Nepelnīti piemirsta. Pavisam aizmirsta viņa nav, un nesen par viņu atgādināja Jānis Kalnačs grāmatā «Valmiermuiža», rakstot, ka ģenerāļa Ludviga Nikolausa fon Hallarta atraitne bijusi Valmiermuižas pazīstamā iemītniece, latviešu zemnieku labdare un hernhūtiešu kustības atbalstītāja Magdalēna Elizabete fon Hallarte. Gandrīz pirms 10 gadiem – 2014. gada aprīlī – Vidzemes augstskolā un Valmieras muzejā notika starptautiska konference «Brāļu draudze Vidzemes kultūrtelpā», kas bija veltīta arī Valmiermuižas īpašniecei Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei.
Magdalēna Elizabete fon Hallarte dzimusi 1683. gadā, Valmiermuižā nodibinājusi hernhūtiešu skolotāju semināru latviešiem, finansējusi un organizējusi pirmo nozīmīgāko hernhūtiešu izdevumu latviešu valodā «Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas» (1742).
1716. gadā viņa devās līdzi savam otrajam vīram uz Saksiju, kur Drēzdenē iepazinās ar piētisma idejām un grāfu Ludvigu Nikolaju fon Cindendorfu, kurš 1722. gadā savos zemes īpašumos Saksijā izveidoja pirmo Hernhūtes brāļu draudzi.
Kad 1725. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna I ģenerālim Hallartam mūža rentē piešķīra Valmiermuižu un vēl citas muižas, tad, pateicoties ģenerāļa sievai, tajā pašā gadā Valmiermuižā tika iekārtota zemnieku bērnu skola.
Mūžībā devusies 1750. gada 30. janvārī Valmiermuižā.
Hallarte bija norūpējusies par savu zemnieku vājajām zināšanām un neizpratni par kristietību, tāpēc uzskatīja, ka nepieciešams viņus izglītot. Kad pēc vīra nāves ģenerāliene sāka pārvaldīt muižas, viņas darbība tika raksturota kā zelta laikmets Valmieras muižas zemnieku dzīvē. Valmiermuiža, ko nomāja ģenerāliene Hallarte, kļuva par hernhūtiešu jeb brāļu draudzes centru Vidzemes un pat Baltijas mērogā, raksta Jānis Kalnačs. Hallartei patiesi rūpēja latviešu zemnieku kristīgi garīgā pārtapšana. Piemēram, Matīss Kaudzīte raksturojis Valmiermuižas ģenerālieni kā ļoti cilvēcīgu, viņai rūpējusi ne tikai zemnieku laicīgā, bet arī garīgā labklājība. Laikabiedri Hallarti raksturojuši kā neordināru dāmu un ekstravagantu piētisti, kuras darbību caurstrāvo cilvēkmīlestība, dievbijība un vēlme sniegt apgaismību.
Valmiermuižas ģenerālienes rīcība ir uzteicama arī tāpēc, ka viņa darīja, nevis kūla tukšus salmus. Jau tolaik pastāvēja likumi, kas tika radīti ar mērķi sekmēt zemnieku skolu ierīkošanu un zemnieku bērnu izglītošanu, tomēr reālajā dzīvē labie nodomi kaut kur pazuda. Toties Hallarte apzinājās, ka vispirms ir vajadzīgi skolotāji, tāpēc rīkojās, lai viņus apmācītu. «1723. gadā Hallarte Valmiermuižas rijā atvēra skolu, kurā pēc dažiem gadiem mācījās ap simt zemnieku bērnu. Viņa finansēja kristīgi garīgas literatūras izdošanu un Gaujas labajā krastā pie Valmieras par apmēram 2000 dālderiem uzcēla ēku kompleksu, kas kā brāļu draudzes centrs ieguva Jēra kalna nosaukumu,» raksta Jānis Kalnačs. «Par Hallartes līdzekļiem 1738. gadā uzcēla diakonātu, nākamajā gadā - saiešanas namu un vēl divus gadus vēlāk - skolotāju izglītošanas iestādi.»
Diakonātā sākotnēji darbojās ne tikai Vidzemē, bet arī visā Krievijas impērijā pirmais skolotāju seminārs. Pirmie astoņi tā audzēkņi bija Valmiermuižas zemnieki, kurus ar visu nepieciešamo apgādāja Hallarte. Bet 1740. gadā skolotāju seminārā mācījās jau ap 100 spējīgāko latviešu zemnieku audzēkņu.
Vēl Hallarte finansēja grāmatu izdošanu, piemēram, 1730. gadā Rīgā 1500 eksemplāru metienā tika iespiests Jaunās derības otrais izdevums. 1742. gada sākumā iznāca Hallartes sponsorētā latviešu brāļu draudzes dziesmu grāmata ar 234 dziesmām.
Hernhūtieši uzsāka Vidzemes zemnieku izglītošanu. Pateicoties tam, simtiem zemnieku bērnu iemācījās lasīt un rakstīt, līdz ar to apdāvinātākie varēja kļūt par skolotājiem, rakstvežiem, ķesteriem, pērminderiem, zemnieku tiesu piesēdētajiem, ko iepriekš nevarēja. Secinājums: pateicoties brāļu draudzes skolotāju semināram Valmiermuižā, arī zemnieki varēja iegūt augstāku izglītību un kļuva par mācītājiem.
Kā norādījis Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadītājs Andris Vilks, Hallartes dibinātajās mācību iestādēs saskatāmi latviešu nacionālās grāmatniecības pirmsākumi, jo kopā ar semināristiem tika tulkotas un norakstos izplatītas garīgas dziesmas. Tādējādi radies unikāls materiāls - agrākā zināmā latviešu rakstniecība atsevišķos rokrakstos un rokrakstu grāmatās. Lielākā šīs gandrīz gadsimta garumā veidotās kolekcijas daļa apkopota Brāļu draudžu rakstu fondā LNB. Tā ir pasaulē apjomīgākais pirmās latviešu valodā, lielā mērā pašu latviešu radītas nacionālās literatūras vākums. 2017. gadā tas tika iekļauts UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» Latvijas nacionālajā reģistrā.
Hernhūtieši ir reliģiski sabiedriskā kustība, kuras darbības filozofiskais pamats ir piētisms - latīņu vārds «pietatis» nozīmē pietāte vai godbijība. Piētisma kustība sākās nepilnu gadsimtu pēc Mārtiņa Lutera reformācijas, kad reformācija Eiropā jau tika pieņemta līdzās pastāvošu konfesiju - katoļu, pareizticīgajai - baznīcai. Piētisms tiek dēvēts arī par reformācijas reformu kustību. Saskaņā ar piētismu, katram atsevišķam indivīdam vajadzētu vairāk nodarboties ar jautājumiem, kas saistīti ar Dievu, un galvenais - viņiem ir tiesības ar to nodarboties. Piētiķi mēģināja padarīt reliģiskās idejas un luterisko baznīcu sirsnīgāku, ticību - cilvēcisku un saprotamāku. Lai ieviestu piētisma ideju, bija vajadzīgi izglītoti cilvēki, tāpēc hernhūtiešu skolās zemnieku bērniem mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt. Būtiski uzsvērt, ka mācīja gan zēnus, gan meitenes.
Piētistu un piētisma nozīmi nevar pārvērtēt. LNB Letonikas un Baltijas centra vadošā pētniece Beate Paškevica intervijā «Neatkarīgajai» 2017. gadā sacīja, ka «droši varam apgalvot, ka Ernsta Glika Bībeles tulkojums bez piētistiem nebūtu noticis, vismaz tajā laikā».