VAKARA ZIŅAS. Barikāžu muzejs – atgriešanas 32 gadus senā pagātnē

Vitrīnā apskatāma arī 1991. gada janvārī Bastejkalnā apšaudē bojā gājušā operatora Andra Slapiņa kamera, bet tai blakus – oriģinālais prettanku «ezis», kas metināts turpat Vecrīgā un barikāžu laikā atradies netālu no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja. © Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Barikāžu muzejs meklējams pašā Vecrīgas sirdī, Krāmu ielā 3, un senatnīgā nama portāls neliecina, ka, pārkāpjot slieksnim, nokļūsim 32 gadus senā pagātnē, kas stāsta par vienu no svarīgākajām lappusēm Latvijas neatkarības cīņā – 1991. gada barikādēm. Staigājot pa muzeju tā idejas autora un vadītāja Renāra Zaļā pavadībā, ik pa brīdim uzjundī atmiņas par to laiku, kad kopā ar kolēģiem no «Latvijas Jaunatnes» vairākas naktis dzīvojāmies pa barikādēm (tikai līdz 20. janvārim). Divu stundu garā saruna un ekskursija ir ļoti laba vēstures stunda, kas sasaucas ar pašreiz Ukrainā notiekošo, un skaidri saprotu – arī par šīm vēstures lappusēm ir jārunā. Vismaz reiz gadā – noteikti. Lai gan noteikti vajadzētu biežāk. 

Interese joprojām dzīva

Muzeja vadītājam nedēļa no 13. līdz 20. janvārim, kad notiek visdažādākie barikāžu piemiņas pasākumi, ir ļoti noslogota, un arī mūsu sarunas laikā ik pa brīdim iezvanās viņa telefons, jo jārisina dažādi steidzami organizatoriski jautājumi. «Muzeja aizsākumi faktiski meklējami 1997. gadā - sešus gadus pēc barikādēm, taču visdažādākos materiālus un ar barikādēm saistītos priekšmetus cilvēki mums sāka nest tad, kad tika nodibināta Barikāžu dalībnieku biedrība. Tad radās doma, ka jāveido muzejs. Oficiāli tas tika atklāts 2001. gada 24. maijā,» saka Renārs Zaļais.

Viena telpa atvēlēta 20. janvāra dramatiskajiem notikumiem - apšaudei Iekšlietu ministrijā. Tur ieejot, var tikai mēģināt iztēloties, ko tajā vakarā pārdzīvoja Renārs un viņa kolēģi. / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Muzejs attīstījies pakāpeniski - sākumā ekspozīcija bija izvietota vienā telpā, pēc tam - divās un trijās, jo eksponāti un materiāli nāca klāt, parādījās finansiālās iespējas, kas ļāva muzeju paplašināt. 2003. gadā muzejs tika akreditēts, un 2006. gadā tas ieguva Kultūras ministrijas balvu kā gada labākā ekspozīcija. «Esam atzīti arī valstiski, tāpēc no valsts mums pienākas palīdzība, taču diemžēl tā pat nenosedz nodokļus, nemaz nerunājot par komunālajiem maksājumiem, tāpēc finansiālais stāvoklis ir diezgan smags - mūsu ienākumi palielinājušies minimāli, bet izdevumi ir auguši vairākkārt,» Renārs Zaļais rezumē, taču piebilst, ka tāpēc šeit neviens plinti krūmos mest negrasoties.

Taujāts, vai cilvēku interese par vairāk nekā trīsdesmit gadus senajiem notikumiem nerimst, Renārs Zaļais atzīst - muzeja apmeklējumu varot dēvēt par ciklisku. «Protams, barikāžu atceres laikā muzejam tiek veltīta daudz lielāka uzmanība, savukārt vasarā apmēram deviņdesmit procenti apmeklētāju ir Latvijas viesi (tūristi).» Taču iepriecinoša tendence esot skolēnu grupas, kas apmeklē muzeju, un Renārs palepojas, ka apmeklējumu grafiks esot sastādīts līdz pat februāra beigām. «Pērn izveidojām jaunu muzejpedagoģisko programmu «Civilā aizsardzība» - par drošības jautājumiem barikāžu laikā un drošības pasākumiem tagad. Stāstām par instrukciju «X stundai», individuālās aizsardzības līdzekļiem barikādēs un uzdodam bērniem jautājumus, kā vajadzētu rīkoties tagad. Programma paredzēta dažādām vecuma grupām, tostarp bērnudārzu audzēkņiem, un interese ir visai liela, turklāt viņi uz šejieni nāk kopā ar saviem vecākiem, no kuriem daudzi dzimuši pēc barikādēm. Tā šīs atmiņas mums izdodas saglabāt.»

Muzeja rīcībā ir Latvijas PSR VDK pēdējā priekšsēdētājs Edmunda Johansona parādes formastērps, kuru viņš dāvinājis muzejam. Pašreiz tas vēl savu vietu ekspozīcijā nav atradis. / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Barikādes bija arī Kuldīgā un Liepājā

Vai cilvēkiem joprojām ir vēsturiskā atmiņa par barikāžu laiku? «Par dažiem faktiem vairākus kolēģus reizēm ir nācies pielabot, jo man [barikādes] un muzejs ir ikdiena, bet maniem kolēģiem tā ir vēsture,» Renārs smaida un atzīst, ka lielākoties cilvēki tomēr 1991. gada notikumus atceroties. «Taču problēma ir tā, ka barikādes bija dažādās vietās, tāpēc par tur notikušo var stāstīt tikai tie, kas paši tur atradās, un, protams, Tautas frontes vadītāji, kas apbraukāja visus objektus. Savukārt to, ka barikādes bija ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā un Kuldīgā, zina ne pārāk daudzi, jo šī ziņa neizskanēja tik skaļi. Dažkārt cilvēkiem rādu pāris fotogrāfijas no šīm barikādēm un jautāju, kur tas varētu būt. Atbildes skan: pie telefonu centrāles vai Zaķusalā, un tad man nākas cilvēkus labot…»

Redzot uz Renāra galda Viestura Kairiša filmas «Janvāris» afišu, loģiski šķiet pajautāt, kā viņš vērtē šīs filmā iemūžinātās atmiņas par to tālo laiku. «Biju uz filmas pirmizrādi aizgājis kopā ar savu vecāko mazdēlu. Viņš pēc filmas man teica: ja cilvēks par šo laiku neko nezina, no šīs filmas viņš to neuzzinās un nesapratīs, kas tas bija. Tiesa, mans mazdēls šeit, muzejā, ir dzīvojies kopš bērnības un ar šo visu izaudzis, savukārt Viesturs filmā stāsta par savām atmiņām.»

Īpašais eksponāts

«Lodi, kas mani ķēra 20. janvāra apšaudē, pagaidām glabāju savā kabinetā un muzejam neesmu to atdevis. Ikreiz, kad paskatos, saprotu - toreiz man stāvēja klāt dieviņš vai liktenis,» saka Renārs Zaļais. / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Muzejā ir ārkārtīgi daudz un dažādu eksponātu, kas palīdz stāstīt barikāžu stāstu. Tāpēc, izdzirdot jautājumu, kuru no eksponātiem viņš sauktu par unikālāko vai interesantāko, Renārs smaidot atteic, ka to varot teikt par visiem ekspozīcijā redzamajiem priekšmetiem. «Parādīšu jums vienu eksponātu, kuru muzejam vēl nodevis neesmu. Redzējuši to ir daudzi, bet pagaidām to glabāju savā kabinetā,» saka Renārs un pēc mirkļa atgriežas, turot plaukstā nedaudz saplacinātu lodi. «Tā ir lode, kura 20. janvāra apšaudē Iekšlietu ministrijā trāpīja man. Ievainojums bija viegls, lode mani tikai aizķēra un pēc tam palika ieķērusies džemperī. Pats nemaz to nepiefiksēju, bet, kad mājās ģērbos nost, no apģērba izkrita lode. Acīmredzot toreiz dieviņš vai liktenis man stāvēja klāt… Daudzus gadus gatavojos šo lodi atdot muzejam, jo saprotu, ka tas ir nepareizi - to paturēt. Tagad varu to paņemt rokā un parādīt, bet muzejā tā, visticamāk, tiks ielikta stendā un aprakstīta, un tas tomēr būs citādi.»

Katrai lietai šeit ir savs stāsts

Kad pēc sarunas ejam staigāt pa muzeju, Renārs Zaļais saka - eksponātu un stāstu ir tik daudz, ka ekskursija varētu ilgt arī visu dienu, tāpēc viņš apmeklētājiem allaž jautājot, cik viņiem ir laika muzeja apskatei. Te ir sadaļa, kas veltīta 1991. gada janvāra manifestācijai Daugavmalā; tālāk nokļūstam barikādēs, un viens no spilgtākajiem eksponātiem ir mikroautobuss «Latvija», ar kuru brauca kāda ģimene un kuru 1991. gada janvārī «omonieši» sašāva pie Vecmīlgrāvja tilta. Var aplūkot milzīgu Doma laukuma maketu ar iezīmētām ugunskura vietām, un tam par pamatu ņemta vienas dienas fotogrāfija; var uz neliela ekrāna noskatīties 20 minūšu garu filmiņu, kurā iekļauti kadri, sākot no 1990. gada 4. maija līdz pat 1991. gada 20. janvārim.

Eksponātu ir daudz, un par katru no tiem Renāram ir kāds stāsts. «Vai zināt, ka saukļa «Ar gara spēku pret karaspēku!» autors bija politiķis Ivars Ķezbers?» viņš kādā brīdī jautā un piebilst, ka arī Ministru kabineta makets veidots, izmantojot oriģinālās fotogrāfijas. Kādā vitrīnā apskatāma arī 1991. gada janvārī Bastejkalnā apšaudē bojā gājušā operatora Andra Slapiņa kamera. «Ar šīm kamerām strādāja arī viņa kolēģi, bet tieši šī bija pie Andra tajā liktenīgajā dienā. Viņa kolēģis Zigurds Vidiņš arī pēc tam ar šo kameru filmēja, bet vēlāk gan kameru, gan tās apvalku nodeva muzejam.»

Ir arī telpa, kas veltīta Iekšlietu ministrijai un miličiem, kuri cieta 20. janvāra apšaudē. Turpat blakus ekspozīcijas daļa veltīta tam, kā 1991. gada janvāra notikumi tika atspoguļoti pasaulē, un šeit apskatāms oriģinālais raidsabiedrības «Skynews» satelītšķīvis, par kuru Renārs Zaļais ar lepnumu teic: «Man izdevās to sameklēt un dabūt muzejam.»

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.