Bija pienākušas 1974. gada maija beigas, vasara jau «klauvēja» pie durvīm. Lai nu ko, bet strādāšana bija pēdējais, kam gribējās veltīt domas un enerģiju. Ienācis savā darba kabinetā un uz galda ieraudzījis Rīgas pilsētas prokuratūras vecākās izmeklētājas v. i., otrās klases juristes Vilcēnas sagatavotu dokumentu, ko bija nepieciešams apstiprināt, Latvijas PSR Nopelniem bagātais jurists, tieslietu padomnieks Jevgeņijs Tiščenko nopūtās. Dziedi vai raudi, bet jāstrādā vien būs. Sācis šķirstīt mašīnraksta lapas un iedziļināties lēmumā par krimināllietas Nr. 25801 nosūtīšanu tiesai medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanai, Tiščenko pat aizrāvās. Ir nu gan pilsoņiem izdoma!
Pusi dzīves aiz restēm
1970. gada 6. februārī Liepājas pilsētas Iekšlietu daļas izmeklēšanas nodaļā tika ierosināta krimināllieta Nr. 25801 pret 1910. gadā Jēkabpils rajonā dzimušo Kārli, Kriša dēlu, Lapiņu pēc nozieguma pazīmēm, kas paredzētas Latvijas PSR Kriminālkodeksa 142. panta otrajā daļā (krāpšana). Vairāk nekā pēc pusotra gada, kā laikā notika lietas izmeklēšana, pilsonis Lapiņš stājās Liepājas pilsētas tautas tiesas priekšā, kas noteica sodu - brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem. Taču jau 1972. gada 21. martā Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija Liepājas kolēģu spriedumu grozīja, Lapiņam nosakot sodu pēc LPSR Kriminālkodeksa 144. panta (mantas piesavināšanās) ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un pēc 142. panta otrās daļas (krāpšana) ar brīvības atņemšanu uz četriem gadiem. Tātad iepriekš piespriesto septiņu gadu vietā Kārlim nebrīvē bija jāpavada pieci.
Šķiet, ka tiesas darbs šajā lietā pabeigts un liekams punkts, taču kas tev deva! 1973. gada 11. maijā Latvijas PSR prokuratūrā tika ierosināta krimināllieta Nr. 04205573 pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 127. panta trešās daļas (neslavas celšana), jo atklājās, ka pilsonis Lapiņš, kurš ieguvis vien piecu klašu izglītību, LPSR prokuratūrai bija sācis sūtīt nepatiesus ziņojumus. Vārdu sakot, maldinājis tiesībsargājošās iestādes. Tas deva iemeslu atjaunot iepriekšējo izmeklēšanu krimināllietā Nr. 28501 un atcelt gan Liepājas tautas tiesas spriedumu, gan Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas lēmumu Lapiņa lietā.
Abas iepriekš ierosinātās krimināllietas apvienoja vienā lietvedībā, un 1974. gada 20. maijā Lapiņa lieta tika izskatīta trešo reizi.
Konfliktēt ar likumu Kārlim ne reizi vien bija gadījies arī iepriekš. Pirmoreiz tiesas priekšā viņš stājās 1949. gadā, pēc tam arī 1953., 1958. un 1964. gadā. Piebilstams, ka viņu nesodīja ne uzskatu, ne politiskās pārliecības dēļ. Lapiņam gribējās šiki dzīvot. Lai mērķi sasniegtu, viņš ļoti centās.
Lapiņš iznāca brīvībā 1966. gada 4. maijā. Ar piebildi, ka tas notika pirms termiņa, tātad nosacītais sods saglabājās.
Pēc nosacītās atbrīvošanas 1966. gada pavasarī Kārli nosūtīja darbā uz Liepājas vispārējās teritoriālās celtniecības trestu. Izcietis sodu, viņš «vēju» pilsētā nolēma apmesties pavisam, turklāt dabūja nelielu mitekli Sarkanarmijas ielā Nr. 81 - 1 (tagad Oskara Kalpaka iela). Pēc profesijas būdams drēbnieks, viņš ar Liepājas pilsētas Izpildu komitejas patentu sāka nodarboties ar apģērbu šūšanu.
Līdz nosacītā soda termiņa beigām par Lapiņa kā skrodera darbu nevarēja bilst neviena slikta vārda, taču, kad sods beidzās, respektīvi, sākot ar 1968. gada februāri, mainījās viņa pieeja darbam. Citiem vārdiem, skroderis atgriezās pie vecajiem tikumiem: izkrāpa un piesavinājās savu klientu personīgās mantas. Lapiņš pieņēma no pilsoņiem pasūtījumus, saņemot audumus un naudu, bet pasūtījumus neizpildīja, aizbildinādamies ar laika trūkumu vai slimību. Tātad audumus un naudu paņēma, bet darbu nepildīja.
1968. gadā pie drēbnieka vērsās Gaisma Ausma Narbute, uzticot viņam uzvalka audumu 93 rubļu vērtībā, kā arī iemaksājot avansu par darbu - 33 rubļus. Lapiņš nesteidzās, rezultātā Narbute cerētā kostīma vietā tika pie jauniem svārkiem, taču uzšūto žaketi atteicās saņemt, jo tā viņai bija par mazu. Naudu Lapiņš, protams, neatdeva, arī izdevumus par izniekoto audumu neatlīdzināja.
1968. gada oktobrī pie drēbnieka ieradās Guntis Dazarts, kurš viņam pasūtīja līdz nākamā gada janvārim uzšūt ādas jaku un samaksāja 50 rubļus avansā. Lapiņš darbu vilcinājis, vienmēr atrunājies, ka esot slims un nevarot strādāt, taču vienā no reizēm Dazartam apnicis - viņš prasījis atdot iemaksāto naudu. Viss beidzies ar to, ka 50 rubļu vietā drēbnieks viņam atdevis 10 rubļu.
1969. gada janvārī pie drēbnieka vērsās Georgijs Šatunovs, kuram Lapiņš jau iepriekš bija pieņēmis pasūtījumu un bez problēmām to arī izpildījis. Šoreiz klientam radās nepieciešamība pēc jauna formas tērpa, tāpēc Lapiņam tika uzticēts audums 130 rubļu vērtībā un avanss - 15 rubļu. Arī šo pasūtījumu drēbnieks bija sācis izpildīt; Šatunovam vienā no apmeklējuma reizēm tika uzlaikoti divi negatavi apģērba gabali - divas žaketes, ko klients varējis saņemt atpakaļ, taču valkāšanai tās bija nederīgas. Naudu par darbu un izniekoto drēbi Lapiņš atdot atteicās.
Ar laiku skroderis sāka kļūt nekaunīgāks. 1969. gada 17. jūnijā pie viņa vērsās Arturs Novads ar lūgumu pašūt uzvalku, par ko Lapiņš avansā saņēma 100 rubļu. Šo pasūtījumu drēbnieks pat nesāka izpildīt, taču arī atdot klientam naudu neietilpa viņa plānos. Novadam savā ziņā laimējās, jo naudas iemaksas brīdī viņš nebija viens, bet kopā ar Eduardu Čapkovski - savu paziņu, kurš pie skrodera bija atnācis viņam līdzi. Vēlāk Čapkovskis sniedza liecību tiesā.
Kopumā Lapiņš, šādi darbodamies, no klientiem bija izkrāpis 563 rubļus. Kad apkrāpto cilvēku neapmierinātības dēļ skroderim beidzot sāka kļūt «par karstu», viņš no Liepājas aizbrauca, taču drīz tika aizturēts un 1970. gadā tiesāts par krāpšanu. Pēc aizturēšanas skroderi ievietoja izmeklēšanas izolatorā Nr. 1, bet pēc tam viņu nogādāja 5. labošanas darbu kolonijā Rīgā.
Tā skan astotais bauslis, kuru, atrazdamies nebrīvē, Lapiņš bija piemirsis. Sarūgtināts par neizdevušos drēbnieka «karjeru» vai arī neizdevušos dzīvi kopumā, viņš izlēma to pabojāt arī vienam otram citam pilsonim. Neko daudz, sēžot aiz restēm, iespēt nav reāli, tāpēc Lapiņš ķērās pie papīra un tintes, sākot rakstīt ziņojumus - vēstules Latvijas PSR prokuratūrai un tās struktūrvienībām, PSRS Iekšlietu ministrijai un Latvijas PSR Tieslietu ministrijai. Šo lietu skroderis darīja, kā saka, no sirds; kopumā tika uzrakstītas un nosūtītas 12 vēstules, kurās viņš vairākas amatpersonas apsūdzēja smagu noziegumu izdarīšanā: kukuļu ņemšanā un došanā.
Liepājas 22. celtniecības pārvaldes vecākā kadru inspektore Baumane tika apsūdzēta, ka viņa pēc iepriekšējas norunas ar Liepājas pilsētas tautas tiesas priekšsēdētāju Irēnu Garnizoni ņēmusi kukuli 5000 rubļu apmērā no pilsoņa Feldšteina, pēdējam to dodot par pirmstermiņa ierobežojumu noņemšanu. Pret Baumani tapa vēl viens ziņojums, kurā drēbnieks viņu apsūdzēja mēģinājumā no viņa (Lapiņa) izspiest kukuli kažoku veidā gan sev, gan Irēnai Garnizonei. Citā vēstulē Lapiņš paudis, ka kukuli no Feldšteina saņēmis arī Liepājas Iekšlietu nodaļas vecākais inspektors Aleksejs Lukjaņuks. Trūkties sanāca arī pilsonei Gūtmanei, kura it kā devusi kukuli milicijas kapteinim Ivanam Nataļčenko, pretī saņemot fiktīvas izziņas un rezultātā arī nelikumīgu atbrīvošanu no soda.
Arī saviem «pāridarītājiem», kā Lapiņš droši vien uztvēra kārtībsargājošo iestāžu darbiniekus, kas saistīti ar viņa lietu, skroderis nepalika atbildi parādā. Tapa ziņojums par Liepājas Iekšlietu daļas izmeklētāju, milicijas leitnantu Pēteri Pupiņu, viņu apsūdzot Lapiņam piederošu mantu zādzībā un pret Lapiņu vērstas krimināllietas safabricēšanā. Liepājas pilsētas prokurors Laimonis Strēlis un Liepājas Iekšlietu nodaļas priekšnieks Vanags, pēc drēbnieka pārliecības, bija noziegušies krimināllietu slēpšanā un sava dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā.
Saņemot Lapiņa ziņojumus, minētie fakti tika pārbaudīti, kā rezultātā visi, kurus skroderis nepatiesi apsūdzēja smagos noziegumos, tika atzīti nevis par vainīgajiem, bet gan cietušajiem. Savukārt šo vēstuļu autoru apsūdzēja pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 127. panta trešās daļas (neslavas celšana). Pilnīgi viss šajos ziņojumos bija drēbnieka izdoma. Lapiņam nozīmēja stacionāro tiesu psihiatrisko ekspertīzi, kas konstatēja, ka skroderim kopš 1970. gada ir psihiskās darbības slimīgi traucējumi paranojālās attīstības formā, kas pielīdzināmi psihiskai slimībai. Šā iemesla dēļ Kārlis Lapiņš uzskatāms par nepieskaitāmu un viņam nepieciešama piespiedu ārstēšana speciāla režīma psihiatriskajā slimnīcā, saistīta ar izolāciju.
Tāda bija krimināllieta, kas kopā ar lēmumu tā apstiprināšanai un lietas nosūtīšanai izskatīšanai pēc būtības atradās uz tieslietu padomnieka Jevgeņija Tiščenko darba kabineta galda.