Līdztekus ierastajiem muzejiem daudzās pasaules valstīs darbojas arī neparastas iestādes, kurās var aplūkot īpatnējus eksponātus dažādās tematikās, kas liek ne tikai apdomāties, bet, iespējams, pat pārsteigumā ieplest acis, vēsta kanāls «National Geographic».
Pirmie muzeji parādījās jau Senajā Grieķijā - tolaik tie atradās tempļos un pārsvarā bija veltīti mūzām. 18. gadsimtā, pēc Lielās franču revolūcijas, muzeji šajā valstī kļuva pieejami plašākam sabiedrības lokam un pēc būtības bija līdzīgi tiem, kādus ierasts apmeklēt mūsdienās. Neskatoties uz informācijas laikmeta pārpilnību, muzeji nav zaudējuši savas funkcijas un joprojām ir plaši apmeklēti, īpaši tādi muzeji kā Luvra Francijā vai Ufici galerija Florencē, kas ir viens no vecākajiem un slavenākajiem mākslas muzejiem pasaulē.
Reti kuram ir vēlēšanās atcerēties attiecības, kuras beigušās ar šķiršanos. Taču īpaši tiem, kam tas nesagādā problēmas, Horvātijā ir muzejs, kas veltīts nelaimīgiem mīlasstāstiem. Starp eksponātiem ir videoklipi ar stāstiem par bijušajiem draugiem un draudzenēm, dažādi priekšmeti, kas atgādina par aizgājušo mīlestību, un pat cirvis, ar kura palīdzību sieviete iznīcinājusi bijušā drauga mēbeles.
Muzejs ir augstu novērtēts ne tikai apmeklētāju vidū, bet arī saņēmis balvu, kuru piešķir inovatīvākajiem muzejiem.
Muzeju izveidoja mākslinieces Olinka Vistica un Drazena Grubisica, kuras šādi mēģināja tikt pāri savām emocionālajām sāpēm, izliekot tās mākslā. Jāpiebilst, ka apmeklētāji ir aicināti ziedot muzejam savu neizdevušos attiecību artefaktus, kas, iespējams, papildinās muzeja ekspozīciju.
Mākslas muzejos apmeklētājiem pierasts redzēt tikai mākslinieku meistardarbus. Taču Amerikā, Somervilas pilsētā Masačūsetsas štatā, ir muzejs, kas veltīts «sliktajiem» mākslas darbiem Muzejs atvērts apmeklētājiem jau kopš 1993. gada. Tā darbības sākumā ekspozīcijas atradās kādas mājas pagrabā, taču drīz vien muzejs guva plašu atzinību sabiedrībā un pārvācās uz plašākām, muzejiem raksturīgākām telpām.
Patlaban sliktās mākslas muzejā iespējams aplūkot ap 500 darbiem. Starp tiem ir, piemēram, katastrofāla «Monas Lizas» versija ar diviem suņiem un citi «meistardarbi». Arī šis muzejs pieņem sliktās mākslas darbus, ar ko papildināt krājumus.
Pasaulē ir vairāki muzeji, kas veltīti labierīcībām, taču pazīstamākais no tiem atrodas Indijas galvaspilsētā Jaunajā Deli jeb Ņudeli. Muzeju 1992. gadā nodibināja dakteris Bindešvars Patāks, lai pievērstu uzmanību higiēnas un sanitārijas jautājumiem.
Muzeja izstādē atrodami eksponāti no 50 pasaules valstīm. Tie sadalīti hronoloģiskā secībā no senatnes līdz mūsdienām. Ekspozīcijā var apskatīt gan britu karalienes Viktorijas, gan Luija XIV podu, kuru franču karalis izmantoja savā izsmalcinātajā galmā. Interesanti, ka tas tika veidots grāmatas izskatā. Tāpat arī iespējams aplūkot Romas imperatoru zelta podus, kā arī citus īpatnējus vēsturiskus artefaktus.
Gelato ir klasisks itāļu saldējums, kas var lepoties ar senu vēsturi. Nav brīnums, ka Boloņas pilsētā gelato ir pat veltīts atsevišķs muzejs. Interaktīvais muzejs darbojas kopš 2012. gada, un tajā iespējams apskatīt, kā gadu gaitā attīstījušās gelato pagatavošanas tehnoloģijas.
Muzejā ir atrodamas vairāk nekā 10 000 fotogrāfiju un vēsturiski dokumenti, kā arī dažādi priekšmeti, kas nepieciešami saldējuma izgatavošanai. Apmeklētāji arī aicināti paši iemācīties dažus knifus un pagatavot sev gelato.
Rokenrola karalim Elvisam Preslijam ir veltīti vairāki muzeji, taču viens ir īpašs ar to, ka tā tematika veltīta dziedātāja frizūrai. 1958. gada 25. martā Elviss, kas tobrīd gatavojās dienestam armijā, devās uz «Fort Chaffee» frizētavu Ārkanzasas štatā, lai noskūtu matus. Tas rezultējās ar to, ka kopš 2008. gada frizētava ir pārvērsta par muzeju, kur viss ir saglabāts tieši tā, kā tas bija tolaik, kad pa durvīm ienāca rokenrola karalis.
Starp citu, tas nav vienīgais muzejs, kas veltīts matiem. Kādā Turcijas mazpilsētā ir muzejs, kura ekspozīcijā ir savāktas matu šķipsnas no vairāk nekā 16 000 sieviešu. Pie katra eksponāta ir matu īpašnieces vārds un adrese. Muzejā ir visu iespējamu krāsu un garuma mati, kas noklāj virsmas no griestiem līdz grīdai.