VAKARA ZIŅAS. Mērķis – novērst ļaunprātīgu rīcību pret bērniem jeb Labklājības ministrijas atbildes smagi slimo bērnu vecākiem

Iepriekšējā žurnāla numurā publicējām stāstu par smagi slimā Roberta mammu Jolantu Kalniņu – iestājoties dēla pilngadībai, viņa ir saskārusies ar vairākām problēmām. Sarunā Jolanta stāstīja arī par to, cik sarežģīti smagi slimu bērnu vecākiem ir vienkopus atrast visu informāciju par to, kā soli pa solim jārīkojas, lai varētu noteikt aizgādnību un jau pilngadīgajam bērnam atņemt rīcībspēju, kā arī par citām problēmām, ar kurām jāsaskaras.

Tāpēc »Vakara Ziņas« lūdza Labklājības ministrijai atbildes uz vismaz dažiem aktuālākajiem jautājumiem - gan par to, kur rast informāciju, gan aizgādnības statusa noteikšanu un pabalstu izmaksas kārtību u.c. Skaidrojums rodams labklājības ministres Evikas Siliņas padomnieces sabiedrisko attiecību jautājumos Ivetas Benhenas-Bēkenas atsūtītajās atbildēs, kur uzsvērts arī, ka Ministru kabineta izstrādāto noteikumu galvenais mērķis ir novērst ļaunprātīgu rīcību pret bērniem.

Aicina izmantot ne tikai sociālos tīklus

«Ikviena iedzīvotāja pieredze ir būtiska sistēmas pilnveidē, tāpēc mēs aicinām ne tikai izmantot sociālos tīklus, bet arī vērsties pie Labklājības ministrijas atbildīgajiem ekspertiem. Ministrijas mājaslapā www.lm.gov.lv ir pieejama kontaktinformācija. Aicinām arī izmantot iespēju savus ieteikumus un priekšlikumus sūtīt uz lm@lm.gov.lv vai izmantot latvija.lv pakalpojumus, lai nosūtītu iesniegumus par saziņu ar ministrijas speciālistiem,» raksta Iveta Benhena-Bēkena. Savukārt visa informācija un videomateriāls ar skaidrojumu, kā rīkoties situācijās, kad slimais bērns sasniedzis pilngadību, rodama Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) un Labklājības ministrijas mājaslapā un abu iestāžu «YouTube» kanālos.

Galvenais kritērijs - personas funkcionēšanas ierobežojumi

Neapšaubāmi, daudziem slimo bērnu vecākiem (īpaši tiem, par kuru atvasēm skaidri zināms, ka viņu veselības stāvoklis nekad neuzlabosies un viņi nekad nebūs veseli) aktuāls šķiet jautājums, vai ir iespējams invaliditāti un aizgādnību noformēt uz mūžu. Kā raksta ministrijas pārstāve, invaliditātes novērtējuma ietvaros tiek vērtēti veselības traucējumu rezultātā radušies funkcionēšanas ierobežojumi, un tie laika gaitā var mainīties (gan uz labo, gan slikto pusi), tādēļ invaliditāte bez atkārtota termiņa tiek noteikta tikai tajos gadījumos, kad traucējumi ir smagi, stabili un izmaiņas nav prognozējamas (kārtība ir jau šobrīd noteikta Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 805, 20.2. apakšpunktā). «Cita starpā atzīmējam, ka starptautiskie eksperti aicina nenoteikt invaliditāti uz mūžu kā plaši piemērotu praksi, bet gan periodiski vērtēt personas funkcionēšanas ierobežojumus, lai lemtu par statusa un līdz ar to - piemērotāko atbalsta pakalpojumu noteikšanu. Termiņi, uz kādu pilngadīgām personām, tostarp arī bērniem, nosaka invaliditāti, ir noteikti MK noteikumu Nr. 805 «Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi» 20.2. apakšpunktā. Attiecīgi personām no 18 gadu vecuma invaliditāti var noteikt uz sešiem mēnešiem, vienu gadu, diviem vai pieciem gadiem, vai bez atkārtota invaliditātes ekspertīzes termiņa (uz mūžu), ja personai konstatēti minēto noteikumu 7. pielikumā minētie anatomiskie defekti vai ir stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, kuru dēļ invaliditāte iepriekš ir bijusi nepārtraukti noteikta ne mazāk kā piecus gadus, vai VDEĀVK ir pamats uzskatīt, ka invaliditāte varētu tikt nepārtraukti noteikta vairāk nekā uz pieciem gadiem.»

Prokurora piedalīšanās nodrošina tiesiskuma kontroli

Aizgādnības statusa piešķiršanā ir iesaistītas vairākas instances, arī prokurors, un tieši šis aspekts vairākiem slimo bērnu vecākiem radījis neizpratni. Kā skaidro Labklājības ministrijas pārstāve, rīcībspējas ierobežošana un aizgādnības nodibināšana pār pilngadīgu personu ir ļoti būtisks personas pamattiesību ierobežojums, tādējādi prokurora piedalīšanās rīcībspējas lietās nodrošina tiesiskuma kontroli. «Personai nodibinot aizgādnību, lēmumus personas ar invaliditāti vietā pieņem cita persona (aizgādnis). Savukārt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. pants nosaka, ka personām ar invaliditāti līdzvērtīgi ar citiem ir tiesībspēja un rīcībspēja visās dzīves jomās. ANO personu ar invaliditāti tiesību komiteja ir norādījusi, ka rīcībspējas ierobežošana un aizgādnības nodibināšana pēc būtības nav atbilstoša minētajai konvencijai, un primāri ir jāmeklē citi, personu mazāk ierobežojoši rīcības mehānismi. Tāpat būtiski atzīmēt, ka aizgādņa pienākums ir lēmumus pieņemt personas «objektīvi labākajās interesēs», taču ANO Konvencija par prioritāti uzsver personas gribu un izvēli (angl. - «will and preferences»), kas ir izšķirošs nosacījums sekmīgai ANO Konvencijas īstenošanai.»

Vienlaikus ANO konvencijas dalībvalstis joprojām meklē piemērotākos risinājumu, kā nodrošināt pilnvērtīgu minētā konvencijas panta īstenošanu, «un mūsu rīcībā nav informācijas, ka kādai valstij būtu pilnībā izdevies atrast risinājumu, kas ļautu atteikties pat no daļējas rīcībspējas ierobežošanas un vienlaikus ļautu veiksmīgi nodrošināt personas rīcībspēju».

Papildu informāciju par Civilprocesa likuma normām, kas nosaka prokurora darbības rīcībspējas ierobežošanas lietās, var sniegt Tieslietu ministrija, kuras kompetencē ir arī izstrādāt, organizēt un koordinēt politiku civiltiesību, kā arī procesuālo tiesību jomā.

Iesniegums invaliditātes ekspertīzei jāiesniedz laikus

Vai ticis domāts par to, kā paātrināt tiesas procesus un lēmumu pieņemšanu, lai procesa laikā vecāki nepaliktu bez valsts maksātā pabalsta? «Lai iespējami mazinātu pārrāvumu, vecāki tiek aicināti iesniegumu invaliditātes ekspertīzei VDEĀVK iesniegt jau līdz bērna pilngadības sasniegšanai. Tādos gadījumos invaliditātes statuss tiks noteikts līdz ar pilngadības sasniegšanas dienu. Iesniedzot pieteikumu par rīcībspējas ierobežošanu, vēlams tiesu lūgt steidzami nodibināt pagaidu aizgādnību (lietas izlemšanas laikā pagaidu aizgādnis jau var pārstāvēt bērnu). Tāpat informējam, ka Labklājības ministrija sadarbībā ar Tieslietu ministriju strādā pie grozījumiem Valsts sociālo pabalstu likumā, kas dotu tiesības noteiktu laika periodu pēc bērna pilngadības sasniegšanas pabalstus turpināt izmaksāt bērna iepriekšējam likumiskajam pārstāvim. Ņemot vērā, ka bērns ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, neraugoties uz savu rīcībspējas vecumu, nespēj atvērt bankas kontu un nespēj pašrocīgi parakstīt iesniegumu, visus bērnam nu jau kā pilngadīgajai personai pienākošos maksājumus tādā gadījumā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pārskaitītu uz bērna iepriekšējā likumiskā pārstāvja bankas kontu līdz brīdim, kamēr tiesa pieņem spriedumu par rīcībspējas ierobežošanu vai arī prasību noraida.»

Labklājības ministrija šogad ir virzījusi piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti apmēra paaugstināšanu kā vienu no ministrijas prioritārajiem pasākumiem 2024. gada budžeta veidošanas procesā. Gala lēmums par minētā pabalsta paaugstināšanu tiks izskatīts, veidojot valsts budžetu 2024. gadam. 2023. gada 1. jūlijā spēkā stājušies jaunie minimālo ienākumu apmēri, kas turpmāk tiks pārskatīti katra gada janvārī. Plašāka informācija pieejama https://www.lm.gov.lv/lv/minimalo-ienakumu-limenis.

Vērtē iespēju vienkāršot pārejas periodu

Daudzus smagi slimo bērnu vecākus interesē, vai valsts neplāno aizgādnību un invaliditātes grupu piešķirt uz mūžu, neliekot to pārskatīt ik pēc septiņiem gadiem. Kā skaidro Labklājības ministrijā, tiekot vērtēta iespēja bērniem ar fiziska vai garīga rakstura traucējumiem nodrošināt vienkāršotāku pārejas periodu uz pieaugušo vecumu jeb atbilstošas invaliditātes grupas saņemšanu.

«Pāreja nepieciešama, jo šobrīd bērniem (līdz 18 gadu vecumam) netiek noteikta konkrēta invaliditātes grupa, lai viņi netiktu stigmatizēti un tiktu novērsta diskriminējoša attieksme sabiedrībā. VDEĀVK var noteikt invaliditāti «uz mūžu», taču rīcībspējas ierobežojums jebkurā gadījumā tiesai būs jāpārskata vismaz reizi septiņos gados, jo to nosaka Civilprocesa likuma 364.1 pants. Nosacījums regulāri pārskatīt rīcībspējas ierobežojumu (t.i., ne retāk kā reizi septiņos gados) noteikts, lai izpildītu ANO Konvencijas 12. panta ceturto daļu, kas nosaka, ka visi ar rīcībspējas īstenošanu saistītie pasākumi paredz atbilstošas un efektīvas garantijas, lai saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību aktiem nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu. Šādām garantijām ir jānodrošina, ka, veicot ar rīcībspējas īstenošanu saistītos pasākumus, tiek ievērotas attiecīgās personas tiesības, griba un izvēle, netiek pieļauti interešu konflikti un ietekmes ļaunprātīga izmantošana, tie ir samērīgi un atbilstoši konkrētās personas apstākļiem, tos piemēro pēc iespējas īsāku laiku un regulāri pārbauda kompetenta, neatkarīga un objektīva iestāde vai tiesas instance.»

Papildu informāciju par Civillikuma un Civilprocesa likuma normām, kas nosaka rīcībspējas ierobežošanas lietu procesuālo kārtību, var detalizēti sniegt Tieslietu ministrija.

****

Ko darīt ar vides nepieejamību publiskās ēkās?

Kamēr slimo bērnu vecāki risina vienus sasāpējušus jautājumus, viņiem ikdienā jāsastopas ar citiem - šoreiz fiziskiem - šķēršļiem. Jo izrādās, ka publiskās ēkās, kuras savā mājaslapā norāda, ka tām nodrošināta vides pieejamība personām ar funkcionāliem traucējumiem, patiesībā tās nemaz nav…

Par to feisbukā pirms dažām nedēļām vēstīja Santa Šeptere, kura ar savu pilngadību sasniegušo dēlu devās uz Vidzemes rajona tiesu, kas atrodas Cēsīs. «Mums ģimenē ir bērns ar kustību traucējumiem un īpašo kopšanu. 18. jūlijā ieradāmies uz tiesas sēdi, lai varētu nodibināt aizgādību pār savu 18 gadus sasniegušo zēnu. Bet, nonākot pie tiesas, sapratām, ka mēs ar savu īpašo bērnu nemaz nevaram iekļūt tiesu mājā. Jo izrādās, ka viņiem nemaz nav tādas iespējas. Bet, ielūkojoties viņu mājas lapā, redzu ierakstu ar sarkaniem, izceltiem burtiem, ka ir nodrošināta vides pieejamība personām ar funkcionāliem traucējumiem. Lieki stāstīt, ka izcēlās pamatīga jezga. Man rodas jautājums - kā tā var būt? Man ar savu īpašo bērnu ir jāapmeklē neskaitāmi kantori, jākārto kaudzes ar dokumentiem, jābrauc uz tiesu, lai pamatotu savu vēlmi kļūt par sava bērna aizgādni, bet neviens nav padomājis, kā mēs tur tiksim iekšā.»

Uz tiesu namu pieejamību personām ar invaliditāti norādījis Latvijas Republikas tiesībsarga birojs jau 2020. gadā, rakstot ziņojumu par apstākļiem tiesu ēku konvoja zonu telpās gan Tiesu administrācijas direktoram, gan VAS «Tiesu namu aģentūra», gan tiesu priekšsēdētājiem un Valsts policijas priekšniekam. Arī tiesībsarga birojs atsaucas uz ANO Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantu, kurā ir noteikts, ka katram pilsonim jābūt tiesībām un iespējai uz vispārēja vienlīdzības principa pamata nodrošināt iespēju vērsties attiecīgās valsts iestādēs. Personas ar invaliditāti saskaras ar tehniskām un vides - vairumā gadījumu cilvēka būvētām vides - barjerām, piemēram, pakāpieniem pie ēku ieejas, liftu neesamību daudzstāvu ēkās. ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 9. panta pirmajā daļā noteiktais pieprasa, lai dalībvalstis identificē un novērstu šķēršļus un barjeras, kas kavē pieejamību inter alia ēkām. Tā kā pieejamība ir priekšnoteikums, lai personas ar invaliditāti dzīvotu neatkarīgi, kā tas ir paredzēts ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. pantā, un lai pilnīgi un vienlīdzīgi piedalītos sabiedrībā, piekļuves liegšana fiziskajai videi, kā arī transportam, informācijas un komunikāciju tehnoloģijām ir jāskata diskriminācijas kontekstā. Tātad pienākums īstenot pieejamību ir beznosacījumu, t.i., iestāde, kurai jānodrošina pieejamība, nevar attaisnot savu bezdarbību, atsaucoties uz slogu, nodrošinot pieeju personām ar invaliditāti.

Tiesībsarga biroja ziņojumā sacīts, ka tiesas pieejamība nav efektīva, ja ēkas, kurās tās atrodas, fiziski nav pieejamas. Kā jau iepriekš norādīts, nav pieļaujama situācija, ka tiesas ēkas nepieejamības esamība personām ar invaliditāti tiktu attaisnota vai argumentēta ar to, ka, piemēram, personas ratiņkrēslā pēdējo gadu laikā tiesas ēku nav apmeklējušas. Šāds arguments neiztur nekādu kritiku. Un ja šādi gadījumi ir bijuši, tad ar tiesas darbinieku palīdzību persona ratiņkrēslā (personai piekrītot) ir ienesta tiesas ēkā. Ar šādu rīcību ne tikai personas, kura pārvietojas ratiņkrēslā, drošība un veselība var tikt apdraudēta, bet arī to personu drošība un veselība, kuras nes. Turklāt šāda situācija var būt cieņu pazemojoša personai ar invaliditāti.

Citējam jau minēto ziņojumu: «Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kur, veicot ēku remontdarbus vai projektējot ēkās telpas, ir jābūt pašsaprotamai lietai, ka ēkai un tās telpām ir jābūt pieejamām visiem iedzīvotājiem, t.sk. personām ar invaliditāti. It sevišķi, ja tās ir publiskās ēkas. Valstij ir pienākums nodrošināt ēku pieejamību personām ar invaliditāti. Nav jāgaida, kamēr kāda persona lūgs palīdzību, lai iekļūtu ēkā. No 22 apmeklētajām tiesu ēkām tika konstatētas, ka 2 tiesu ēkas - Vidzemes rajona tiesa (Cēsīs), Zemgales apgabaltiesa (Jelgavā) - nav pieejamas personām ar invaliditāti. Lai iekļūtu ēkā, personām jākāpj pa kāpnēm. Savukārt Zemgales rajona tiesa (Dobelē) atrodas ēkas 2. stāvā. Ēkā ir ierīkots lifts, bet, ja lifts nedarbojas, tad tiesas ēka personām ar invaliditāti var būt nepieejama. Turklāt tas varētu radīt grūtības šīm personām izkļūt no ēkas ugunsgrēka gadījumā. Piemēram, vizītes dienā lifts nedarbojās un no vizītē iegūtās informācijas izrietēja, ka lifts bieži mēdz nedarboties. Līdz ar to var secināt, ka nav nodrošināta personām ar invaliditāti pieejamība Vidzemes rajona tiesas (Cēsīs) un Zemgales apgabaltiesas ēkām ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 13. panta izpratnē. Atbildīgajām iestādēm būtu jāapseko visas tiesu ēkas un jānodrošina tiesu ēku pieejamība personām ar invaliditāti.»