VAKARA ZIŅAS. Aivara Vāveres akmens kustoņi
Rīdzinieka Aivara Vāveres ģimenes dārzs Latvijas galvaspilsētā pavasaros nedaudz atgādina izstāžu zāli. Tur satupuši akmens eži, skorpioni, zirnekļi, simtkāji, skudras un vēl citi meistara roku darinājumi. Akmens kustoņu darināšanu Aivars sācis nejauši, bet tagad atzīst, ka tas ir mīlestības darbs, kas, kaut prasa fizisko piepūli, pretī sniedz enerģiju, emocijas un pat veselību.
Viss sākās ar drauga lapeni
«Līdz akmeņiem nonācu drauga iespaidā. Viņš laukos no akmeņiem sev būvēja lapeni un kamīnu. Man ļoti patika. Draugs mudināja gādāt akmeņus, un tapa lapene arī manā īpašumā Rīgā. Tieši šajā procesā sāku novērtēt akmens skaistumu, krāsas un formas, un drīz vien no pāri palikušajiem akmeņiem tapa apmales puķu dobēm. Pēc tam man uzdāvināja mākslinieka Aivara Kerliņa darināto akmens zirnekli. Apskatīju, izpētīju šo skaisto veidojumu un sapratu, ka vēlos pamēģināt izveidot ko līdzīgu savām rokām. Nu jau pagājuši vienpadsmit gadi, kopš darinu akmens veidojumus. Es sāku pamazām, bet sākumā nekas īpašs gan nesanāca,» Aivars kritiski izsakās par saviem pirmajiem darbiem.
Viņš atceras, ka pats pirmais tapis zirneklis, jo ir vienkāršāks pēc uzbūves. Tagad gan šī radība tiek veidota citādi. Arī akmens darinājumu klāsts ir pieaudzis - top zirnekļi, skudras, eži, skorpioni, simtkāji, vardes, arī akmens trauki.
Aroda knifi
«Akmeņus meklēju visā Latvijā, lielākoties Zemgalē un Kurzemē. Vajag skaistus akmeņus, lai tiem ir interesants raksts vai krāsa, un svarīgi, lai, pēc iespējas mazāk apstrādājot, tie pēc formas atbilst katram veidojumam. Piemēram, darinot zirnekļus un skudras, cenšos akmeni īpaši neapstrādāt - lai ir dabīgs. Protams, ežiem tiek slīpēti deguni un apakšas, akmens trauki arī tiek slīpēti. Gludu akmeni nevar izmantot, vajag grubuļainos, graudainos, bet lai ir vienmērīga un simetriska forma,» atklāj meistars. Grūtāk ir darināt vardes, sienāžus, skorpionus, jo vajadzīgi simetriski akmeņi, lai kopskats būtu saskanīgs. Toties sienāzim svarīgs ir proporcionāls kāju izvietojums. Jo mazāka izmēra darbs, jo grūtāk top. Ja akmens ir mazāks, tad sarežģītāk to urbt, reizēm arī drūp vai šķeļas. Mazākais darbs ir pusplaukstas lieluma ezītis, skudriņas un zirneklīši.
«Ir reizes, kad neizdodas atrast neko, ir arī tā, ka mašīna piekrauta pilna. Divus vienādus akmeņus nevar atrast, jo pat viens eksemplārs atkarībā no rakursa var būt kā diena un nakts. Izveidoju darbu no viena akmens, ko pāršķēlu uz pusēm. Viena puse bija melna ar baltām dzīslām, otra gaišā nokrāsā. Noliec gatavos akmens traukus līdzās, un nepateiksi, ka tapuši no viena akmens - pārāk atšķirīgi,» vērtē radošais vīrs. «Akmeņi ir daudzkrāsaini. Man pat gadījies arī, tā teikt, kosmoss - pamatā akmenim ir zaļa krāsa, vēl arī melna un sarkana. Taču šāds krāsu salikums reti gadās,» ievērojis meistars. Viņam vairāk patīkot sarkanīgie toņi, savukārt melnos akmeņus izvairās izvēlēties - tiem tomēr enerģija neesot laba. «Es gan enerģiju konkrēti neizjūtu, bet vienkārši rodas spēks. Man vairākas reizes ir bijis tā, ka cilvēks atnāk pie manis tirdziņā, pastiepj roku pret akmeni: šis labs, tas labs, šo neiesaku likt istabā. Cilvēku attieksme ir dažāda - dažs aiziet garām un noskurinās, ieraugot zirnekļus. Citam sejā parādās izbrīns un smaids, daži vispār nepievērš uzmanību. Esmu arī ievērojis: ja cilvēks nopircis vienu darbu, tad visticamāk iegādāsies vēl kādu - acīmredzot patīk. Akmens tomēr ir mūžīgs, ja vien ar nodomu to necenšas bojāt,» uzskata Aivars. «Visam nepietiek laika. Kad vēl strādāju, šķita, ka laika bija vairāk un varēju vairāk padarīt nekā šobrīd. Varbūt pats kļūstu lēnāks? Akmens darbiem vajadzīgs arī dzinulis. Ja tā nav, tad akmens neklausīs rokām. Taču, tiklīdz sāku, tad viss aiziet. Sieva Modra un meita Elīna palīdz un atbalsta. Sieva ir galvenā darbu kritiķe, ja kaut kas ir šķībs vai labi neizskatās.»
Aizceļojuši uz ārzemēm
«Šeit, mājās, es gatavoju metāla daļas, bet akmeņus jau otro gadu slīpēju laukos Bēnē Dobeles novadā, jo tur ir plašums. Mājās tas ir sarežģītāk, jo darbojos garāžā, slīpēšanas procesā tā ir pilna ar putekļiem. Tas ir smags fizisks darbs. Bet cilvēkiem interese ir, lielākoties manus darinājumus izvēlas dārza dizainam,» meistars saka. Tukuma novadā, Sēmē, lieli un mazi Aivara Vāveres akmens veidojumi izvietoti pa visu rožu dārzu. Viņa darbi skatāmi Salaspils botāniskā dārza oranžērijā un Baskāju takā Tīnūžos, Siguldā, Ķegumā, tos iegādājušies kafejnīcu un viesu namu īpašnieki. «Aizceļojuši arī uz ārzemēm - Dāniju, Norvēģiju, Vāciju, Poliju, Angliju, Igauniju, pat Kanādu. Pa šiem vienpadsmit gadiem man tapuši apmēram tūkstotis darbu. Katrs ir unikāls, jo akmeņi neatkārtojas.»
Meistars ar saviem darbiem piedalījies divās izstādēs Slampes kultūras namā un Puikules muižā. Uz abām izstādēm aicinājuši to rīkotāji, par ko Aivars jūtas ļoti pagodināts.
Ko vēl nav darinājis?
Vaicāts, vai domā papildināt kustoņu kolekciju, Aivars atbild: «Neesmu īsti nobriedis, lai radītu lielus, apjomīgus kustoņus. Ja vēlētos veidot putnus, tad ir izaicinājums izveidot spārnus, un es neesmu lidoņus vēl darinājis. Man ir akmens, izteikts ūpis. Varbūt kādreiz izdosies to izveidot. Reizēm akmens pats pasaka priekšā, ko no tā veidot. Ir bijis, ka akmens nostāv dārzā divus gadus, tikai tad uz to nejauši paskatos un rodas ideja! Tādā veidā radās varde. Kad lasu akmeņus, jau uzreiz iedomājos, kas varētu tapt - varbūt zirneklis, skudra, ezis...»
Aivars smej, ka arī vāvere vēl nav tapusi, bet doma to darināt esot. «Viens no unikālākajiem darbiem ir lapsa. Pusgadu darbojos, jo bija ļoti neatlaidīgs pasūtītājs. Tika izmantoti septiņi akmeņi, galva tapa no metāla. Tagad varētu uzņemties izaicinājumu līdzīgā veidā veidot vāveri,» pasmaida meistars. Kāda sieviete no Siguldas prasot kaķi, bet Aivars viņai pagaidām atsakot - pārāk sarežģīti, un arī īstie akmeņi nav sevi atklājuši. Bijusi interese arī par akmens bitēm, bet problēma esot izveidot spārnus. «Man ir sena doma izveidot bruņrupuci, bet vēl nav izdevies - joprojām nav sastapti pareizie akmeņi. Ir tādas lietas, kuras man pagaidām ir tikai galvā. Vēl vairākus gadus ceru darboties, jo šis darbs dod arī enerģiju.»
Pašmācības ceļā
«Kāds man mākslinieka talants? Visu esmu apguvis pašmācības ceļā, manā dzimtā nav neviena mākslinieka. Citi jau saka - katram ir dotas kādas īpašas iemaņas, vajag tikai prast tās izmantot. Kad man bija trīsdesmit gadi, es sāku pīt grozus, un nodarbojos ar to desmit gadus. Ar laiku, mainot dzīvesvietas, palika grūtāk sagādāt un apstrādāt klūgas, un pīšanu pārtraucu. Pēc piecdesmit gadu vecuma sāku darboties ar akmeņiem,» savu izaugsmi atklāj meistars. «Divus gadus esmu pensijā, tik un tā no rītiem ceļos agri un ap pulksten astoņiem jau sāku darboties ar akmeņiem.»
Viņš atzīst, ka katram cilvēkam ir savs redzējums. «Es jau redzu, kad tirdziņā cilvēks kaut ko pirks. Savā prātā izdomāju, kuru darbu viņš varētu iegādāties. To gan ne vienmēr iespējams pateikt, jo gaumes ir ļoti atšķirīgas, taču ir interesanti censties to uzminēt. Klientam var nepatikt akmeņi, kuri patīk man.»