VAKARA ZIŅAS. Armands Jēkabsons: Es ar savām rociņām esmu apstrādājis 150 vai pat 170 kilogramus sudraba… Viens pats!

«Man tagad laiks salikts burtiski pa minūtēm,» telefonsarunā saka pazīstamais juvelieris, metālmākslinieks un daudzu balvu autors Armands Jēkabsons. Pirms neilga laika viņa darinātās statuetes aizceļoja pie šā gada «Muzikālās bankas»; Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas «Zelta mikrofons», Lielās Mūzikas balvas laureātiem  un drīz pie Gada balvas medicīnā laureātiem, kuri arī saņems Armanda darinājumus. «Tagad trīs nedēļas sapņos redzēšu tikai balvas. Atklāti sakot, par šīm statuetēm domāju 24 stundas diennaktī divas trīs nedēļas, tāpēc nekāds sapņu tulkotājs man nav vajadzīgs,» viņš smejas un piebilst, ka šajos gados kopā izgatavots vairāk nekā divtūkstoš dažādu balvu.  

No stikla ripiņas līdz zelta mikrofonam

«Muzikālajai bankai» statuetes Armands Jēkabsons gatavo jau 20 gadus, savukārt Lielās Mūzikas balvas statuetēm šogad varētu būt pat 30 gadu jubileja: «Vismaz man šāds cipars sanāk, saskaitot balvu pasniegšanas reizes.» Izrādās, ka sadarbība ar «Zelta mikrofona» producenti Elitu Mīlgrāvi arī viņam ilgst kopš 1991. gada, tātad faktiski arī 30 gadus. «Sākumā šā pasākuma balvas dizains bija koka pamatnīte, kurai piestiprināta stikla ripiņa, tad - no nerūsējošā tērauda veidotas nošu līnijas, savukārt pašreizējā apzeltītā mikrofona dizainā, kā reiz teica Elita, balva esot pēdējos piecus vai sešus gadus.»

Sākās ar piecdesmit skicēm

Taujāts, kā tapis konkrētu balvu dizains un kas to iedvesmojis, Armands Jēkabsons atgādina Lielās Mūzikas balvas tapšanas vēsturi: «Tas bija laiks, kad kultūras ministrs bija Raimonds Pauls, un tieši viņam radās ideja, ka vajag kādu apbalvojumu labākajiem mūziķiem. Kad man pasūtīja izgatavot šo balvu, neviens īsti nezināja, kā tai būtu jāizskatās un kas tajā jāattēlo; nebija arī vadlīniju, vai tas būs cilvēka siluets, nots, vai kas cits. Kad tapa sākotnējās skices, tā bija piramīdiņa ar plūstošām un izliektām nošu līnijām, kur bija iepītas notis. Uzzīmēju, šķiet, kādas piecdesmit skices, kamēr Jānis Dripe, kurš kultūras ministra amatā nomainīja Paulu, reiz ieminējās, ka balvas veidols varētu būt cilvēka tēls. Tad arī man radās ideja, ka tas varētu būt telpisks siluets - it kā sievietes tēls. Un, jā, tas bija 1993. gads, kad tapa šī balva.» Mākslinieks smej - lai gan bijusi ideja un skice, viņam nepavisam nav bijis skaidrs, kā to visu īstenot, jo «dažreiz var izdomāt, bet tajā pašā laikā nezināt, kā to izdarīt, taču viss notika kā vajag».

Pirmos gadus balvas izgatavošana bijusi smags fizisks darbs, jo sudrabs tika valcēts ar rokām un liets formās. Tagad process esot vieglāks, jo valcēšana notiek ar mehānisko valci. «Pirmajā gadā, lai tām desmit balvām sagatavotu materiālu, šķiet, pagāja pat vesels mēnesis. Viena Lielās Mūzikas balva» statuete sver 265 gramus, bet tās izgatavošanai bija nepieciešami 700 grami sudraba - tātad gandrīz trīsreiz vairāk.»

Asinis, uguns, ūdens un skābes

Sarunas laikā spriežam, ka, tuvumā ieraugot graciozo un filigrāno Lielās Mūzikas balvas statueti, daudziem droši vien šķiet, ka «metālu ielej kaut kādā formā, nopulē, un gatavs». Taču Armands uzsver, ka «patiesībā process ir diezgan sarežģīts un nav tik vienkāršs, kā no malas izskatās. Visprecīzāk to varētu salīdzināt ar balerīnu, kura dejo: skatītājam liekas, ka viss ir vienkārši un skaisti, bet pēc tam kājas ir čupā… Vai arī: cilvēks veikalā nopērk džinsus un nedomā par to, kurš ir piegriezis, trāklējis un šuvis». Savukārt Armands to visu izjūt un izbauda, tāpēc katra izgatavotā balva viņam ir īpaša. «Salīdzinājumu, ka katra balva man ir kā bērns, es nebūtu izteicis, jo tā nedrīkstu teikt. Taču katra statuete ir izgājusi caur manām rokām, daža no tām - notraipīta ar asinīm. Ne tādā ziņā, ka kāds būtu nogalināts, bet, strādājot ar metāla gabalu, nereti gadās iedurt pirkstā… Un, protams, šīs statuetes ir gājušas caur uguni, ūdeni un vēl caur dažādām skābēm. Uguns tāpēc, ka tiek lodēts ar atklātu liesmu, ūdenī statuetes liek skalot pēc kodināšanas ar skābi, lai neapdedzinātu pirkstus. Nu, tāds garš process…» Gatavojot balvas, mākslinieks mēdz klausīties kādu radiostaciju internetā: «Tā galvenokārt ir septiņdesmito un astoņdesmito gadu mūzika: «Creedence Clearwater Revival», Stings, savukārt klausīties un izvērtēt nominētos skaņdarbus un māksliniekus gan nav laika, jo šis laiks ir tik noslogots, ka grūti domāt par citām lietām.»

27 kilogrami tīra sudraba

Ņemot vērā, ka Armands Jēkabsons dažādas balvas izgatavo jau 30 gadus, loģisks šķiet jautājums, vai viņš ir saskaitījis, cik statuešu izgājis caur viņa rokām. «Visprecīzāk zinu par Lielo Mūzikas balvu: ja šogad izgatavošu vēl deviņas statuetes, tad šajos gados kopā būs tapusi 281 statuete, kurām patērēti apmēram 75 kilogrami sudraba. Tātad simt balvas sver teju 27 kilogramus. Tāda interesanta matemātika,» mākslinieks smaida un piebilst - ņemot vērā, ka statuetes vēl tiek apstrādātas, izmantotā sudraba daudzums varētu būt vēl trīsreiz lielāks. «Tātad es ar savām rociņām esmu apstrādājis 150 vai pat 170 kilogramus sudraba… Viens pats!»

Armandam savulaik šādos tādos darbiņos palīdzējušas meitas, kurām tagad pašām ir bērni, bet, «ja nu tiešām ļoti vajag, man talkā nāk sieva. Taču principā es visu daru viens savos sešos vai astoņos kvadrātmetros. Izklausās jocīgi, bet tiešām nekāda milzu ceha man nav. Un nekādu papildspēku arī nav, tāpēc šīs balvas esmu aizticis viens, un neviena sveša roka tām nav pieskārusies».

Armands ir labi informēts arī par to, kurš viņa izgatavotās balvas saņem, jo esot apmeklējis gandrīz visas Lielās Mūzikas balvas ceremonijas, turklāt viņš sietspiedes tehnikā izgatavo arī laureātu diplomus, «tāpēc man iznāk iedziļināties nominantos, un es tam pasekoju - tīri intereses pēc».

Armands Jēkabsons kopā ar kolēģi 2003. gadā izgatavoja balvu «Eirovīzijas» ceremonijai, kura toreiz norisinājās Rīgā, un viņš atminas, ka sudrabā veidotā greznā statuete toreiz aizceļojusi uz Turciju, savukārt balvas kopija, kas tapusi pēc Melngalvju nama kādreizējā direktora Ojāra Spārīša iniciatīvas, atrodas Melngalvju nama sudraba kolekcijā. «Ja man jautātu, vai es gribētu izgatavot vēl kādas balvas, tad atbilde ir: man šķiet, ka to esmu darījis jau pietiekami. Pirms gadiem pieciem esmu taisījis lielo kausu Latvijas Basketbola līgai, kas tika pasniegts labākajai vīriešu basketbola komandai, pēc tam - arī labākajai Latvijas basketbola sieviešu līgas komandai, tā ka esmu sadarbojies arī ar sportistiem.»

Atkal izgatavos gredzenus un auskarus

Sarunas beigās mākslinieks atklāj, ka nebūt ne visas šogad pasniedzamās balvas jau ir tapušas - tās pie pasākumu rīkotājiem aizceļos iepriekšējā dienā. «Tā kā esmu viens un balvu ir daudz, pašreiz viss ir saspringtā procesā. Un vēl jau stāsts ir par to, ka ceremoniju rīkotāji domā, ka viņi ir vienīgie, tāpēc balvas man pasūta varbūt pusotru mēnesi pirms pasākuma, lai gan pieklājīgi būtu, ja tas tiktu izdarīts pusgadu iepriekš. Taču visiem liekas, ka viņš ir mans vienīgais klients, un par citiem viņiem nav nekādas intereses. Katram ir svarīgs tikai savs pasākums jeb, tēlaini sakot, es kārtoju tikai savu, ne kaimiņa māju.» Armands ar smaidu rezumē, ka līdz brīdim, kamēr visas balvas nebūs izgatavotas, viņam pat neesot laika salodēt ķēdīti. «Strādāju sešpadsmit stundas dienā, taču pagaidām man šis process nav apnicis. Ja apniktu, būtu ļoti grūti to darīt, taču man patīk tas, ko daru. Un zinu, ka pēc tam atkal varēšu taisīt rotas - auskarus un gredzenus, kas vienmēr ir mans hobijs laikā, kad nav jātaisa balvas.»