Viduslaikos laboratorija bija visnoslēpumainākā telpa aptiekās. Tur lēja sveces, gatavoja šaujampulveri, tinti, konditorejas izstrādājumus. Kas zina, cik daudziem alķīmiķiem sajūsmā trīcēja rokas, cerot, ka viņiem no parasta metāla izdevies iegūt zeltu… Tā vietā alķīmiķi atklāja etilspirtu, iegūstot to no vīna.
Rīga un Latvija alķīmiju iepazina viduslaikos, kad ar to visbiežāk nodarbojušies mācītāji, arī Vecais Stenders. Nacionālajā enciklopēdijā lasāms, ka manuskriptā saglabājies Vecā Stendera apcerējums «Maģijas atslēga» (Clavis Magiae, 1794), kurā viņš izklāsta savas mūža nogalē gūtās atziņas alķīmijas pētījumos. Talsu apkaimē esot dzīvojis kāds noslēpumains vīrs Heinrihs Jērne, kurš 18. gadsimtā uzcēlis īpašu namu, kur viņam slepenībā kalpojis provizors, laborants un ķirurgs Pēteris Lēbergs.
Ko abi kungi darīja? Iespējams, to pašu, ko citi eksperimentētāji Rīgas aptiekās. Zināms, ka laboratorijas bijušas visās aptiekās. 18.-19. gadsimta mijā laboratorijās notika ķīmiski eksperimenti, jaunu zāļu meklējumi un dažādi pētījumi, bet alķīmiķu buršanās ļāva apgūt pirmās ķīmiskā eksperimenta metodes: destilāciju, sublimāciju, filtrēšanu.
Tādējādi alķīmiķi pilnveidoja laboratorijas iekārtas, jo sākotnēji zāļu gatavošana un uzglabāšana notika parastos saimniecības traukos: lādēs, grozos, mucās, kastēs, podos. Nejauši nonākot līdz reālam un līdz tam vēl nebijušam rezultātam, kaut vai pieminētajam etilspirtam, alķīmiķi tomēr tiecās izdarīt neiespējamo, piemēram, parastos metālus pārvērst zeltā vai sudrabā ar mistiskas vielas - «filozofu akmens» - palīdzību. Starp citu, viduslaikos alķīmiķi izmantoja dzintaru «filozofu akmens» izgatavošanai.
Alķīmiķi eksperimentēja arī ar veselības atgūšanu - radās ideja par zālēm, kas dziedē visas kaites, jeb jaunības eliksīru. Tādas īpašības gan tika piedēvētas arī jau minētajam «filozofu akmenim». Tāds nav atklāts vēl šobaltdien, tomēr arī viduslaikos aptieku preču klāsts bija daudzveidīgs. Senajiem rīdziniekiem aptiekāri piedāvāja pat saberztus varžu kurkuļus un nedabiskā nāvē miruša jauna vīrieša galvaskausa pulverīti pret epilepsiju, stresu, plānprātību, dzelteno kaiti.
Ticiet vai ne, bet daļa no Rīgas aptiekās tolaik minētajiem līdzekļiem tiek lietoti arī mūsdienās, piemēram, tinktūras, balzami, sīrupi. Nē, varžu kurkuļi gan ne!
Pietika radīt leģendu vai fantazēt, kā būtu, ja būtu, lai filozofu akmens kņudinātu mācītu vīru prātus. Viņiem nu ļoti gribējās izgudrot ko tādu, kas piešķirtu nemirstību, ļautu iegūt neizmērojamu bagātību, apveltītu ar neticamu spēku un atklātu visus noslēpumus. Eksperimenti cieta neveiksmi. Nav ne ar dievišķām spējām apveltīta akmens, ne cilvēka, kurš tādas būtu pārņēmis un ar maģiskām spējām nu varētu pārvaldīt pasauli.
Starp citu, Vecais Standers tiek saistīts ar tā dēvēto garīgo alķīmiju, jo tika arī uzskatīts, ka «filozofu akmens» ir garīgās pilnības simbols, proti, cilvēks pārveido savu raupjo darbu (to simbolizē dzīvsudrabs) par garīgo (zeltu).
Vispopulārākie starp teiksmainajiem viduslaiku medikamentiem bija mandragora, bezoara akmens, teriaks, zīmogzeme. Mandragoras sakne atgādināja cilvēka veidolu, tāpēc šķita tik noslēpumaina. Šo sakni izmantoja dažādu maģisku dzērienu pagatavošanai. Vācieši ticēja, ka mandragora izaug no pakārtu vīriešu spermas, bet kāds cits izplatīts ticējums vēstīja: izvelkot mandragoras sakni no zemes, tā tik spalgi kliedz, ka cilvēks ir uz vietas beigts, ja saknei pieskaras. Arī Šekspīrs savai Džuljetai lugā «Romeo un Džuljeta» liek teikt, ka mandragoras vaidi ir šaušalīgi un liks viņai zaudēt prātu. Mandragorai tiešām piemīt dziednieciskas īpašības, noskaidrojuši jaunāku laiku pētnieki, un to lietoja arī Baltijā.
Savukārt bezoara akmeņi, kas veidojās kalnu kazu kuņģī no tur nejauši iekļuvuša akmens, tika uzskatīti par ļoti dārgiem un izmantoti kā amulets. Paskaidrosim, ka bezoara akmeņi ir ieapaļi, no vairākiem slāņiem sastāvoši veidojumi vairāku gremotāju iekšās.
Bet zīmogzeme savu mistisko slavu acīmredzot ieguva tāpēc, ka saturēja noteiktu metālu sāļus. No šīs zemes gatavoja plācenīšus, tos vēl miklus apzīmogoja ar noteiktām zīmēm un lietoja slimību ārstēšanai.
Teriaku pazina gan augstmaņi, gan zemnieki. Kāds valdnieks bijās, ka nelabvēļi grib viņu noindēt, tāpēc ieguva vielu no daudziem desmitiem sastāvdaļu - universālu līdzekli pret dažādām indēm. Tam pievienoja medu. Vēlāk Romas imperatora Nērona ārsts šim līdzeklim pievienoja čūskas gaļu, bet gadu gaitā teriakas sastāvdaļu skaits pieauga līdz 74, tomēr tās galvenā sastāvdaļa bija odžu gaļa. Vairs nav zināms, kāds bija Rīgā un Jelgavā lietotās teriakas sastāvs, bet saglabājušās liecības, ka zemnieki mēdza lietot teriaku bez odžu gaļas, toties ar kardamonu, ceriņu ziediem, rozmarīnu, paegļu ogām, noragām un pētersīļa sakni. Šo pulveri iekaisīja medus sīrupā un izdzēra ar siltu alu.