz veikalu un nopirkt pudeli šņabja. Uzskatu, ka lielā daļā gadījumu cilvēkam, pirms stresa mazināšanai ķerties pie zālēm vai pudeles, būtu jāpārskata, ko viņš pats dara pareizi vai nepareizi. Katram jāizdara sava izvēle.

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!