VAKARA ZIŅAS. Aviokatastrofa un nelaimīga milestība. Pilotu un stjuarti apbedīja vienā kapsētā

Kurš būs pirmais? Kuram lielāki «muskuļi»? Pēc Otrā pasaules kara starp Amerikas Savienotajām Valstīm jeb, precīzāk formulējot, kapitālistisko pasauli un Padomju Savienību sākās sacensība par to, kurš pirmais gūs lielākus panākumus, proti, pirmais izstrādās atombumbu, atomzemūdeni, reaktīvo laineri un tā tālāk. Lielā mērā tas bija prestiža jautājums, tāpēc, vismaz padomju puse, lai gūtu pārsvaru, regulāri lika lietā melus, kā arī ne ar ko un ne ar vienu nerēķinājās. Mērķis bija viens – gūt pārsvaru, lai ko tas maksātu. Šādos apstākļos pagājušā gadsimta 50. gadu pirmajā pusē, lai maksimāli samazinātu izmaksas, uz reaktīvā bumbvedēja TU-16 bāzes tika konstruēta pirmā padomju reaktīvā lidmašīna TU-104, kas veica regulāros pasažieru reisus.

Vēlāk padomju izziņu literatūrā bija lasāms, ka minētais gaisa kuģis ir pirmais reaktīvais aviolaineris pasaulē, taču tas neatbilda patiesībai. 1949. gada 27. jūlijā savu pirmo lidojumu veica Lielbritānijā ražotā reaktīvo dzinēju lidmašīna «De Havilland DH106 Comet 1» (G-5-1 / G-ALVG). Piecdesmito gadu sākumā šis aviolaineris sāka izpildīt regulāros pasažieru reisus uz Āfriku, taču pavisam drīz neizprotamu katastrofu sērija lika tos pārtraukt. Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čērčils personīgi aizliedza izmantot «Comet» pasažieru pārvadāšanai. Šādi rīkojās britu valdība, taču Padomju Savienībā nebija pieņemts atzīt kļūdas un neveiksmes. Gāja bojā cilvēki, un tas nevienu neuztrauca.

Brīnums, kas sajūsmina pasauli

Pasaules izstādē «EXPO-58», kas 1958. gadā no 17. aprīļa līdz 19. oktobrim notika Briselē, Beļģijas galvaspilsētā nolaidās arī pirmā padomju reaktīvā lidmašīna TU-104, kas bija paredzēta civilajai aviācijai jeb pasažieru pārvadāšanai. Iespaidīgo laineri pilotēja 35 gadus vecais lidotājs Haralds Kuzņecovs (1923-1958). Izgudrotāja Andreja Tupoļeva konstruktoru birojā radītais brīnums izsauca nedalītu izstādes apmeklētāju uzmanību, pat sajūsmu. Lai lidmašīnu apskatītu un pabūtu tās salonā, ļaudis stāvēja garum garās rindās. Tikai ļoti ierobežots cilvēku skaits patiesībā zināja, ka ar šo padomju brīnumu viss nav tik perfekti, kā varētu šķist. Nevienu citu no padomju lidmašīnām nekonstruēja tādā ātrumā, jo vajadzēja uzvarēt, būt pirmajiem un pasaulei parādīt, uz ko ir spējīga padomju valsts. Vēl nebija pabeigti izmēģinājuma lidojumi, kad ar jauno aviolaineri sāka pārvadāt pasažierus.

Lidojums kā krievu rulete

1958. gada 15. augustā pulksten 22.20, dodoties reisā no Habarovskas uz Maskavu, avarēja laineris TU-104A (CCCP-L5442). Neilgi pēc reisa uzsākšanas tas ietriecās zemē. Vispirms nenoskaidrotu iemeslu dēļ gaisa kuģis, kurš atradās 10 000 metru attālumā no zemes, it kā saņemot spēcīgu triecienu, pāris sekunžu laikā tika uzsviests 12 000 metru augstumā, taču tad tikpat strauji nogāzās. Mirušo apkalpes locekļu un pasažieru mirstīgās atliekas avārijas vietā tika atrastas pat divu kilometru rādiusā no lidmašīnas vraka. Nevarēja būt ne runas, ka pāris izšķirošo sekunžu laikā piloti varētu laineri stabilizēt - izvest no turbulences zonas un turpināt reisu. Dispečeri pat nenojauta, ka ar lidmašīnu noticis kas slikts, jo avārijas laikā nesaņēma signālus. Traģēdijas iemesls palika nenoskaidrots, taču oficiāli izskanēja paziņojums, ka vainojami ir piloti. Rezultātā pasažieru reisi ar TU-104 pārtraukti netika. Vienā no liktenīgajiem lidojumiem būtu vajadzējis atrasties dzejniekam Andrejam Vozņesenskim, taču sev par laimi viņš «aizdzērās» Novosibirskas lidostas restorānā. Nokļuvis Maskavā, dzejnieks sāka interesēties, kur palikusi viņa bagāža, ko iekrāva lidmašīnā, ar kuru vajadzēja lidot arī pašam. Atklājās, ka ceļā uz Maskavu tā nogāzusies.

Tajā pašā laikā aviokonstruktori mēģināja atrast cēloni šā parauga lidmašīnu biežajām katastrofām. Eksperimentālajos lidojumos piedalījās arī pilots Haralds Kuzņecovs, kurš savai priekšniecībai, tajā skaitā Andrejam Tupoļevam personīgi, ziņojis, ka lidmašīnai ir problēmas ar augstuma stūri, kas problemātiskās situācijās neļauj to stabilizēt. Taču viņu neviens nesadzirdēja. To, ka ar TU-104 - pirmo padomju reaktīvo lidmašīnu - kaut kas nav kārtībā, sāka nojaust pat vienkāršie pilsoņi, taču turpināja par to sajūsmināties. Un diemžēl arī lidot. Lai mazinātu riskus, apkalpes locekļiem bija jāievēro vesela rinda ierobežojumu, kas ļoti apgrūtināja viņu darbu. Viens no tādiem bija aizliegums ieslēgt autopilotu. Tas nozīmē, ka stundām ilgi gan dienas, gan nakts laikā lidotāji gaisa kuģi pilotēja vienīgi ar rokām (kā automašīnu). Lidojums no Maskavas uz Habarovsku no apkalpes prasīja ļoti lielu izturību.

Nāvē vainojama mīlestība

Privātajā dzīvē Haraldam Kuzņecovam īpaši neveicās. Viņš bija šķīries no sievas un viens audzināja meitu. Būdams slaida auguma izskatīgs vīrietis, it sevišķi, kad sabiedrībā parādījās pilota formā, Kuzņecovs sievietēs raisīja interesi, pat apbrīnu, taču pats viņas īpaši neievēroja. Tā tas notika līdz brīdim, kad pilota uzmanības lokā nokļuva 20 gadus vecā stjuarte Alla Maklakova. Viņš iemīlējās, taču jaunā dāma pret uzmanības apliecinājumiem izturējās vēsi, lai gan tos nenoraidīja. Haralds vairākas reizes mēģināja ar Allu izrunāties, viņu bildināt, taču stjuarte to allaž pārvērta par joku. Iespējams, Kuzņecovs nojauta, ka viņa izredzētajai ir kāds cits, kurš gaida atgriežamies no reisa, taču negrasījās atkāpties.

Aizmetnis talantīgā pilota traģiskajā bojāejā, kas notika 1958. gada 17. oktobrī, bija viņa mīlestība, precīzāk, cerības uz attiecību noskaidrošanu. Reisu Pekina-Omska-Maskava tajā dienā vajadzēja izpildīt citam pilotam. Taču šajā lidojumā devās Alla, turklāt viņa Haraldam bija apsolījusi, ka pēc atgriešanās no Pekinas beidzot sniegs atbildi attiecībā uz bildinājumu. Iespējams, tāpēc Kuzņecovs ar savu kolēģi norunāja samainīties. Tuvojoties lidojuma galamērķim, dispečers lika mainīt kursu uz Sverdlovskas (mūsdienās Jekaterinburga) lidostu, jo Maskavā ir slikti laikapstākļi. Brīdī, kad Harolds Kuzņecovs veica pagriezienu Sverdlovskas virzienā, gaisa kuģis pēkšņi kļuva nekontrolējams. Spējš trieciens to «uzsita» vairāku metru augstumā un apmeta uz «mugurpuses». Nebija iespējams saprast, kur atrodas zeme un kur - debesis. Sekoja tikpat straujš kritiens, un laineris nogāzās. Lainera TU-104A (CCCP-42362) salonā liktenīgajā reisā atradās gan ķīniešu, gan ziemeļkorejiešu delegācijas, kopā 71 pasažieris, un deviņi apkalpes locekļi. Šajā īsajā brīdī Kuzņecovs spēja komentēt notiekošo, kas vēlāk konstruktoriem ļāva atklāt TU-104 biežo avāriju iemeslu. Pēc nelaimes gadījuma kļuva zināms, ka Allai jau bija ieplānotas kāzas ar citu cilvēku. Viss beidzās ar to, ka pilotu un stjuarti apbedīja vienā un tajā pašā kapsētā, turklāt netālu vienu no otra.