Lieldienu sala savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties holandiešiem, tāpēc ka pirmoreiz tikusi ieraudzīta 1722. gada Lieldienu svētdienā. Plašāk tā zināma ar savām gigantiskām akmens statujām. Tomēr Lieldienu sala Klusā okeāna dienvidaustrumos ir apliecinājums arī tam, cik trausla ir ekosistēma.
Vulkāniskā Lieldienu sala ir viena no pasaules izolētākajām un noslēpumainākajām. Var pieļaut, ka, dzirdot salas nosaukumu, pirmās asociācijas saistās ar milzīgajām akmens statujām jeb moai. Lieldienu sala ietilpst UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Salas subtropiskie mitrie platlapju meži ir iznīcināti, koki salā ir reti sastopami. Tiek teikts, ka kokus iznīcinājuši paši iedzīvotāji, kad veidojuši no tiem ierīces gigantisko moai pārvietošanai. Salā bija lielas jūrasputnu kolonijas, kuru tur vairs nav, arī vairākas nelidojošo putnu sugas mūsdienās izmirušas. Lieldienu sala ir pārcietusi smagu augsnes eroziju, ko, iespējams, saasināja lauksaimniecība un masveidīgā mežu izciršana. Zeme tur ir auglīga. Kā rakstījis viens no eiropiešiem, pietiktu ar trim darba dienām gadā, lai cilvēki sevi nodrošinātu ar pārtiku. Taču salas ekosistēmai kaitējumu nodarīja arī aitkopība.
Vikipēdijā norādīts, ka Lieldienu salas iedzīvotāju pārtikā galveno vietu ieņēmušas vistas un žurkas, bet cilvēku atlieku atradumi liecina, ka bijis izplatīts arī kanibālisms. Pastāv vairākas teorijas par salas iedzīvotāju izcelsmi. Paši salinieki runā par divām dažādām rasēm, kas mitušas salā - bijuši «garauši», salas pirmiedzīvotāji ar sarkaniem matiem un gaišu ādu, un «īsauši» ar īsām ausīm un tumšāku ādu. Moai ir uzstādīti par godu «garaušu» virsaišiem.
Akmens statujas moai tikušas izkaltas relatīvi īsajā salas uzplaukuma periodā, toties norietā uz katru statuju bija palikuši tikai divi iedzīvotāji. Kopsummā ir uzskaitītas 997 monolītas akmens statujas pašā Lieldienu salā, kā arī muzeju kolekcijās citur pasaulē. Lielākā daļa moai ir izkaltas no viegli apstrādājamiem materiāliem. Vienas statujas izkalšanai piecu vai sešu cilvēku komandai bija nepieciešams apmēram gads. Katra statuja attēlo mirušu virsaiti vai citu ievērojamu personu, to ķermeņi apglabāti vietās, uz kurām statujas uzstādītas. Daudzas no tām ir pamestas un nav nonākušas tām paredzētajās vietās. Mūsdienās pirmo moai no jauna uzstādīja 1958. gadā norvēģu arheologa un ceļotāja Tūra Heijerdāla ekspedīcijas laikā. Savā veidā tas bija simbolisks žests, jo Heijerdāls ar komandu šo darbu paveica ar salas pirmiedzīvotāju metodēm.