Ījabs: Lai izdzīvotu Latvijas politikā, sāpju slieksnim jābūt šausmīgi augstam...

Raksturojot savstarpējās attiecības 11. Saeimas koalīcijā, politologs Ivars Ījabs teicis, ka esot sasniegta tāda attiecību fāze, kad koalīcijas partneri cits citu neieredz pat vairāk nekā opozīcijas pārstāvjus. Patiesībā tas nav nekas jauns. Tā bijis kopš 5. Saeimas laikiem.

Tomēr jāatzīmē, ka šāda situācija parasti iestājas īsi pirms gaidāmajām vēlēšanām vai arī tad, kad valdības krišana ir nenovēršama. Diemžēl 11. Saeimai šis attiecību modelis bijis raksturīgs kopš pirmās dienas. Kādi faktori ietekmē psiholoģisko klimatu un vai draudīgās aukas, kas rodas varas partiju koalīcijā, izdzenās Dombrovska valdību – par to sarunā ar politikas pētnieku, LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas docentu Ivaru Ījabu un sabiedrisko attiecību aģentūras P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības projektu direktoru Arni Lapiņu.

– Greizsirdība, nenovīdība, atriebība un neuzticība parasti ir raksturīgas aprēķina laulībās saprecētām partijām, it sevišķi, kad izsmeltas visas savstarpējās tolerances rezerves. Kāpēc 11. Saeimas koalīcijā šāds psiholoģiskais klimats valda jau kopš pirmās dienas? Kāds tam iemesls – nedabiskais parlamentārais cikls pēc 10. Saeimas atsaukšanas?

I. Ījabs: – Te nu jāatgādina kāds Tolstoja teiciens, proti: «Visas laimīgās ģimenes ir laimīgas vienādi, bet nelaimīgās ir nelaimīgas katra savā veidā.» Šajā gadījumā stāsts ir par to pašu. Piemēram, Nacionālajai apvienībai (NA) šķiet, ka tās vieta koalīcijā ir neproporcionāli zema augošajām akcijām. Savukārt Reformu partija (RP) nupat sāk aptvert, ka politiskās brīvdienas ir beigušās un, ja šādi turpinās, tad ar 2011. gada iecerēm tūlīt būs cauri. Arī Vienotībai ir problēmas ar savu mērķu un nolūku skaidrošanu plašākai publikai. Nelaimju iemesli katram partnerim ir savi. Tomēr neizskatās, ka tāpēc kaut kas grandiozi varētu mainīties koalīcijā un valdībā.

A. Lapiņš: – Situācija atgādina psiholoģiski nesaderīgu ģimeni: te viens, te otrs sit traukus, bet, lai šķirtos, argumenti un iemesli nav pietiekami lieli. Vēlētājiem būtu grūti pamatot, kāpēc izjukusi politiskā kopdzīve. Es piekrītu Ivara Ījaba teiktajam, ka valdošās partijas nostrādās kopā līdz nākamajām vēlēšanām.

– Šajā valdībā ir daži ministri, kuri tikuši un tiek uzskatīti par savstarpējo konfliktu katalizatoriem. Pensionāru mītiņš parādīja, ka labklājības ministrei Ilzei Viņķelei (Vienotība) tiks pieminēta viņas arogance nākamajās vēlēšanās. No decembra sevi atlaidušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs iecirtis vēl dziļākus klauna vaibstus RP sejā. Arī kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende nerotā NA reputāciju. Cik lielu ļaunumu, jūsuprāt, var nest šo ministru turpmākā darbošanās? Kurš no viņiem būtu steidzami jānoņem no trases, lai galīgi nesagrautu partiju reitingus?

A. L.: – Atcerieties to reklāmu, kurā saka: «Ir cilvēki, kam nesanāk...» Arī valdībā ir šādi cilvēki, kuriem nesanāk. Manuprāt, par to vajadzētu aizdomāties partijām, kuras šie ministri pārstāv. Varbūt gadu pirms vēlēšanām tomēr būtu jāļauj pamēģināt kādam citam. Iespējams, ka RP beidzot to ir sapratusi, jo zeme deg zem kājām un vairs nav, kur atkāpties. Šķiet, ka līdzīga situācija ir Žanetai Jaunzemei-Grendei (nesanāk tāpat kā Sprūdža kungam). Par Ilzi Viņķeli īsti negribu piekrist... Jā, labklājības ministre komunikācijā ar sabiedrību ir aroganta, bet nav pamata teikt, ka profesionāli viņa būtu kaut ko salaidusi ripā.

I. Ī.: – Kaut arī Ilzei Viņķelei reitingi nebūt nav spoži, tomēr viņas piemērotība amatam nav apspriesta valdības līmenī.

– Šķiet, ka ministres zemie reitingi nav tik daudz saistāmi ar viņas īstenoto labklājības politiku, kā ar komunikācijas manieri. Tā ir reti netīkama. Ilze Viņķele atgādina ķirurgu, kurš amputē bez narkozes. Protams, visu cieņu par uzdrīkstēšanos atnākt uz senioru protesta mītiņu, taču tas, ko ministre teica satracinātajai publikai, bija galīgi garām. Aptuveni tā: mācieties atšķirt graudus no pelavām, muļķa ļautiņi, kad iesiet pie vēlēšanu urnām! Jūs taču saprotat, ka jābalso par mani... Atvainojiet, kaut kāds murgs!

I. Ī.: – Jā, šis vēstījums bija neveiksmīgs. No ministres patiešām gaidīja kaut ko citu, nevis partiju dalīšanu labajās un sliktajās. Ne vienmēr der arī uzstājīga lēmumu skaidrošana un pedantiska ciparu saukšana. Bet ziniet, man patiešām ir grūti iedomāties labklājības ministru, kurš pašreiz varētu būt ļoti populārs un tautas mīlēts; kuru šādā pasākumā sagaidītu ar ovācijām. Ja nu vienīgi tas būtu Aivars Lembergs... Jautājums, protams, cik lielā mērā arī pensionāru organizācijas vēlas ieklausīties tajā, ko ministrs viņiem saka par objektīvajām problēmām.

– Visvairāk pārsteidz Nacionālās apvienības stūrgalvīgā poza, aizstāvot savu kultūras ministri. Žaneta Jaunzeme-Grende, mīcoties pa operu kā īsta pīle, šķiet, iedomājas sevi Odetas lomā... Spalvas put, bet tik un tā nacionāļi saka, ka viss ir pareizi. Kāpēc, jūsuprāt, apvienībai vajag šo kašķīgo un iedomīgo sievišķi? Viņa taču rada sliktu iespaidu ne tikai par sevi, bet arī par politisko spēku, kuru pārstāv.

A. L.: – Savus ministrus parasti aizstāv divos gadījumos. Pirmkārt, ja partija ir absolūti pārliecināta, ka ministrs rīkojas pareizi, bet apstākļi viņam ir nelabvēlīgi (Viņķeles gadījums). Otrkārt, ja šim cilvēkam ir kādi īpaši nopelni partijas labā. Cik nu es atceros, manuprāt, Žaneta Jaunzeme-Grende nepiedalījās tajā slavenajā mītiņā, kad Visu Latvijai! protestēja pret Abrenes atdošanu Krievijai.

– Jā, toreiz pie Saeimas ziemas spelgonī kaut kā nemanījām Jaunzemi-Grendi, kura toplesā stāvētu starp puskailajiem, muskuļotajiem vislatviešu puišiem ar sirdī iedzītu butaforisku naglu...

A. L.: – Tieši tā! Tādēļ jau rodas jautājums: kāpēc apvienība viņu tik ļoti aizstāv. Partijas uzskata, ka piekāpties un atdot pozīcijas ir vājuma pazīme. Tad parasti arī sākas kurnēšana biedru vidū, kuri pārmet, ka savējos neaizstāv. Arī vēlētāji varētu nospriest, ka partija ir drusku pavāja. Taču šis, manuprāt, nav tas gadījums. Ministres nespēja runāt ar savu nozari un otrreizējā kāpšana uz tā paša grābekļa (un vēl sāpīgāk nekā pirmoreiz) liecina, ka ir kaut kas jādara lietas labā.

– Ivar, jūs jau parakstījāties Facebook akcijā «Grende, atkāpies!»?

I. Ī.: – Nē. Esmu kādu mirkli darbojies kā mūziķis, un man ir pietiekami labs priekšstats par to, kas notiek operā. Par spīti visiem Žagara talantiem, situācija tomēr nav tik vienkārša, kā to varētu iedomāties. Taču šajā situācijā ir skaidri redzams, ka saduras divi kultūras pasaulē nesamērojami lielumi. Žagars ir cilvēks ar milzīgu autoritāti un nopelniem operas vadīšanā, bet Jaunzeme-Grende tāda nav. Drīzāk jautājums ir par to, kuri ļaudis viņai ieteica noņemt no amata Žagaru. Tas, ka šī spēle būs zaudēta, bija skaidrs jau sākumā, jo sitiens pretī ir tik spēcīgs, ka Žaneta Jaunzeme-Grende diez vai izies no šī klinča kā uzvarētāja. Pret Žagaru pacelt roku kurš katrs tā nemaz neuzdrošinātos. Vajag taču nedaudz domāt, pirms kaut ko tādu dari. Nav jau nemaz tik daudz spožu alternatīvu, kas varētu pildīt operas vadītāja funkcijas. Ja tādu Latvijā ir, tad ļoti, ļoti maz. Nu ne jau kaut kāda lektore no RISEBA (Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola)...

A. L.: – Stāsts jau nav par to, kuram ir taisnība – ministrei vai operas vadītājam. Stāsts ir par to, kā šī konfrontācija noris. Tā notiek netalantīgi un muļķīgi. Pirmoreiz šādu saraušanos varētu vēl piedot, bet otrreiz tā patiešām ir muļķība.

– Kā jums šķiet, Sprūdža vakance uzjundīs NA ambīcijas pēc amatiem, tādeējādi radot nestabilitāti valdībā?

A. L.: –Šobrīd nacionāļi raida signālus, ka viņiem nav mērķis ieņemt šo vietu. Gadu pirms vēlēšanām... Priekš kam?

I. Ī.: – Nacionālajai apvienībai ar pārvaldes kadriem ir reālas problēmas, kaut arī reitingi tai kopumā ir labi. Nav cilvēku, kas varētu strādāt izpildvarā. Manuprāt, viņi paši to labi apzinās. Visticamāk, ka, pretendējot uz Sprūdža amatu, vajadzēs izsludināt iepirkuma konkursu. Bet kurš gan gribēs tikai pusgadu strādāt par ministru?

– Eiroparlamenta vēlēšanas – vēl viens faktors, kas saasinās kaislības.

Konkurence par astoņām deputātu vietām būs pamatīga – gan starp partijām, gan to iekšienē. Kuru politisko spēku tā varētu skart visskarbāk?

I. Ī.: – Visdrīzāk jau Vienotību. Jo nopelniem bagātāka partija, jo lielāka konkurence. Neaizmirsīsim, ka iepriekšējās Eiroparlamenta vēlēšanās tie ļautiņi, kuri kandidēja no dažādiem sarakstiem, tagad ir salikti vienā. Tobrīd savas zvaigznes izvirzīja gan Jaunais laiks, gan Pilsoniskā savienība. Pašreiz Vienotība ir viena partija, kurā iekšējā cīņa būs pamatīga ne tikai tādēļ, ka grasās kandidēt vecie eiroparlamentārieši, bet arī tāpēc, ka parādās arī jaunas kandidatūras. Gribētāju būs daudz. Skaidrs, ka iekšējā rīvēšanās nekādus plusus nenesīs.

A. L.: – Tā nu šoreiz sakritis, ka cīņa par Eiroparlamenta mandātiem būs tāds kā ģenerālmēģinājums 12. Saeimas vēlēšanām. Interesanti, kādu taktiku pavasarī izvēlēsies politiskie spēki. Dažām partijām abu vēlēšanu tuvums būs galīgi nevietā, jo visi galvenie resursi taču jākoncentrē uz rudeni. Saeimas vēlēšanas ir svarīgākas, nekā siltu vietiņu atrašana Briselē saviem politiskajiem pensionāriem. No otras puses skatoties, izgāšanās Eiroparlamenta vēlēšanās būs ļoti slikts signāls elektorātam. Tādēļ kaut kādi resursi tik un tā būs jāatvēl kautiņam par Briseli.

– Jāņem vērā arī sabiedrības tradicionāli skeptiskā un pasīvā attieksme pret Eiroparlamenta vēlēšanām. Lai aizvilinātu ļaudis pie urnām, kampaņā vajadzēs ieguldīt ne tikai izdomu, bet arī naudu. Bez finansēm neviens uz Briseli tāpat vien neaizbrauks.

A. L.: –Līdzšinējā darbība Briselē lielākajai daļai deputātu tā arī īsti nav devusi atbildi uz jautājumu: kāpēc viņi tur sēž? Varbūt vienīgi Sandra Kalniete varēs atskaitīties, jo kā leģenda vēsta, tieši viņa esot tā, kas sagādājusi zemniekiem labākus nosacījumus nākamā budžeta perspektīvā.

– Valdis Dombrovskis – vēl arvien tikpat stiprs un izdevīgs savai partijai? Vai viņa nolietojuma pakāpe jau nav pārāk liela?

I. Ī.: – Kā premjeram viņa reitingi joprojām ir pietiekami labi. Šajā ziņā Valdis Dombrovskis ir vērā ņemams politiskais resurss. To diez vai spētu noliegt pat viņa asākie oponenti. Tomēr Dombrovskim vairs nav tik lielas politiskās vilkmes kā senāk, kad 10. Saeimā viņš spēja ievilkt 33 deputātus. Visprecīzāk būtu teikt, ka patlaban Dombrovskis ir garants tam, lai Vienotība nenokristu zem 5%. Ja lūkojamies uz t. s. lielo četrinieku, potenciālajiem valdības vadītājiem – Ingunu Sudrabu, Aivaru Lembergu, Nilu Ušakovu un Valdi Dombrovski –, tad redzam, ka premjers nebūt nav topa augšgalā.*

A. L.: - Jautājums, ar ko salīdzina. Ja pārējie trīs uz Saeimu nepretendē, tad Dombrovskis var izvirzīties kā līderis. Kamēr konkurentiem nav jaunas, enerģiskas programmas, ko pretnostatīt valdības politikai (sak` iepriekš viss tika darīts nepareizi, tagad mēs pārtraucam taupības režīmu un sākam ekonomikas izaugsmi), – tikmēr nav, ar ko salīdzināt. Tehniska runāšana par budžeta pozīcijām, kur neviens neko nejēdz un beigās saprot tikai to, ka naudas atkal nebūs, tad Dombrovskis uz šāda fona neizskatās slikti. Viņam tomēr ir pieredze, un vēlētāji saprot, ka galīgā tūtā jau nebūs. Arī Dombrovska reputācijai, tik ilgus gadus atrodoties politikā, nekas pārāk slikts nav pielipis.

– Izskatās, ka strauji izčākst Reformu partija. Kā jūs prognozējat tās galu?

I. Ī.: – No malas izskatās, ka RP līderi ne tik daudz nevar, cik vairs negrib neko darīt lietas labā, jo reanimācijas process ir pārāk ķēpīgs. Nepietiek ar sēdēšanu Jēkaba ielā un publisku lemšanu par valsts likteni. Ir jāmeklē nauda partijas uzturēšanai, regulāri jārunā ar vēlētājiem, jāraksta darbības programma, jāmēģina atrast kaut cik pieklājīga izskata sejas komandai. Latvijas mērogā šis nav vienkāršs uzdevums. Rodas iespaids, ka RP neviens negrib smērēt rokas. Tāpēc liela daļa nākamā gada oktobrī vienkārši pateiks: paldies, mēs te bišķiņ pasēdējām, bet tagad ejam prom.

– Bija iespējams kaut ko vērst uz labu? Kad un ko vajadzēja darīt, lai partiju reanimētu? Bet varbūt viss tik un tā būtu velti, jo no paša sākuma šis veidojums bija dzimis vanckars?

A. L.: – Ja Latvijā kāds no kļūdām mācītos, tad šis būtu uzskatāms piemērs, kā nedrīkst dibināt partiju. Lielākā problēma ir tā, ka RP nav īsta līdera. Viņu arī nav no kurienes ņemt. Ja, piemēram, es būtu šāds pirmā līmeņa politiķis, droši vien uz šā grimstošā kuģa nekāptu. Kad viss ir sačakarēts, atjaunot ir daudz grūtāk. Es taisītu jaunu, pats savu partiju. Tiesa, arī grūti, jo nav kur ņemt spilgtus cilvēkus, bet tomēr...

I. Ī.: – Grūti saprast, kādās attiecībās ar realitāti ir daļa Reformu partijas vadošo cilvēku. Īsi pirms Rīgas domes vēlēšanām man bija iespēja parunāties ar dažiem no viņiem. Viņi pārliecināti tiešā tekstā teica: nu, beidz ākstīties... Tu redzēsi, cik pārliecinoši būsim iekšā! Mums ir tik forša nākotne! Lūk, tāpēc rodas šaubas, vai šie ļaudis saprot, kas viņiem apkārt notiek. Ir iespaids, ka daudzi dzīvo pārliecībā, ka pastāv varena, metafiziska Reformu partija, kura tūliņ, tūliņ pārņems varu valstī.

A. L.: -– Tur jau tā problēma – neviens neatzīs, ka viņš politikai nav piemērots. Starp šiem ārpuszemes civilizācijas pārstāvjiem RP ir viens otrs arī pilnīgi normāls cilvēks. Novēlu, lai viņiem veicas!

– Ārpuszemes civilizācijas pārstāvji... Re, cik metaforiski skaisti nonācām pie nākamā temata! Einars Repše un Attīstības biedrība. Kā izskatās – ir iemesls šo grupējumu uzskatīt par nopietnu konkurentu nākamajās Saeimas vēlēšanās? Kāds mans kolēģis, Neatkarīgās komentētājs, puisis ar trakoti asu mēli, šā nodibinājuma fasādes vīrus dēvē par «vecām, blakšu pilnām un pēc naftalīna smirdošām komisijas bodes tahtām».

A. L.: – Tā ir diagnoze visai Latvijas politiskajai sistēmai. Jaunu cilvēku pieplūdums ir beidzies. Nereti vecie šķiet pat labāki nekā jaunie bez jebkādas pieredzes. Protams, Einars Repše ir antivaronis un viņa reitings ir slikts, bet kā reiz viens cits antivaronis teica: man nav svarīgi tie 80%, kuri balsos PRET mani. Svarīgi tie 20%, kuri nobalsos PAR mani. Skaidrs, ka 20 tur nebūs, bet pieļauju, ka 5% barjerai pāri tiks.

– Neviena aptauja neliecina, ka tiks.

A. L.: – Pagaidām šī biedrība nav pa īstam mobilizējusies vēlēšanu cīņai. Kaut ko viņi tur gudri spriež, rīko konferences, ir salikuši plakātus, bet ļaudis šo kompāniju vēl neuztver kā politisku partiju.

I. Ī.: – Šā brīža reitingi patiešām nav revolucionāri (maigi izsakoties). Taču nodomi ir visnotaļ nopietni. Diez vai tur prominenti ļaudis sanākuši joka pēc. Jāatzīst, ka iecere nešķiet klaji avantūristiska, jo ar naudu, šķiet, problēmu nebūs. Cits jautājums: cik lielas potences palikušas Repšem? Ir uzkrītoša viņa orientācijas maiņa.

– Jūs taču domājat politiskās orientācijas maiņu, vai ne...?

I. Ī.: – Tieši tā. 2002. gadā, kad visi par viņu balsoja, Repše taču runāja gluži ko citu – par zagšanu, oligarhiem un korupciju. Tagad viņš sludina par investīciju piesaisti un 0% likmi reinvestētās peļņas nodoklim. Mēs nezinām, kā tiks uztverta Repšes pārformatēšanās. Savā ziņā tas ir līdzīgs stāsts kā par Sarmīti Ēlerti, visnotaļ prominentu figūru Latvijas publiskajā telpā. Tas, ko viņa vēstī pēdējos gados, ir pavisam kaut kas cits nekā paustais, atrodoties Dienas redaktores amatā. Cilvēki nespēj izsekot un noticēt šai imidža maiņai. Ar Repši tāpat. Redzēsim, kas veidos partijas vēlēšanu listi. Domāju, tie nebūs gluži tie paši ļaudis, kuri iezīmējušies patlaban. Iespējams, arī šis veidojums varētu atdurties pret Latvijai raksturīgo problēmu – spilgtu jaunu cilvēku trūkumu. Tāpēc notiek mēģinājums kaut ko uzsildīt pa otram lāgam.

– izskatās, ka no sabiedriski politiskās aprites ir nozudusi Inguna Sudraba.

A. L.: – Manuprāt, ir visi objektīvie nosacījumi, lai Sudraba nāktu politikā. Jāsāk vākt komandu un jāmeklē sponsori. Vai viņa to grib darīt – nezinu. Ja Sudraba grib kaut ko iesākt, ir pēdējais laiks to darīt.

I. Ī.: – Ingunai Sudrabai popularitātes resurss pagaidām vēl ir pietiekami liels. To nemazina pat gadiem ilgā koķetērija ar politiku. Nav īsti saprotams, kas notiks, ja viņa patiešām ienāks politikā. Viena lieta ir būt bezpartejiskai figūrai, kas ik pa brīdim parādās kā Baltā māte, norādot uz dažādām nelikumībām valstī; cita – reāli pretendēt uz premjera vai prezidenta krēslu. Valsts kontrolierus tauta labprāt ieredz, bet politiķus dauza bez žēlastības. Mēs nezinām, kā Sudraba šos sitienus spēj turēt. Lai izdzīvotu Latvijas politikā, imunitātei un sāpju slieksnim ir jābūt šausmīgi augstam. Cilvēks, kurš pretendē uz nokļūšanu varā, nedrīkst pārlieku pārdzīvot publiskus pazemojumus. Viņam jābūt spējīgam norobežoties no tiem.

* I. Sudraba +58,8, N. Ušakovs +39,9; A. Lembergs +24,9; V. Dombrovskis +8,4 (SKDS, 5.10.2012.)