VAKARA ZIŅAS. Mīļais Ezītis suņa izskatā

Elīna Vāvere, kura ikdienā strādā starptautiskā uzņēmumā, atzīst, ka neizsakāmi mīl dzīvniekus. Īpaši tuvi allaž ir bijuši suņi, tāpēc vācu medību terjers viņas dzīvē bija tikai likumsakarīgs solis. Tagad mājdzīvnieks ir ģimenes loceklis.

Bērnības sapņi piepildās

«Jau kopš bērnības esmu vēlējusies sev suni, par to man ir jāpateicas saviem vecākiem. Tētim bijuši vairāki suņuki, tāpēc esmu redzējusi viņa neizmērojamo mīlestību un rūpes. Klusībā sapņoju par savu sunīti. Esmu neizsakāmi pateicīga vecākiem par sirdī ielikto, iemācīto mīlestību pret mājdzīvniekiem.

Pati pie savas mīlules tiku, pateicoties ģimenei. Tas notika spontāni, vecāki bija ciemos pie manis, bet prombraucot tētis noteica, ka ātri parādīs kādu skaistu sunīti, ko bija paspējis noskatīt sludinājumā. To ieraugot, es iemīlējos no pirmā acu skatiena, tāpēc, nedomājot ne mirkli, teicu tētim - braucam pakaļ! Vēlējos vidēja auguma sunīti, tolaik vācu medību terjers bija reta šķirne un maz iespēju to iegādāties. Kucēnu vienpadsmit mēnešu vecumā bija atstājuši vecmāmiņai, kurai par to bija grūti parūpēties, bet bērni, kas iepriekš paņēma suni, bija pārcēlušies uz ārzemēm. Kundze, ar sāpošu sirdi man pārdodot suni, piekodināja, lai dodu sunim biezpienu, kas tik ļoti garšo... Tā, pateicoties tētim un Dievam, es tiku pie sava sapņa. Ticiet sapņiem, tie piepildās!»

Netipiskā romantiķe

«Šovasar manai «meitenei» paliks četrpadsmit gadiņi. Mīlule ir dzimusi Lietuvā, tāpēc vārds dokumentos bija jau dots - Dezzi, taču mīļvārdiņā saucu viņu par Ezīti. Pēc daudzu līdzcilvēku viedokļiem un pieredzes, tiek uzskatīts, ka šīs šķirnes suņi ir agresīvi. Par to manam sunītim nācies ciest pastaigu laikā, jo ir bijušas reizes, kad kāds gājējs bez iemesla ar kāju vienkārši iesper, sakot, ka suņi ir agresīvi. Suns pat neatbildēja uz sitienu, pārāk daudz viņā mīlestības. Mana suņa rakstura īpašības ir pretējas, jo diendienā tiek runāts, veltīts liels laiks audzināšanai, es bieži saku, ka ir jādzīvo mīļi, ka nedrīkst būt dusmīgs. Kad Dezzi satiek kaķīti vai sunīti, viņai ir vēlme apskauties, uzlikt galviņu, samīļot, kā ir iemācīta, jo arī mēs apskaujamies, kad satiekamies. Daži cilvēki vēl tagad nespēj noticēt, jo neko tādu nav redzējuši.

Runājot par rakstura iezīmēm, es varu teikt tā - īsta mīlule, romantiķe, uzticīga, viegli mācāma, paklausīga, ļoti gudra un arī draudzīga. Viņā ir daudz sirsnības un mīlestības. Vienmēr ir jāapskaujas, jāsamīļojas, piekļaujot savu galvu man uz pleca. Patīk vērot putnus, tauriņus, sauļoties, pastaigāties gar jūru un iebrist tajā, lai tuvāk izpētītu gulbjus. Sunītim ļoti patīk vērot putnus. Viņa sastingst, redzu, ka nav vēlmes tos saķert, bet sirsniņa sitas kā romantiķei, skatās, actiņās prieks un mirdzums, un sauc mani, lai nāku paskatīties. Pateicoties savam sunim, esmu pamanījusi putnus, ko ikdienas steigā, iespējams, nepamanītu. Gulbjus redzot, iebrien ar priekšējām ķepām ūdenī un vēro, paskatās uz mani, vai es pamanu, kāds šis ir skaistums.

Neizsakāms prieks ir spēlēties ar baloniem, tos mest gaisā, un tad, kad pašai sanāk uzmest gaisā kūleni, lai uzsistu balonu ar deguntiņu, seko īsta jautrība. Viņa sniedz pozitīvismu ne tikai visai ģimenei, bet arī kaimiņiem. Atmiņā nāk notikums pēc mūsu kāzām, kad pāri palika milzīgs daudzums balonu, un tieši tas mūsu sunītim pārtapa par īstu prieku un svētkiem. Tādu balonu daudzumu sunīte vēl nebija redzējusi. Tie tika mētāti un spridzināti uz nebēdu.

Savu iecienīto biezpienu viņa ar visu trauciņu slēpj zem sedziņas, lai neapēd kāds cits. Viņa mīl kaķus, tāpēc labprāt sadzīvo arī ar tiem, izrādot rūpes par rudo kaķīti, kas nāk ciemos. Uzmana, vai kaķis ir bijis, vai apēdis viņam atstātās pusdienas.

Esam piedalījušās arī suņu izstādē un ieguvušas medaļu.»

Sāpju stāsts

«Mana mīlule man ir īpaša, kā jebkuram saimniekam savs mājdzīvnieks. Uzticīga un sniedz daudz mīlestības. Ir stipra, jo nesūdzas, kad kaut kas sāp, vien pienāk un, mīļi acīs skatoties, parāda: «Paskaties, kas man šeit!» Kādā vakarā es pamanīju, ka mana mīlule guļ, neizrāda interesi par savām spēļmantiņām, kas šķita dīvaini. Jutu, ka viņas pierīte ir karsta. Mana sirds teica priekšā, ka kaut kas nav labi, un tā arī bija. Izrādījās, ka viņai bija pārāk augsta temperatūra un arī iekaisums. Ārsti cīnījās par viņas dzīvību vairākas dienas. Viņa ir izturējusi un pārcietusi divas smagas operācijas. Bija iekaisuši vairāki iekšējie orgāni - liesa, dzemde, piena dziedzeri, kas diemžēl tika izoperēti. Pusgada laikā divas operācijas... Ārsts teica, ka sunim tās bija smagas un ļoti sāpīgas, jo griezumi bija pa visu ķermenīti.

Kāds man vienkārši teica, ka viņai ir vecums, tāpēc labāk nopotēt, lai nebūtu jāmokās. Arī finansiāli operācijas nav lētas... Taču šis stāsts nav par mums, jo mēs esam cīnītāji. Kurš ir noteicis, cik ilgi manam sunītim jādzīvo? To zināt var tikai Dievs! Un tikai ar šādu attieksmi mēs uzvarējām slimību. Sunītis šobrīd ir gluži kā jauns, tāda enerģija, vēlme dzīvot, piedzīvot un pateicība... Paldies vetārstam Konstantīnam Krivoguzovam, kurš ar savu komandu ticēja, apgalvodams, ka mūsu sunim šis nav vecums, palīdzot īstajā laikā, kad citi ārsti un diemžēl arī cilvēki neticēja. Paldies arī vīram, kurš sunītim bija līdzās!»

Nebaidīties no grūtībām

«Viņa ir mana dzīves daļa. Viņa ļoti daudz nozīmē, jo ir mans ģimenes loceklis. Mans mīlulis ir iemācījis nepadoties un nesūdzēties. Redzēju, cik smagi viņai ir, taču caur sāpēm stiepa savas ķepiņas pretī man un vīram, tad mūs mīļoja, un tas vienoja un radīja sajūtu, ka viss būs labi. Noteikti nevajag klausīties negatīvo, nebaidīties no grūtībām, nezināmā. Mēdzu aizdomāties par to, ka dzīvē tiek pamesti ne vien dzīvnieki, bet arī tuvie cilvēki, tiklīdz rodas grūtības, jo daudz grūtāk ir būt kopā gan priekos, gan bēdās, uzņemoties atbildību un rūpes mūža garumā, nekā pamest. Mājdzīvnieks iemācījis arī vairāk smaidīt, priecāties. Un, protams, disciplīna - plānot laiku mīlulim, spēt sajust viņas vēlmes. Agrāk no rīta celties, vakaros pēc darba domāt, kā iepriecināt viņu ar gardumiem, ko pagatavot, apbalvot par to, ka ir gaidījusi, sargājusi māju. Reizēm kopā braucam darba gaitās, un tad redzu, cik viņai svarīga ir kopā būšana, viņai patīk braukt mašīnā.

Vīrs ienāca manā ģimenē, kad sunītis man jau bija, un viņiem tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Kopš tās dienas abi ir nešķirami gan pastaigās, gan darbos un nedarbiņos, atpūtā pie televizora vai grāmatas. Reizēm esmu greizsirdīga, ka uzmanība tiek dalīta. Pats interesantākais ir tas, ka viņa prot parādīt ar ķepām, kad mums jāsadodas rokās.»

Laimīga, ka manā mājā ož pēc suņa

«Daudzi kaimiņi ir jautājuši, kas šī par šķirni. Redzot viņas gaitas ikdienā, ir izrādīta vēlme iegādāties tādu sunīti. Bet sunītim ir jāvelta laiks un mīlestība, tāpēc obligāti jāapsver visi plusi un mīnusi, jo jāapzinās, ka tā ir dzīva būtne, kura nemāk runāt. Toties dzīvnieka mīlestība ir beznosacījumu, viņš ir uzticīgs uz mūžu, tāpēc nedrīkst to sāpināt vai nodot, ja kāda sava ikdienas lieta pēkšņi kļūst svarīgāka... Vērtības kādam mainās, bet dzīvnieka uzticība nemainās.

Ja kāds vēlas sev mīluli, noteikti iesaku šādu šķirni. Katrs var pieļaut kļūdas augot un mācoties, tāpēc jāsaprot, ka dzīvniekiem ir tāpat, un nevajag uztvert, piemēram, sagrauztu mantu kā kaut ko sliktu. Tā ir tikai lieta! Tā vietā ir svarīgi mēģināt saprast, kāpēc tā noticis. Mums gan suns nav plēsis un grauzis mantas, jo tā ir audzināšana. Mēs ar sunīti ik dienu runājam par katru solīti, ko veicam.

Nobeigumā vēlētos pateikt, manuprāt, skaistu teicienu, ko dzirdēju krievu valodā un mēģināšu iztulkot: «Māja ož pēc suņa. Vai jūs zināt, kā ož suns? Suns ož pēc bezgalīgas uzticības, beznosacījuma mīlestības, nekaunības trūkuma, godīguma un ir gatavs būt ar tevi. Tikai tāpēc, ka tas esi tu!» Es esmu laimīga, ka manā mājā ož pēc suņa.»