VAKARA ZIŅAS. Mārtiņš Burke-Burkevics: Krieviem, šķiet, acis neatvērsies arī pēc simt dienām

© MĀRTIŅA BURKES-BURKEVICA ARHĪVS

Kuldīgas Sv. Annas baznīcas mācītājs un Zemessardzes kapelāns Mārtiņš Burke-Burkevics septembra vidū beidzamo reizi devās uz Kijivu, lai nogādātu varonīgajiem Ukrainas aizstāvjiem domāto ziedojumu kravu. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā viņš tur bijis piecas reizes.

«Lai gan pats kādu laiku uz turieni nebraukšu, nekas jau neapstāsies,» saka Mārtiņš, piebilstot: «Vasarā dažu citu darbu dēļ man neiznāca tikt uz Ukrainu. Biju ieplānojis atkal uz turieni braukt septembrī, arī oktobrī un novembrī. Kad pateicu to savai sievai, viņa man atbildēja, ka decembra sākumā mums gaidāms ģimenes pieaugums… Tobrīd es tiešām jutos kā nokritis no plaukta, jo vasara bija paskrējusi kā vēja spārniem, biju jau sācis plānot dažādas lietas. Bet, rau, kā dzīve ievieš korekcijas!»

Ļoti pateicīgs Raimondam Tigulam

«Divpadsmitajā septembrī devos pēdējā braucienā, aizvedot uz Ukrainu gan saziedotās lietas, gan tās mantas, kuras Kuldīgā bija atstājušas ukraiņu ģimenes, kas devās atpakaļ uz savu dzimto Irpiņu un Buču, un esmu apsolījis apciemot viņus, kad būs beidzies karš. Vēl šajā reizē lielu daļu ukraiņu armijai nepieciešamo lietu iegādājos Kijivā: kopā ar ukraiņiem, kas ved lietas uz fronti, staigājām pa veikalu un pirku visu, ko viņiem vajadzēja.» Šim nolūkam Mārtiņam lieti noderējuši komponista Raimonda Tigula šīs vasaras Tiguļkalna koncertā apmeklētāju saziedotie līdzekļi. «Raimonds šo ideju atbalstīja, un man tiešām izdevās iegādāties daudzas frontei nepieciešamas lietas.» To stāstot, Mārtiņš uzsver, ka jau kopš kara sākuma cilvēki Kuldīgā un apkaimē bijuši ļoti atsaucīgi, ziedojot dažādas ukraiņiem nepieciešamās lietas. «Parasti nedēļu pirms braukšanas feisbukā ierakstīju, kas būtu nepieciešams, un vienmēr visai naski cilvēki sanesa un saziedoja; iedeva arī naudiņu - gan ceļam, gan pirkumiem.» Tiesa gan, beidzamajā reizē bijis mazliet citādi, jo, kā Mārtiņš saka, «ja nebūtu bijis Raimonda [Tigula] dotā ziedojuma, tad būtu diezgan traki - tad es neko uz Ukrainu neaizvestu. Pareizāk sakot, aizvestu tikai ukraiņu ģimeņu mantas un cilvēkus, kas devās uz mājām.»

Palīdzība Ukrainai neapstāsies

Taujāts, kādēļ pierimusi cilvēku vēlme ziedot, Mārtiņš teic - viņaprāt, tas ir nevis tāpēc, ka cilvēki būtu piekusuši, bet drīzāk tāpēc, ka «viņi ir neziņā un bailēs, kāda būs nākamā ziema. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēki negribētu palīdzēt, bet ir reālā dzīve. Daudzi jau ir saņēmuši pirmos apkures rēķinus, un nevar prasīt, lai viņi atdotu pēdējo, nedomājot par sevi un to, kā mēs šoziem izdzīvosim. Taču tas, kas notika sākumā ar cilvēku vēlmi ziedot, bija likumsakarīgi. Un par to liels paldies viņiem!» Tiesa, cilvēki Mārtiņam joprojām zvana un piedāvā visdažādāko palīdzību. «Mani draugi no Kijivas tagad paši brauks uz Latviju, jo viņiem izveidojusies laba sadarbība ar Ventspils ukraiņu kopienu, tāpēc visas lietas, kas nonāks pie manis, visticamāk, caur šiem sadarbības partneriem tiks nogādātas Ukrainā, un palīdzība ukraiņiem neapstāsies.»

Galvenais bija maksimāli palīdzēt

Savukārt par to, kādēļ viņš pats iesaistījies šajā palīdzības kustībā, mācītājs vienkārši saka: «Kara sākumā cilvēki ziedoja tik daudz mantu, ka mašīna uz Ukrainu brauca gandrīz katru dienu. Kādā brīdī, uz to visu skatoties, sievai pateicu - es arī braukšu! Protams, sākumā viņa nepriecājās, taču es jau arī nebraucu pa vietām, kur norit karadarbība. Tāpat pirms braukšanas skatījos, pētīju, analizēju situāciju, sagatavoju maršrutu, pat vairākus maršrutus. Bija cilvēki, kas man palīdzēja ar operatīvo informāciju. Izskatījām visus maršrutus un pārejas, un sapratu - jādod tik virsū, nav ko baidīties! Speciāli ar galvu cilpā tak nav jālien.»

Mārtiņš gan nenoliedz - ja būtu bijusi iespēja, viņš būtu virzījies tuvāk frontes līnijai, taču katrs brauciens tāpat aizņēmis piecas dienas, turklāt «es gluži tā nevarēju visiem pateikt: čau, es tagad gadu nebūšu… Man ir darbs un ģimene, par ko bija jādomā. Bet paldies tiem latviešiem, kas karo Ukrainā - pret galveno ļaunuma asi un mūsu visu ienaidnieku! Iespējams, citos apstākļos es arī tur būtu, taču, apsverot visus «par» un «pret», paliku pie tā, ko es daru». Nekādas prognozes par kara beigām Mārtiņš gan neizsaka, vien uzsver - karam ir jābeidzas Ukrainā, nevis kaut kur citur! «Manam vectēvam bija teiciens: kad kaķītis piedzimst, viņam actiņas atveras pēc pāris dienām. Krieviem, šķiet, acis neatvērsies arī pēc simt dienām. Tāpēc ar viņiem kaut ko runāt un pārrunāt, manuprāt, ir tukša laika tērēšana. Tu taču pati atceries, ka pēc kara sākuma Maskavā - desmit miljonu pilsētā - notika tikai dažas protesta akcijas, kurās piedalījās labi ja pāris tūkstoši cilvēku. Un tāda ir visa Krievija. Ar ko tur var runāt un vai vispār ar viņiem var rēķināties kā ar partneri - ekonomiski un citādi? Ne velti par Krievijas parakstu saka, ka papīrs ir dārgāks par paraksta vērtību… Visas vienošanās ir pārkāptas un samīdītas.»

Balss ir padarbināta

Taujāts, kam vēl Mārtiņam šovasar atlicis laika, viņš saka - kaut kādi koncertiņi ir bijuši, balss ir padarbināta, turklāt pirms kāda laiciņa viņš atkal sapulcinājis savu pirms pāris gadiem izveidoto jautrās mūzikas grupu «Montana», kas savulaik bija iemantojusi gana lielu popularitāti: «Domāsim par kaut kādu attīstību, plānosim koncertus. Sanāksim kopā, lai uz tām lietām paskatītos konceptuāli, ko un kā varam darīt.»

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.