VAKARA ZIŅAS. Maija Milta-Buta: Pirmos gadus nācās cīnīties ar dogmu, ka mēs esam no Krievijas

© Privāts arhīvs

Lielākā tiešsaistes platforma latviešiem «Tauta» interneta vietnē «facebook.com» ir kļuvusi par izklaides mediju ne tikai ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, bet arī skatītājieMaija Milta-Buta: Man patīk savienot nesavienojamas lietasm no Latvijas. Vairāk nekā piecus gadus tajā darbojās un jau trīs gadus to vada Maija Milta-Buta. Kaut arī medija «Tauta» bāzes vieta ir Lielbritānijā, pati Maija dzīvo Norvēģijas tālajos ziemeļos mazā pilsētiņā Šervejā, kur aiz loga var vērot vaļu izniršanu no okeāna, redzēt ziemeļblāzmu un darboties vairākos projektos vienlaikus. Ikdienā Maija strādā viesnīcas administrācijā, studē augstskolā un sevis vadīto izklaides platformu tāpat kā viņas kolēģi vairāk sauc par hobiju.

Norvēģija ir skarba un tomēr skaista zeme. Kāpēc aizbrauci no Latvijas tieši uz tālajiem Norvēģijas ziemeļiem?

Tas bija pirms vienpadsmit gadiem. Iemesls ir ļoti daudziem latviešiem saprotams - man vīrs jau divus gadus strādāja Norvēģijā, tad nonācām izvēles priekšā, kad bija jāizlemj, ko darām tālāk. Vai viņš brauc atpakaļ uz Latviju, vai es ar abiem bērniem braucu dzīvot pie viņa. Tas bija tāds neapzināts lēmums, es teicu, ka nevēlos pamest Latviju, bet vēlējos būt kopā ar vīru. Devu vienu gadu laika, lai aizbraucot saprastu, kā ir dzīvot Norvēģijā. Mēs bijām par ģimenes apvienošanu. Latvijā man bija labs darbs, es strādāju par frizieri ļoti labā salonā, arī ienākumi bija labi.

Kāda ir Norvēģija aizbraucējas acīm?

Skolas laikā mums bija apmaiņas programmas ar Norvēģiju, labākos skolēnus un bērnus no mazturīgām ģimenēm veda uz Norvēģiju ekskursijās, taču es nebiju ne vienā, ne otrā pozīcijā. Daudz biju dzirdējusi, bet nekad nebiju iedomājusies, ka tur dzīvošu. Pirmoreiz es atbraucu ciemos pie vīra uz pusgadu. Šeit nav tā Norvēģijas daļa, ko visi iedomājas, es dzīvoju tālajos, skarbajos ziemeļos, par šejieni nerāda filmās, kā tas ir par skaisto Oslo vai Lillehammeri. Šeit ir citādi, šeit drīzāk ir neapdzīvota vieta - Ziemeļnorvēģija, kas ir tālu aiz polārā loka. Reizēm es smejos, ka salīdzinājumā ar vietu, kur es dzīvoju, Ziemassvētku vecīša māja Somijā, Rovaniemi, atrodas dienvidos. Vidējam latvietim Norvēģija asociējas ar kalniem un sniegu, bet ne ar koku neesamību, jo šeit nav lielu koku. Man kā latvietei ļoti pietrūkst koku un mežu.

Norvēģija taču ir koku zeme?

Kokam vajag zemi, kur augt. Jo tālāk ziemeļos, jo vairāk ir klintis, lielas vētras, ko nekur citur neesmu redzējusi. Koki izaug pundurlielumā, bērzs var būt pat simtiem gadu vecs, bet tas būs cilvēka augumā, nedaudz kroplīgs. Norvēģijas zemē Latvijas ozolam ir grūti iedzīt tādas saknes, kādas tās ir Latvijā. Te vairāk ir krūmi un puķes.

Jums ir polāras naktis un dienas, kā vari sadzīvot, kad ir ilgstoši tumšs vai gaišs?

Agrāk arī man bija grūti pierast, kad pusgadu ir diena un pusgadu ir nakts. Nav jau tā, ka kāds atnāk un ar slēdzi ieslēdz vai izslēdz gaismu. Diena atnāk pakāpeniski un pāraug naktī. Gaisma šeit ir vairāk nekā tumsa. Polārā nakts pie manis sākas novembra vidū un ilgst līdz janvāra beigām, kad saule nepaceļas virs kalniem. Polārā diena sākas februāra otrajā pusē, kad dienā gaisma ir tikai dažas stundas.

Norvēģija ir dārga zeme, daudzi latvieši brauc peļņā, jo maksā vairāk nekā citās valstīs. Ar ko tu nodarbojies?

Strādāju devīto gadu viesnīcas administrācijā, tas ir pamatdarbs, bet reizēm frizēju un veidoju frizūras, kas ir mana pamatprofesija. Ir izveidojies patstāvīgais klientu skaits. Nāk kundzītes gados, viņām ļoti patīk atnākt un papļāpāt par dzīvi. Nevienu darbu Norvēģijā es neesmu meklējusi pati. Kad atbraucu, pirmajā gadā meita sāka iet skolā, un es sāku mācīties norvēģu valodu. Skolā mācījos vācu valodu un sapratu, ka valodām ir ģermāņu valodas sakne, un tas palīdzēja gada laikā iemācīties runāt norvēģiski, taču vārdu krājums ar katru gadu palielinās. Papildus tam es studēju tūrisma mārketingu un menedžmentu Oslo Jaunajā augstskolā, jo esmu vienmēr vēlējusies iegūt augstāko izglītību. Te ir attīstīts tūrisms, īpaši tādēļ, ka var redzēt peldošus un iznirstošus vaļus, man patīk darbs ar cilvēkiem, esmu ļoti komunikabla. Tūristiem ļoti patīk ziemeļblāzmas un ziemeļbrieži, un es vēlos viņiem dot vairāk iespēju iepazīt Norvēģiju ne tikai ceļotāja acīm, bet lai viņi šo zemi kaut nedaudz ierauga no norvēģu redzējuma. Šeit ir unikāla vieta, te nekad dienas nav vienādas, atšķirsies nokrāsas un gaismas, kas pārsvarā ir visās zilo toņu nokrāsās, no tumši zila līdz pat gaiši tirkīzzilam.

Ko norvēģi domā par latviešiem, kas atbraukuši uz viņu zemi?

Šervejā nav daudz latviešu. Pirmos gadus nācās cīnīties ar dogmu, ka mēs esam no Krievijas. Katru gadu 17. maijā es uzvelku tautastērpu un stāstu, ka nāku no mazas Baltijas valsts jūras krastā. Tad ir Norvēģijas dzimšanas diena, kad sievietes no jebkura Norvēģijas reģiona vai iebraucējas uzvelk savus tautastērpus. Man bieži jautā, vai mājās es runāju norvēģiski, nē - mēs mājās runājam latviski. Man ir ļoti svarīgi saglabāt latvietību, lai visi zina, ka esmu no Latvijas. Iekļūt norvēģa dvēselē ir ļoti, ļoti grūti. Viņi nav tā draudzīgākā un atvērtākā tauta, paiet ilgs laiks, kamēr tu sapratīsi, ko norvēģis patiesībā domā. Tāpat ir starp pašiem norvēģiem. Tas nenozīmē, ka viņi tev nedos darbu, nesmaidīs, nē - tas viss būs, bet līdz draudzības līmenim paies liels laiks. Norvēģu uzņemšanu es izjūtu caur saviem bērniem, jo viņiem ir daudz norvēģu draugu. Norvēģi to uztver citādi, ballītēs visi var kopā smieties un runāties, bet savas skumjas vai bēdas nestāstīs, viņi negrib pielaist sev citus klāt. Ballītēs viņi neklāj galdus tā, kā to darām mēs, latvieši. Aizejot ciemos, vienmēr būs cepumi, ar ko cienāties, ne tā kā mums, latviešiem - viss uzreiz rodas uz galda. Norvēģi ballītēs atnes savu groziņu, ejot mājās, paņem līdzi pāri palikušos ēdienus un dzērienus. Tieši tāpat ir ar kūkām, viņi nāk uz dzimšanas dienas svinībām, kur ir noteikts daudzums kūku, tie, kuri atnāk ar savām kūkām, kas paliek pāri, to aiznes mājās. Te nav klātu galdu vai dzimšanas dienu banketu.

Ar ko latvietis izceļas Norvēģijā?

Latvietis izceļas ar to, ka mēs esam strādīgi. Mēs esam pieklājīgi, mums ir savas zemes patriotisms, ko viņi ļoti ciena. Latvieši līdzīgi kā norvēģi ir lepni, jo arī viņi lepojas par sevi un savu zemi.

Dzirdēti dažādi stāsti par to, ka viņi ļoti stingri iestājas par bērnu tiesībām.

Protams, pirms braucu, biju dzirdējusi šos šausmu stāstus. Kad atbraucām, meitai bija tikai septiņi gadi. Es ļoti baidījos, jo par Norvēģijas «Barnevarne» (Bērnu tiesību aizsardzība) bija dzirdēti daudzi un dažādi gadījumi. Mamma ne vienmēr var būt bērnam draugs un maigā balsī pateikt nē, bet biju ļoti atvērta, gāju pie skolotājiem, ja radās tāda vajadzība. Man meita ir kustīga, mājās ir augstas trepes, un bērniem patika ar matraci šļūkt lejā. Kad aizgājām uz peldēšanas nodarbībām, skatos, viņai uz dibena zilums no šļūkšanas. Es biju nobijusies, tad vēl īsti nepratu valodu, gāju uz skolu un stāstīju, kā tas gadījās, lai nedomā, ka es situ savus bērnus. Skolotāja smējās un teica, ka es neizskatos pēc tādas, kas sistu savus bērnus. Norvēģiem atvērtība ir ļoti svarīga. Skolotāja bija ļoti atsaucīga un atvērta. Norvēģi kādreiz arī saviem bērniem pasaka stingrāku vārdu, tie likumi ir nedaudz par traku uztverti sabiedrībā. Sadarbībā ar skolu un iestādēm ir jārunā. Viņu sauklis ir bērnus saglabāt ģimenē.

Tevi vairāk pazīst kā platformas «Tauta» īpašnieci un vadītāju. Kā ir vadīt lielāko interneta tiešsaistes platformu latviešiem?

Šis projekts man atnāca nejauši. Tas notika 2017. gadā, kad platformas izveidotājs Helmuts Meškonis kādā no saviem video vienkārši piedāvāja atdot platformu, tā bija sagadīšanās īstajā laikā un vietā, kad ar draudzenēm nedomājot piekritām pārņemt. Loģiski un organiski palēnām sākām un veidojām raidījumus, tas toreiz bija kas jauns un nebijis, toreiz tiešraides nebija tik populāras. Mēs nebaidījāmies, mēs runājām ar cilvēkiem, tiešraidēs satikām cilvēkus un uzzinājām viņu domas, tā izveidojās komunikācija ar latviešiem no visas pasaules. Varu sajusties piederīga, jo mums Norvēģijā latviešu nav nemaz tik daudz. Protams, lielākā diaspora ir koncentrēta Lielbritānijā, tāda kā mājas bāze mūsu latviešiem pasaulē, jo nekur neesmu redzējusi tādu kopības sajūtu, ko esmu izjutusi Lielbritānijā. Agrāk «Tauta» bija «Tauta.uk», taču, pārņemot tās vadību, es sapratu, ka platformai ir jābūt visiem latviešiem pasaulē, gan Lielbritānijā, gan Norvēģijā, gan Kazahstānā, gan Amerikā, gan Latvijā… visur. Mēs esam volontieri, entuziasti. Kad pārņēmu vadību, man vispirms gribējās izcelt latviešus. Mēs esam fantastiska komanda, viņi visi ir tauta, nevis tikai es - viens cilvēks nav tauta, komanda ir tauta. Mana vīzija vienmēr ir parādīt cilvēkiem to, kas interesē mani pašu, kas interesē cilvēkus un kas viņiem varētu patikt. Vienkārši būt latvietim pasaulē, uzzināt to, kāds laiks ir Latvijā, kas notiek Latvijā, jo mums tagad katru dienu ir arī laika ziņu raidījumi par Latviju. No Latvijas ir ļoti daudz skatītāju, kurus interesē, kas notiek ar latviešiem ārzemēs, vislielākais skatījums ir no Kurzemes reģiona. Es vienmēr esmu gribējusi, lai latvieši ir vienoti ar Latviju, lai nebūtu šī nošķirtība - latvietis Lielbritānijā vai latvietis Norvēģijā, visi mēs mīlam savu Latviju. Tas ir tāpat kā vienmēr mīlēt mammu. «Tautā» jebkurš jūtas kā latvietis. Grūtākais, vadot platformu, ir nepazaudēties rutīnā, vienmēr katru reizi atrast ko aizraujošu un interesantu.

Kad pārņēmu «Tautu», bija apmēram seši tūkstoši sekotāju, tagad jau esam vairāk nekā divdesmit viens tūkstotis. Pandēmija ļoti iespaidoja cilvēku attieksmi pret sociāliem medijiem un interneta tiešraidēm. Ja nebūtu mūsu raidījumu, pieļauju, ka daudziem, tajā skaitā mums, būtu smaga depresija. Pandēmijas laikā bija lielākais uzrāviens, mēs strādājām ar pilnu jaudu, lai nebūtu garlaicīgi, lai visi skatītāji savās mājās būtu vienoti. Pandēmijas laikā arī radās «Radio Tauta», kas nu jau ir izaudzis par pastāvīgu, nopietnu mediju, dzīvo savu dzīvi, taču cēlies no mums.

Bet jūs taču neko nepelnāt ar šo projektu?

Jā, mēs pamatā ieguldām savus līdzekļus, lai izveidotu raidījumus. Šis ir jautājums, ko man bieži vien uzdod. Es sapratu to, ka tam ir jābūt kā došanai, nedrīksti gaidīt pretī, tas nav biznesa projekts, tas ir veidots uz tavu vēlmi dot. Ja saistīsi ar biznesu, tad tev ir jāizaug par komerciālu mediju vai jāturpina darboties tik ilgi, kamēr sāc pelnīt. Šī atgriezeniskā saite ir tā sajūta, ka tas ir kādam vajadzīgs, cilvēki, kas skatās un klausās raidījumus, uzraksta mums un pasaka paldies. Mēs reklamējam tikai labus projektus vai idejas, piemēram, ja kāds lieliski gatavo labas kūkas, rotaslietas vai kāds taisa koka dēlīšus un dara to no sirds, tad mēs to varam parādīt citiem, bet uzbāzīgas komerciālas reklāmas - tas nav mūsu. Ir bijuši dažādi komercpiedāvājumi, bet mēs nolēmām saglabāt mūsu izvēli. Par savu darbu 2019. gadā esam saņēmuši «Latviešu Gada balvu Lielbritānijā».

Esat atvērti jebkuram latvietim pasaulē, ja izdomā būt daļa no komandas?

Mēs veidojamies un maināmies, mēs gaidām jaunus domubiedrus, novērtējam cilvēku attieksmi, ieteikumus un vēlmes. Mēs esam atvērti.

Kādi ir nākotnes plāni, vai ir kādas lielākas ieceres attīstībai?

Turpināt pilnīgi noteikti uz priekšu un darīt labas lietas. Noteikti gribu, lai «Tauta» ir tā vieta, kas cilvēkiem dod pienesumu. Ideālā variantā es gribētu veidot vairāk labdarības projektu, sadarbību ar latviešiem pasaulē, lai parādītu visu labāko, ko mēs visi kopā varam un spējam. Esam iepriekš vākuši apavus Latvijas bērnunamiem, mums ir bijušas vairākas veiksmīgas labdarības akcijas, kurās savāktos līdzekļus esam novirzījuši Latvijai. Koncentrēsimies vairāk uz «facebook.com» platformu, kas tomēr ir mūsu bāzes vieta. Es saviem kolēģiem dodu iespēju būt brīviem savos darbos, tas ir kā pulkstenis, kur katrs zobratiņš ir svarīgs. Tāpēc mēs arī esam un turpināsim iesākto, attīstīties un pilnveidoties.

Kā vadītāja uzticies visiem, vai ir kāds kontroles mehānisms?

Pilnīgi noteikti jāskatās saturs, ko raidījuma vadītājs vēlas pateikt, bet kā viņš to pasaka, tā jau ir katra personīgā atbildība. Ir jāļauj katram darīt to, kas viņam padodas vislabāk, mēs neesam profesionāļi. Mums ir savi iekšējie noteikumi, kur skatāmies - ko un kā darām, reizēm analizējam kļūdas. Es visiem komandas biedriem simtprocentīgi uzticos. Es nevaru noskatīties visas tiešraides, taču lasu visus komentārus, lai nebūtu negatīvisma, lai vadītājs nebūtu aizskarts. Es skatos, kādas ir atbildes reakcijas, cik sensitīvas tēmas tiek risinātas. Ja ir bijusi kāda strīdīga lieta, tā vienmēr ir izrunāta. Sensitīvas tēmas ir ļoti jutīgas - etniskās, reliģiskās, seksuālās, tur var būt visādas reakcijas un komentāri. Šādas tiešraides cilvēkiem ļoti patīk, bet ir jābūt ļoti uzmanīgiem un korektiem. Mēs esam par to, lai mudinātu cilvēkus domāt un runāt, taču darīt to pieklājīgi. Mēs nešķirojam cilvēkus, mums visi ir vienlīdzīgi. Katram var būt atšķirīgs viedoklis, bet «Tauta» saglabā neitrālu nostāju visos jautājumos. Ja mēs kā «Tauta» ejam publiski komentēt kādus procesus, tad izsakāmies tikai neitrāli, savukārt katrs vadītājs vai komandas biedrs ar savu vārdu var izteikties brīvi, tas ir katra personīgais viedoklis.

Vai runājat arī par Latvijas politiskajām, ekonomiskajām problēmām?

Ir bijuši raidījumi - politiskās diskusijas, kuras ātri vien slēdzām, jo mūsu hobijs nav to nervu vērts. Sākās politiskās spēlītes, mūsu dažas sarunas partijas izmantoja savā labā. Sākās negācijas no cilvēku puses, parādījās interneta troļļi. Internets var būt skaista, bet tajā pašā laikā ļoti neglīta vieta. Par politiku mēs vairs nerunājam, lai tas paliek profesionālu žurnālistu ziņā.

Tautas skatītājiem nav nekādu ierobežojumu vecuma, etniskās izcelsmes, uzskatu dēļ…..

Nav, taču mums nācās nobloķēt vienu Indijas reģionu, jo viņu valodā vārds «tauta» nozīmē kaut ko rupju, vairāki simti indiešu katru dienu sāka mums sūtīt visādus vēstījumus un piedāvājumus ar fotogrāfijām un dažādām nepieklājīgām replikām. Mēs nevarējām viņiem iestāstīt, ka vārds «tauta» nozīmē iedzīvotāju kopumu vai arī etnisku grupu, kurai ir kopīga valoda, kultūra, teritorija, reliģija un vēsture. Tas bija traki.

Ko domā par Latvijas medijiem?

Es tos lasu regulāri, manuprāt, tiem nedaudz pietrūkst dažādības. Man kā izklaides platformas vadītājai vairāk gribētos medijos vieglumu, dažādāku skatījumu uz notikumiem un procesiem. Latvijas medijiem vajadzētu palikt vairāk izklaidējošiem, jo, atverot interneta portālus, ir sajūta, ka tu atver vienas un tās pašas ziņas, tikai dažādās vietās.

Vai domā atgriezties Latvijā?

Es katru gadu pāris mēnešu esmu Latvijā. Grūti pateikt, man šeit ir izauguši bērni, kuri jau šeit ir iesakņojušies. Bet noteikti atgriezīšos pensijas vecumā, tad man būs māja Latvijas meža ielokā, kur izveidošu briežu dārzu un audzēšu briežus. Man patīk Latvijas daba un latviešu ēdieni, bet Latvijā noteikti atgriezīšos ar Norvēģijas pensiju, jo šeit sev nodrošinu iztiku vecumdienām. Latvijā arī ir iespēja nodrošināt pensiju, bet ne visiem un ne man. Pensiju un nodokļu sistēma ir nesakārtota, esmu vēlējusies, lai Latvija neiet stūrgalvīgu ceļu, bet paskatās uz citu valstu nodokļu sistēmām un ņem piemēru. Ieteiktu, lai ņem piemēru kaut vai no Norvēģijas progresīvā ienākumu nodokļa, kas palīdz arī mazāk nodrošinātiem iedzīvotājiem, te ir godīga un pārdomāta nodokļu politika. Latvijā ir darbs, to redzu, kad esmu Latvijā, tikai jautājums - cik tas ir apmaksāts.

Ko ieteiktu latvietim, kas nolēmis braukt peļņā uz Norvēģiju?

Lai atbrauktu uz šejieni, ir jāņem vērā tas, ka šeit nekas nenāk viegli, te viss nāk ļoti ilgi, daudziem atbraucējiem ilgu laiku ir grūti iedzīvoties Norvēģijā. Ieteiktu apbruņoties ar pacietību. Norvēģija ir dārga zeme, šeit nav Eiropas Savienība, te parasti atbrauc tie, kas ir gatavi cīnīties. Norvēģija ļoti sevi aizsargā no iebraucējiem, kas atbrauc un nevēlas īpaši strādāt, taču valsts aizstāv visus strādātgribētājus, kas atbraukuši un ir ļoti strādīgi. Daudzi brauc projām ar lielu pieredzi, lai Latvijā uzsāktu savu biznesu. Latvijas sabiedrība ir mainījusies, daudzi latvieši ir pabijuši ārzemēs, daudzi ceļo, un tas veicina atvērtību cilvēkos, liela daļa uzsāk savus biznesus vai strādā savās saimniecībās. Bieži saka, ka Latvijā cilvēki nesmaidot. Es tam nevaru piekrist, vispirms ir pašai jāuzsmaida, tad arī tev uzsmaidīs pretī.

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais