VAKARA ZIŅAS. Bēgšana no cietumiem Latvijā - skaļākie gadījumi

Viens no populāriem sižetiem, ko iecienījuši gan kriminālromānu rakstnieki, gan piedzīvojumu filmu režisori, nemaz nerunājot par lasītājiem un skatītājiem, ir bēgšana no ieslodzījuma vietām. Lai paliek radošo cilvēku fantāzija, reālajā dzīvē bēgšana no cietuma, kaut arī tā uzskatāma par izņēmumu, notiek ar zināmu regularitāti. Mūsdienās nevienu nepārsteidz, ja masu medijos parādās ziņas par kārtējo bēgšanu vai bēgšanas mēģinājumu no ieslodzījuma vietas. Vēl vairāk – pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē šāda informācija publiski parādījās tik bieži, ka cilvēki pie tās paguva pierast. 

Latvijā gandrīz nav tādas ieslodzījuma vietas, no kuras kaut reizi nebūtu mēģinājuši izbēgt ieslodzītie. Par visām bēgšanas reizēm vienā rakstā pavēstīt nav iespējams, tāpēc šoreiz uzmanības centrā būs vairākas nelielas epizodes - katra citā ieslodzījuma vietā un citā laika periodā - Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, padomju periodā un īsi pēc valstiskās neatkarības atgūšanas.

Aizmūk, pārnakšņo pie sievietēm un laupa atkal

Kaut arī Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku Latvijā pieņemts uzskatīt par vismierīgāko periodu mūsu valsts vēsturē, tiesībsargājošām iestādēm arī tolaik vajadzēja tikt galā ar bēgšanas gadījumiem no ieslodzījuma vietām. Piemēram, 1938. gadā no Ventspils cietuma izbēdzis vecs rūdīts noziedznieks Jānis Everts, kurš jau bija sodīts 19 (!) reižu, kopā ar mazāk pieredzējušu «kolēģi» Augustu Ģērmani. «Pēc izbēgšanas Everts ar Ģērmani klaiņājuši pa Kurzemi. Pēc kāda laika Ģērmanis «iekritis», apcietināts un nogādāts atpakaļ cietumā. Tas Evertu ļoti uztraucis. Dažas naktis Everts pārgulējis pie pazīstamām sievietēm, no kurām dažas jau šai laikā bijušas apprecējušās. (..) Vēlāk Rīgā viņš saticis arī savu kādreizējo cietuma «draugu» Rūdolfu Matisonu. (..) Jūnijā abi noziedznieki devušies no Rīgas projām un ieradušies Gulbenē, lai tur turpinātu noziedzīgās gaitas,» vēstīts izdevuma «Ventas Balss» 1938. gada 7. jūlija numurā (Nr. 73). Viss beidzies ar to, ka abus brīvību alkstošos notvēra īsi pēc ielaušanās Gulbenes patērētāju biedrības veikalā, kuru viņi nesekmīgi mēģināja aplaupīt.

Sagrābj ķīlnieci un nogalina

Savukārt viena no bēgšanām padomju laikos, kas labi palikusi atmiņā vecākās paaudzes sevišķi svarīgu lietu izmeklētājiem, ir saistīta ar lielāko ieslodzījuma vietu Latvijā - Rīgas Centrālcietumu (tolaik iestādi OC 78/21). Periodiskajos izdevumos par šo gadījumu nav atrodama ne rindiņa. Tātad 1984. gada pavasarī no iepriekšējās izmeklēšanas cietuma mēģināja bēgt divi ieslodzītie - Akermanis un Latkutis, turklāt viņi sagrāba ķīlnieci - ieslodzījuma vietas darbinieci, kontrolieri Abduļinu. Tālāk par cietuma vārtiem noziedznieki netika, viņus pamanīja dežurējošie zaldāti, kuri ķīlnieci centās atbrīvot un bija spiesti šaut. Noziedznieki, saprotot, ka bēgšanas plāns izgāzies, ķīlniecei pārgrieza rīkli. Gan Akermani, gan Latkuti bija spiesti nošaut turpat, cietuma teritorijā. Viena no lodēm trāpīja arī Abduļinai, kura jau bija mirusi. Saistībā ar bēgšanu 1984. gada 4. martā prokurors kriminālists Miervaldis Gailītis ierosināja krimināllietu par nolaidību, taču tā drīz vien tika izbeigta.

1984. gadā problēmas bija jārisina arī Jelgavas cietumā, kur tieši togad notika liels grautiņš. To organizēja personas, kuras jau bija notiesātas un izcieta sodu.

Pārlielupes cietums Ginesa rekordu grāmatā

Rakstot par šo tematu, nav iespējams apiet visā Latvijas vēsturē lielāko bēgšanu no ieslodzījuma vietas. Runa ir par 1994. gada 28. jūliju, kad no Pārlielupes cietuma Jelgavā izbēga 89 ieslodzītie. Viena bēgšanas epizode no Jelgavas 4. kolonijas bija notikusi jau pirms gada - 1993. gada 1. jūnijā. To organizēja tā sauktā Vadima Liedes banda. Liede iepriekš tika notiesāts par slepkavību uz 13 gadiem, taču, pavadījis kolonijā vien 40 dienas, viņš kopā ar deviņiem «kolēģiem», kuri pārsvarā bija notiesāti par laupīšanām, izkļuva brīvībā, izmantojot šim nolūkam izraktu aptuveni 20 metru garu eju. Izbēgušo vidū bija Liedes līdzdalībnieks - uz 12 gadiem notiesātais Aleksandrs Gellers, kā arī Oļegs Poļanskis, Igors Udalovs, Viktors Uvalovs un citi. Piebilstams, ka Liede mēģinājis bēgt jau izmeklēšanas darbību laikā no Rīgas milicijas pārvaldes. Viņš izlēca pa logu, salauza abas kājas, tēloja psihiski slimo, taču «numurs» neizdevās. Ne Liedi, ne Gelleru līdz pat šai dienai Latvijā nav izdevies notvert. Ir pamats domāt, ka Liede nokļuvis ārzemēs, tur izdarījis jaunus noziegumus un ticis sodīts.

Savukārt 1994. gada bēgšana no Pārlielupes cietuma bija kaut kas vēl nepieredzēts. Notikums tik ārkārtējs, ka pat ciniķim bija grūti tam noticēt. Izbēgušo noziedznieku skaita dēļ Latvijas vārdu nu varēja ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā. Viens no bēgšanas organizatoriem bija Mihails Smirnovs. Gods kam gods, aptuveni pēc gada brīvībā atradās vairs tikai 10 no izbēgušajiem. Taču pilnīgi visi noziedznieki nav notverti vēl joprojām.

Uz 900 ieslodzītajiem desmit cietumsargi

Rekordliels bija ne tikai izbēgušo skaits; ievērību pelna arī gads, kurā tas notika. Precīzi pēc trim mēnešiem, tas ir, 1994. gada 28. oktobrī, notika otra lielākā bēgšana no Latvijas ieslodzījumu vietām. Šajā reizē tas bija Daugavpils Grīvas cietums, no kura brīvībā izlauzās 15 noziedznieku. Tika izmantota nevis iepriekš izrakta eja, bet ar speciāli izgatavotu urbi izurbta ap pusotru metru bieza siena, kā arī ar tā palīdzību uzlauztas loga restes.

Pēc atkārtotās bēgšanas pāris mēnešu laikā no iekšlietu ministra amata atkāpās Ģirts Valdis Kristovskis. Viņu šajā kritiskajā brīdī aizvietoja toreizējais Ministru prezidents Māris Gailis. «Apmeklējot Daugavpils Grīvas cietumu, viņš (Māris Gailis) secinājis, ka ir diezgan daudz paveikts pēc Ministru kabineta lēmuma pieņemšanas par cietumu reorganizāciju pēc pirmās lielās cietumnieku bēgšanas no Pārlielupes cietuma. Lēmums noteica cietuma koncepcijas maiņu no padomju varianta, kur visi cietumnieki dzīvo lielā barā, uz kameru sistēmu, kur vienā kamerā sēž tikai viens vai daži notiesātie. Šajā gadījumā tiek aizkavēta gan iekšējā noziedzība, gan arī bēgšanas organizēšana. (..) Cietumā esošos vairāk nekā 900 ieslodzītos teritorijā sargājuši tikai 10 cietumsargi (neskaitot perimetra apsardzi).» (Avots: Kulmanis J., Ormanis D. Grīvas cietumā veikti papildu drošības pasākumi.// Diena, Nr. 254; 31.10.1994.)

Bēgšanas mēģinājumi bijuši no iepriekšējās izmeklēšanas izolatoriem Valsts policijas nodaļās.

Latvijai atgūstot neatkarību, daudz darīts, lai mūsu valsts cietumus reorganizētu.