No Latvijas izbraukušie latvieši ārzemēs turpina uzturēt latviskās tradīcijas un kultūru. Lielākie pasākumu organizatori Anglijā – «Bērzes strazdi» – vairāk nekā desmit gadus organizē koncertus, labdarības un izglītojošus pasākumus arī ar Latvijas mākslinieku un mūziķu piedalīšanos.
Piedāvājam sarunu ar «Bērzes strazdu» vadītāju Ģirtu Lerhu.
Kā un kad nokļuvi Anglijā?
Pirms četrpadsmit gadiem, un tie toreiz bija darba meklējumi. Anglija nebija mana sapņu zeme, taču Latvijā bija krīze, un es no tās smagi cietu. Anglija man likās labākais variants, jo tur jau bija mani skolasbiedri, kas sākumā palīdzēja ar dzīvesvietu un pirmajiem darbiem. Arī valodas ziņā Anglija bija reālākais variants. Kaut to jau biju diezgan labi apguvis skolā, atbraucot te, sapratu, ka ir atšķirības.
Vai Anglijā saskatīji labāku dzīvi, iespēju nopelnīt, izdzīvot un realizēt sevi?
Biju jaunietis, man likās, ka tas ir labākais, ko darīt tajā laikā.
Un uzreiz viss bija tā, kā vēlējies?
Mans stāsts nav par to, ka esmu gājis cauri grūtībām, taču iesākumā bija dažas neērtības - tekoši nerunāju angļu valodā, un nācās strādāt par strādnieku fabrikā, tad trīs gadus lielformāta drukas uzņēmumā, kaut gan pirms tam Latvijā strādāju datoru nozarē vienlaikus vairākos darbos. Bet sakārtoju visu, kā vajadzīgs.
Tagad esi lielāko pasākumu organizators latviešiem Anglijā. Kādā pasākumā teici, ka ideja par organizāciju «Bērzes strazdi» radās pēc ballītes. Tā tiešām bija?
Pirms trīspadsmit gadiem, svinot Jāņus, satiku Tomu Zeltiņu, ar kuru biju pazīstams iepriekš. Pagāja ilgāks laiks, līdz mani uzaicināja rīkot latviešiem Valentīndienas ballīti karaoke stilā, jo savulaik Latvijā biju organizējis pasākumus. Ballītē bija daudz draugu, tad arī sapratām, ka kopā būt ir forši, ka varam vairāk socializēties. Drīz pēc tam uz Angliju uzstāties brauca grupa «Dzelzs vilks», mums palūdza nodrošināt tehnisko pusi un organizēt koncertu. Vēlāk sadarbībā ar «Daugavas Vanagu» Koventrijas nodaļu rīkojām Jāņus. «Daugavas Vanagi» nedaudz izjuta konkurenci, jo arī viņi plānoja Jāņus. Organizatori sazinājas ar mums un atzina, ka ir neprāts rīkot divus Jāņu pasākumus vienlaicīgi, Anglijas vidienē divi Jāņu pasākumi neizdzīvos. Viņi atcēla savu pasākumu, un mēs palikām vienīgie, kas turpināja organizēt. Uz pirmajiem Jāņiem atnāca apmēram tūkstotis apmeklētāju. Kopš tā laika esam vienīgie, kas rīko lielākās Jāņu svinības ārpus Latvijas. Pagājušogad sapulcējām piecus tūkstošu tautiešu no visas pasaules.
Anglijā ir daudz lielo pasākumu organizatoru, bet Anglijas latviešu diasporā esam lielākie. Tas, ko darījām un darām - esam devuši cilvēkiem iespēju satikties un atpūsties, un uzturēt latviešu tradīcijas. Mēs neesam tikai pasākumu organizatori, ir bijuši vairāki labdarības projekti, ar kuriem palīdzējām Latvijai. Pagājušogad nolēmām, ka jāpalīdz Ukrainai - festivālā sākām vākt līdzekļus. Tagad mūsu resursi ir palielinājušies, un jau šoruden aktīvāk atsāksim labdarības projektus.
Pēc katra festivāla jūs sakāt, ka tas būs pēdējais, tomēr atkal un atkal organizējat.
Tas vairāk ir joks. Bet, nopietni runājot, ieguldījums no ikviena prasa ļoti daudz. Sagatavošanās posmā laiks tiek atņemts darbam un ģimenei. Jā, šo frāzi parasti sakām pirms pasākuma, kad esam saguruši, taču pēc festivāla, kad izbaudītas fantastiskās emocijas, atgriezeniskā saite un dzirdētas labas atsauksmes, mēs, protams, uzreiz izziņojam nākamā festivāla datumus.
Kā radās nosaukums «Bērzes strazdi»?
Sākumā bijām duets - Toms un Ģirts, taču jau kopš pirmajiem pasākumiem ar mums darbojās arī mazais Ģirts - Auziņš. Rīkojām ballītes klases vakara stilā, kur bija ne tikai mūzika, bet arī spēles un atrakcijas. Pēc pirmajiem pasākumiem sapratām, ka ir nepieciešams nosaukums. Ironizējot par «Daugavas Vanagiem» Anglijā, kas ir liela kopiena, izvēlējāmies upi Bērze, kas atrodas netālu no manām Latvijas mājām, un putniņu, kas ir mazāks par vanagu. Tā radās nosaukums «Bērzes strazdi».
Kāds esi kā vadītājs?
Prasīgs. Esmu labsirdīgs cilvēks, bet kā vadītājs esmu prasīgs. Arī pret sevi. Vienlaikus arī mācos, jo iepriekš neesmu vadījis tik lielu šāda veida organizāciju.
Jūs, diasporas latvieši, palīdzat Latvijai. Vai nevajadzētu būt otrādi?
Domāju, ka nē, jo visi, kas esam šeit, tomēr palīdzam Latvijai, braucot atvaļinājumos uz Latviju, kur tērējam naudu restorānos un viesnīcās, sūtot naudu radiniekiem, kam šobrīd ir grūtāk apmaksāt rēķinus. Tas ir normāli. Ja Latvijā minimāla alga ir ap sešsimt eiro, tad mums minimālā samaksa ir vairāk nekā desmit mārciņas stundā. Pilnas slodzes darbā var nopelnīt tūkstošus.
Sadarbojaties arī ar Latvijas organizācijām.
Jā, esam uzrunājuši Latvijas organizācijas, bet ne visas ir ieinteresētas un grib braukt pie mums. Jau vairākus gadus ir izveidojusies laba sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Cilvēkiem ir iespēja uzzināt, kā Latvijas vārds tiek popularizēts pasaulē un kā viņi paši var iesaistīties ar savu pienesumu Latvijai. Ir daļa cilvēku, kas skatās atpakaļ uz Latviju, bet, dzīvojot te desmit un vairāk gadu, viņi nezina, ko darīt un kā sākt, atgriežoties Latvijā. Mūsu sadarbībā [ar Latvijas institūcijām] mēģinām palīdzēt tautiešiem, lai nākotnē, atgriežoties dzimtenē, būtu vieglāk saprast, kādas ir darba meklēšanas iespējas, kādas ir pieprasītākās profesijas un ko iesākt Latvijā. Mēs dodam iespēju sasniegt diasporas auditoriju klātienē, lai latvieši uzturētu saikni ar Latvijas iestādēm un veidotos dialogs.
Esi arī «Daugavas Vanagu» valdē. Ko tas nozīmē tev?
Tas nozīmē daudz, tas parāda to, ka man rūp latvietība un tas, ko es daru. Iespējams, esmu viens no tiem, kas ilgtermiņā nedomā tik drīz atgriezties Latvijā. Cenšos uzturēt latvietību sevī un savos bērnos. Esmu par to, ka tradīcijas ir jāturpina, lai kur tu dzīvotu. Tas ir iemesls, kāpēc iesaistījos «Daugavas Vanagu» valdē - lai sniegtu to, ko varu ar savu pieredzi, zināšanām un idejām.
Kāpēc tuvākajā nākotnē nesaskati iespēju atgriezties dzimtenē?
Viens no iemesliem ir drošība. Latvija ir kaimiņvalsts agresorvalstij, un man rūp ģimenes drošība, lai rīt nebūtu jāņem karasoma un jāsatraucas par savējiem. Šeit jūtos drošāk un pasargātāks. Šeit ir vieglāk dzīvot, arī visus iesāktos projektus nevarēšu vadīt no Latvijas, kur daudz kas nav sakārtots. Piemēram, uzsākt uzņēmējdarbību Anglijā ir vienkāršāk, vari plānot nodokļus krietnu laiku uz priekšu, nav jādomā par grāmatvedību, jo te likumi ir elastīgāki. Te valsts vadība ir sakārtota, turpretī Latvijā, manuprāt, tiklīdz kaut ko sāksi darīt, pēc gada vairs nevarēsi būt drošs, ka viss būs kā iepriekš. Latvijā valdība šodien var izdomāt, ka, piemēram, no pirmā janvāra būs jauni noteikumi vai likumi, un tas tā vienkārši būs. Valstī nav stabilitātes.
Ko tu ieteiktu apskatīt angļiem, kuri brauc uz Latviju?
Dziesmu un deju svētkus. Viņiem būs grūti saprast, bet viņi redzēs, kā vienā pasākumā mēs spējam uzturēt nacionālo identitāti. Ieteiktu katram, kas vēlas apciemot Latviju, aizbraukt uz Rīgu, pastaigāt pa Vecrīgu vai aizbraukt uz sakārtotām pilsētām, piemēram, Valmieru vai Ventspili.
Latvijas zīmola veidotāji dziesmu svētkus nolikuši otrajā plānā, kā primāro izvirzot latviešu virtuvi.
Es noteikti varu piekrist tam, ka Latvijas virtuve ir labākā pasaulē, taču neesmu sapratis, vai tā jūtos tāpēc, ka manas garšas kārpiņas šos ēdienus ir visu mūžu baudījušas, vai tāpēc, ka mēs mākam garšīgi gatavot.
Kur pats rodi spēku, enerģiju, iedvesmu?
Mani ļoti atbalsta mana ģimene un draugi. «Bērzes strazdi» man ir hobijs, kas par tādu kļuvis arī manai sievai. Pēdējā laikā cenšamies vairāk ceļot, lai atslēgtos no ikdienas, lai restartētos. Līdz galam atslēgties no darbiem gan nav iespējams. Mājās ar bērniem runājam latviski, taču neesam paraugģimene, kas iet uz deju kolektīviem, jo tam laika nepietiek. Šogad abas mazās meitas vedīsim uz «Līgotavu», lai redz tradīcijas un latviešu nacionālos tautastērpus.