Cilvēkiem ar vājiem nerviem šo nevajag lasīt. Ja godīgi sev atzīstaties, ka melnā humora piešprice uzsit zosādu, arī tad pāršķiriet lapu. Bet visiem pārējiem informācijai – gadījums nav no gaisa grābts, lai cik neticams tas šķistu daļai lasītāju. Jo īpaši tiem, kuri dzīvojuši vai dzīvo laukos, kur sakāpinātai jūtelībai īsti nav vietas. Jo īpaši tiem, kuri netic, ka ir cilvēki, kuri arī pieauguši ir pārliecināti, ka piens kaut kā pats ietek pakās, ka brūnie lāči ir tikpat mīlīgi kā Vinnijs Pūks, ka gaļu iegūst nevis no nokautiem lopiem, bet, teiksim, 3D printerī. Un zivis... Jā, zivis cēli nomirst dabīgā nāvē un pēc tam kā filejas vai steiki tiek novietotas veikalos uz ledus.
Maira ir dzimusi pilsētniece un līdz šim lieki nelauzīja galvu par to, kā veikalos nonāk dzīvnieku, putnu, zivju un dažādu jūras mošķu miesas. Bet viss - līdz laikam, viss kādreiz notiek pirmoreiz.
Zvanīja māsa. Dzimtas kopā sanākšanas pasākums jau pirms gada bija visiem ierakstīts kalendārā - vasarā jātiekas pie Mairas vasarnīcā. Māsas ģimene solīja piemest savu artavu produktu veidā un solījumu pildīja, bet Mairas uzdevums bija sacept karpas. Ātri jāpiebilst, ka Mairas 10 gadus vecākajai māsai patīk dzīve laukos, tur viņa ieprecējās un dzīvo laimīgi. Mairas māsa prot i trusi nokaut, i vistai kaklu apgriezt, i govij dzemdības pieņemt, i cālēnus izaudzēt par gruntīgiem broileriem. Abiem ar vīru iekopti vairāki zivju dīķi.
Divas dienas pirms dzimtas salidojuma pie vasarnīcas vārtiņiem piebrauca māsas vīrs un nobēra: «Maira, nāc laukā, paņem zivis, pārējo atvedīsim, kad brauksim uz tusiņu, man nav laika, jāskrien pie klientiem!» Maira iztecēja pretī, galvā nevis zīļu vainadziņš, bet rokā Brīvdabas muzeja gadatirgū iegādāts pīts grozs. Māsas vīrs no auto bagāžnieka izvilka tumšu maisu.
«Ko tu ar to grozu?» viņš jautāja.
«Zivis... Tur, nu, fileja, steiki... Likšu iekšā,» Maira stomījās.
«Kāda fileja, te tev zivis, nes tik mājās un apstrādā,» māsas vīrs nometa nešļavu pie vārtiņiem un prom bija.
Maiss… kustējās. Maira piedūra pirkstu, atlēca dažus soļus un zvanīja māsas vīram: «Kas tur iekšā?!»
«Zivis taču,» viņš dusmīgi atcirta, «no mūsu dīķiem. It kā tu karpas nebūtu redzējusi.»
Maira bija redzējusi, jā. Tikai - izceptā veidā sačurkstinātas cepeškrāsnī, oderētas ar sīki sakapātiem ķiplokiem un pārkaisītas ar krietnu sauju diļļu. Sulīgas, smaržīgas, pirkstus var aplaizīt. Viņa mēdza nopirkt kūpinātas karpas arī no ziviniekiem dažādos tirdziņos, bet tās reti bija tik gardas kā māsas gatavotās. Bet te - dzīvas. Maira zvanīja māsai: «Tās zivis ir dzīvas. Ko man darīt?» Saņēma nevaļīgu atbildi: «Maira, neāksties!» Maira paņēma maisu. Iekšā čabēja un čaukstēja, bet izejas nebija. Vajadzēja dzīvo kravu ienest vasarnīcas teritorijā.
Kur atbildes meklē normāls 35 gadus vecs cilvēks? Gūglē! Maira iegūglēja: kā nogalināt karpu. Izrādījās, ka padomu bija krietns pipirkšķītis. Tātad viņa nav vienīgā, kam šāda problēma. Izlasīja pirmo padomu - noslīcināt. Sākumā nopriecājās, iepildīja ūdeni pie vasarnīcas sienas noliktajā vannā, bet tad trauksmi cēla vismaz dažas smadzeņu šūnas, kas atradās par loģiku atbildīgajā apgabalā: ja zivs līdz šim peldot nav noslīkusi, tad kā tu viņu taisies slīcināt? Maira pilnīgi nopietni apdomāja iespēju paturēt zivis vannā dažas dienas, līdz atgriezīsies pilsētā un tur tās palaidīs brīvā peldējumā ne ta dīķī, ne ta pieckapeikas izmēra ūdens plančkā viņas daudzdzīvokļu mājas tuvumā. Viņa ne reizi vien bija tur redzējusi kusla paskata vīriešus makšķerējam.
Nākamais padoms: atstāt, lai nomirst. Nē, to viņa nespēja. Viņa, kura uzskata, ka mežā sastaptam lācim var mesties klāt, to bužināt un mīļot, jo multiplikācijas filmās tā rāda. Lācis ir labs! Lācis nav bīstams. Re, arī Velga Vītola bučojas ar lāčiem! Un Maira nespēja atstāt zivi mokošai noslāpšanai. Viņu pat neuztrauca piebilde, ka šādā veidā nobeigta zivs ietekmē tās garšu. Viņai bija žēl zivs kā dzīvas būtnes.
Turpināja lasīt. Iekaisiet sāli žaunās! Ak, nē! Ja jau cilvēkam neliela brūcīte sūrst kā ellē, kad nonāk saskarē ar sāli... Nē, tas neder.
Sekoja vēl kāds padoms - ielikt zivi saldētavā, tur tā aizmigs mūža miegā, nejūtot diskomfortu. Mairu pārliecināja arguments, ka arī cilvēks nosalstot nejūt sāpes, bet pakāpeniski aizmieg. Nosaldēšana viņai šķita vishumānākais veids, kā izbeigt zivju šīs zemes gaitas. Bet! Ledusskapī nebija vietas. Vienu zivi viņa tur ietūcītu, bet ne jau maisu ar karpām.
Maira bija tikusi līdz ieteikumam zivi piebeigt ar āmuru pa pieri - tas esot ātrs un nesāpīgs veids, ja vien zivju bende ir apveltīts ar labu koordināciju un spēku. Maira atrada āmuru, izņēma no maisa zivi. Kur likt? Glumais radījums izslīdēja no rokām. Maira tvarstīja karpu, kura izrādīja apbrīnojamu vēlmi dzīvot. Noķēra. Uzlika uz galda. Zivs spītīgi atteicās ieņemt vajadzīgo stāvokli - tā jānogulda uz muguras, lai Maira ar āmuru varētu trāpīt starp acīm. Izmocījās abas. Maira ielika zivi atpakaļ maisā, paķēra to un visu saturu izgāza vannā. Karpas sajuta brīvības garšu un apmierināti plunčājās.
«Labi, ar āmuru nevaru,» Maira konstatēja. Viņa atkal meklēja padomu gūglē. O, esot pat speciāli zivju bendes āmurīši, ko varot iegādāties zooveikalos. Maira apskatīja dažu veikalu mājaslapas. Neatrada neko, kas varētu atbilst zivju galējamam āmuram.
Kāds bija ieteicis mest zivi pret zemi. Maira nodrebinājās. Nu nē. Pagalms mīksts kā bulciņa, bet triekt karpu pret grīdu virtuvē viņai roka necēlās.
Tikmēr viņa bija aizrakusies līdz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes norādei, ka zivis ir justspējīgas būtnes. Tas saskanēja ar Mairas pārliecību. Viņa bija paguvusi iedziļināties arī diskusijās par to, vai zivis jūt sāpes. Izrādījās - jūt gan. Tāpēc nevar viņa nodarīt pāri. Nevar!
Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpmākās zivju nogalēšanas metodes viņai uzdzina šermuļus. Tās izgudrojuši sadisti! Tikmēr karpas jestri šļakstījās vannā. Maira arvien ciešāk apzinājās, ka viņa nespēj tām piedurt ne pirksta.
Viņa turpināja lasīt. Zivi var giljotinēt ar virtuves nazi - vienā cirtienā atdalīt galvu no ķermeņa. Var iegriezt virs zivs acīm, pāršķeļot smadzenes. Ja ar pirmo reizi nesanāk... Tad nesanāk, un zivs cieš, vai arī giljotinētājs var zaudēt pirkstu. Var izgriezt žaunas un ļaut noasiņot. Var pārlauzt mugurkaulu. Mairai kļuva slikti. Varot arī iemest verdošā ūdenī vai ielikt mikroviļņu krāsnī. Maira to visu lasīja kā kaut kādas nejaukas zivju antifejas noburta, nespēdama ticēt, ka ir taču cilvēki, kuri šo visu izmēģinājuši un pēc tam uzrakstījuši.
Viņas pacietība beidzās, kad «viedo» padomu izgāztuvē uzgāja vēl pāris ieteikumu. Laikam tas bijis krietns iemetējs, kurš zināja rakstīt, ka zivis varot nobendēt, iemetot «Alka-Seltzer» tabletes vai iegāžot degvīnu traukā ar ūdeni un tajā peldošām zivīm. Ja tablešu būs par maz vai šņabja koncentrācija par švaku, tad zivis mocīsies agonijā. Maira kritiski nopētīja vannu. Cik tur alkazelcera vajadzēs, par šņabi pat nerunājot? Un vispār - kāpēc jāpiedzirda zivis? Pretīgi!
Saldētava. Tikai saldētava, Maira nolēma. Viņa aizgāja pie kaimiņa.
«Tev ir saldētava? Tāda, kur liec ogas, lai var ātri svaigas sasaldēt?»
«Ir.»
«Tagad tukša?»
«Tukša.»
«Vai es varu atnest karpas un ielikt, lai sasalst?»
«Kam tev to?»
«Mums parīt ballīte, māsas vīrs atveda zivis, es domāju būs filejas un steiki, bet viņas ir dzīvas! Man jācep, bet es nevaru... Karpas ir dzīvas... Man vajag, lai viņas nomirst un nemokās.»
«Nes šurp, tikšu galā,» teica kaimiņš.
Tajā pašā dienā Maira saņēma zivis bez dzīvības pazīmēm. Viņa nejautāja, kas un kā notika. Vakarā atbrauca māsa, abas sagatavoja zivis čurkstināšanai cepeškrāsnī. Kamēr šķēlēja ķiplokus un dilles, kamēr pie mugurkaula pārgrieza un atvāza katru karpu, Maira atzinās māsai, ka gandrīz padevusies un jau izlēmusi zivīm dot brīvību piemājas plančkā. «Maira, tu neesi riktīga,» māsa konstatēja. «Tu tiešām nezini, kā dzīvu zivi padarīt beigtu? Iegūglēji? Nopietni?»
Nē, Maira nezināja, kā nobeigt zivi, un, jā, viņa uzskatīja, ka meklēt konsultāciju gūglē ir normāli.
Kad aiznākamajā dienā viesi bija sabraukuši, sarunas un paši iesiluši, Mairas māsa atstāstīja viņas piedzīvojumu no sērijas «kā pareizi nogalināt zivi». Mairas māsai par izbrīnu atskanēja vēl vairākas balsis ar atzīšanos, ka to īpašnieki nezina, kā rīkoties ar dzīvu karpu... Un arī viņi meklējuši padomu gūglē...
Starp citu, zivju pircējiem ir vērts zināt, ka joprojām spēkā ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 947 «Labturības prasības dzīvu zivju turēšanai un nogalināšanai pārtikas uzņēmumu mazumtirdzniecības vietās». Cerēsim, ka tajos uzrakstītās prasības tiešām tiek tieši tik humāni ievērotas.
Tātad. Zivis ir atļauts turēt mazumtirdzniecības vietās ne ilgāk par piecām dienām pēc to piegādes. Karpu dzimtas zivis mazumtirdzniecības vietās drīkst turēt ne ilgāk par septiņām dienām. Nepārdotās zivis pēc realizācijas termiņa beigām nogalina un pārdod kā apstrādātus vai atvēsinātus zvejas produktus.
Mazumtirdzniecības vietā zivīm nodrošina speciāli aprīkotu turēšanas tvertni ar caurtekošu un aerētu ūdeni, ar vienu caurskatāmu sānu virsmu, kā arī sugai atbilstošas turēšanas prasības. Zivju kopējais blīvums tvertnē nedrīkst pārsniegt 30 kg/m3.
Zivis mazumtirdzniecības vietās aizliegts pārdot nenogalinātas; nogalināt, pircējam redzot; ārstēt ar medikamentiem; atzvīņot vai tās citādi savainot.
Zivju apdullināšanai un nogalināšanai izmanto metodes, kuras rada tūlītēju un neatgriezenisku samaņas zudumu un nāvi. Zivis apdullina mehāniski ar āmuru, kontuzējot galvas smadzenes. Pēc apdullināšanas, kad zuduši refleksi (acu kustības un elpošana) un beigušās ķermeņa kustības, zivi nogalina, pirms tā atguvusi samaņu. Zivis nogalina mehāniski ar metāla stiletu, kontuzējot galvas smadzenes vai atdalot galvu. Mazumtirdzniecības vietā ir izstrādāta zivju apdullināšanas un nogalināšanas instrukcija, ņemot vērā konkrētajā mazumtirdzniecības vietā paredzēto zivju apdullināšanas un nogalināšanas metodi.
Mazumtirdzniecības vietā apstiprina par zivīm atbildīgo personu un ierīko norobežotu vietu zivju nogalināšanai.