VAKARA ZIŅAS. Imants Strads - par vienīgo Ulmaņa kļūdu

© Jānis Deinats

Dailes teātra aktierim Imantam Stradam šis gads sācies ar 45. dzimšanas dienu 10. janvārī un Kārļa Ulmaņa lomu režisora Toma Treiņa iestudētajā dokumentālajā detektīvā «Kur pazuda valsts».

«Citādi šis gads man ir sācies mierīgi, tikai ļoti gribētos, lai tas vājprāts Ukrainā beidzas pēc iespējas ātrāk. Citādi divus gadus mums bija pandēmija, tagad jau gadu - karš. Tiešām reiz gribas mieru,» saka Imants. Vēl viņš atzīstas, ka brīžiem pietrūkst Valmieras teātra, «kurā nospēlēti divdesmit divi gadi no manas dzīves, turklāt ļoti sāp sirds par būvbedri teātra vietā pašā pilsētas centrā. Izrādās, pirms trīsdesmit gadiem teātra ēku uzbūvēja tik slikti, ka to tagad nācās pārbūvēt. Pašreiz izskatās ļoti bēdīgi».

Svarīgākais vēsturiskais personāžs

«Jā, manā biogrāfijā ir bijis gana daudz vēsturisku personāžu - esmu spēlējis gan leģendāro režisoru Pēteri Lūci, gan režisores Ilonas Brūveres filmā «Ievainotais jātnieks» - tēlnieku Kārli Zāli. Bet Ulmanis noteikti ir nozīmīgākais no maniem atveidotajiem vēsturiskajiem personāžiem,» saka Imants un atzīst, ka spēlēt reālas vēsturiskas personas esot ļoti interesanti, jo «tās var pētīt un pētīt. Protams, ir arī jāizskaitļo, kā viņus spēlēt, jo ir tā trauslā līnija, kuru pārkāpjot var aiziet «galīgā karikatūrā», tāpēc reālo cilvēku jāmēģina saprast. Turklāt Ulmaņa tēls ir ļoti piemērots parodijai, taču es parodiju netaisu. Lai gan - diktatori vispār ir parodijām piemēroti…» Tāpēc savu varoni izrādē viņš veidojis kā cilvēku, kurš nonācis konkrētos apstākļos, lai gan, kā Imants uzsver, savas karjeras sākumā un spozmē Ulmanis ir bijis diezgan parodējams.

«Protams, esmu pētījis materiālus par Ulmani, lai gan nevaru apgalvot, ka būtu izlasījis visu pieejamo literatūru. Galu galā, ja pirmskara Latvijā bija četri prezidenti, cik no viņiem mēs zinām? Ulmani un vēl, iespējams, Jāni Čaksti, savukārt Zemgalu, šķiet, nezina neviens. Tāpēc Ulmanis ir palicis atmiņā ar to, ka pamāja ar pirkstu un uztaisīja [1934. gada 15. maija] apvērsumu.»

Atbildot uz jautājumu, vai viņš ir domājis, kā pats rīkotos Ulmaņa vietā 1940. gada situācijā, aktieris atteic: «Pēc pirmizrādes runājām ar prezidentu Levita kungu un secinājām, ka vienīgā kļūda, kuru Ulmanis toreiz pieļāva, bija papīru parakstīšana, tādējādi padarot leģitīmu okupāciju. Nekādas «baigās» iespējas ietekmēt notiekošo Ulmanim nebija. Pateikšu interesantu lietu: manuprāt, Ulmanis, kuram tobrīd bija 63 gadi, pārvērtēja savu vecumu. Un, iespējams, ja viņš būtu aicinājis cilvēkus pretoties, tad tagad būtu vēl lielāks svētais moceklis. Bet, protams, es nevaru pateikt, kā rīkotos viņa vietā.» Taču spēlēt šo valstsvīru Imantam šķiet ļoti interesanti, un arī publika jauno izrādi, viņaprāt, ir uzņēmusi atsaucīgi. «Mēs nekādas atbildes nedodam, citādi tā būtu didaktika un vēstures stunda; tikai uzdodam jautājumus, tāpēc katrs pats var izdarīt secinājumus,» aktieris piebilst un smej - labi, ka gatavošanās šai lomai ir beigusies, citādi «pēdējos divus mēnešus ne par ko citu nedomāju, tikai par Ulmani».

«Eju un vienkārši daru savu darbu!»

Šā gada maijā apritēs jau trīs gadi, kopš Imants no Valmieras teātra pārcēlies uz Daili. Taujāts, kā pa šo laiku izdevies iejusties jaunajā kolektīvā, viņš atteic: «Es par to vispār nedomāju, vienkārši ir jāstrādā. Nekādi «tīmbildinga» pasākumi gan arī mums nav bijuši, ja nu vienīgi sezonas slēgšana. Bet jau teicu, ka esmu spēlējis dažādos [aktieru] ansambļos, tāpēc man tiešām nav problēmu. Un nav jau tā, ka es nevienu te nepazinu pirms pārcēlos. Tāpēc nedomāju tādās kategorijās kā iejušanās; vienkārši braukāju ar autobusu un strādāju.»

Taujāts, cik šajā laikā Dailē nospēlēts lomu, Imants atsmej, ka to ikviens varot apskatīties teātra mājaslapā, taču tad pats saskaita, ka pašreiz spēlē astoņās izrādēs, kas, viņaprāt, nav maz: «Man ir loma gan izrādē «Zemdegas», gan «Jūda Iskariots», arī «Trīs draugos» un «Izrādē, kas saiet sviestā», tā ka darāmā netrūkst.»

Arī pie mazliet vairāk nekā pusotras stundas garā ceļa no Valmieras uz Rīgu un atpakaļ aktieris jau esot pieradis: «Ar autobusu līdz Teikai ceļā pavadu apmēram stundu un četrdesmit minūtes, un tad vēl piecpadsmit minūtes ar trolejbusu līdz teātrim. Atpakaļ tāpat, turklāt mierīgi varu pagūt uz priekšpēdējo autobusu; ar pēdējo braucu tikai tad, ja ir galīgi vēlā izrāde. Autobusā varu gan mācīties lomas, gan darīt daudz ko citu.»

Aizrunājoties līdz citiem radošajiem plāniem, Imants teic, ka gaidot vasaru - iespējams, tad režisors Artūrs Ēķis filmēs «Klases salidojuma» trešo - nobeiguma daļu. Un vēl pēc mēneša kopā ar kolēģiem no Nacionālā teātra viņš piedalīsies teātra dziesmu koncertā «Viena vieta uz brieža vēl brīva»: «Sevi par dziedošo aktieri īsti neuzskatu; drīzāk esmu «izpildošais» aktieris, taču trīs dziesmas koncertā tomēr dziedāšu: «Balts ir akāciju palags», «Zilo karbunkuli» un «Par zaļu pat vēl zaļāks». Sen nebija dziedāts, turklāt man šī šķita laba kompānija, tāpēc piekritu piedalīties. Tur jau dažs no maniem kolēģiem atver muti, tad viņam patiešām skan!» Vasarā Imants cer pabeigt visus Valmieras mājas apdares un iekārtošanas darbus: sunim ir pārkāpts, vēl aste palikusi.

Palīdz ukraiņiem

Taujāts, ko aktieris gaida no šā gada, Imants Strads rezumē: «Pati redzi, ka pēdējos gados iet aizvien trakāk: tikko beidzās kovids, uzreiz sākās karš. Lai nu dod Dievs, ka tas ātrāk beigtos, lai atkal nesāktos kaut kādas globālās nepatikšanas. Un diemžēl es neticu, ka karš tik ātri beigsies, jo krieviem resursi ir ļoti lieli. Vienīgais mierinājums - ka vēl nekad karā viena valsts nav varējusi uzveikt visu pārējo pasauli.» Arī Imants un viņa ģimene ir pielikuši palīdzīgu roku, lai Ukraina karā uzvarētu: «Mēs sarūpējām bundžas (kārbas) ierakumu svecēm, kas tagad ir aktuālas un tiek sūtītas uz fronti, savukārt Elīna nodarbojas ar silto drēbju vākšanu, kas tiek sūtītas uz Ukrainu; tāpat viņa ir uzņēmusies šefību pār vienu ukraiņu ģimeni, kas tagad dzīvo Valmierā.»

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.