Mākslinieces Daces Lankas roku un arī fantāzijas darbs ir pašlaik plašu popularitāti ieguvušā Hoijeres viesu nama jeb 17.–19. gadsimta interjera muzeja darbinieku košie seno gadsimtu kostīmi. Pati viņa atzīst, ka tas bijis ļoti interesants darbs un nevarētu neko dzīvē darīt monotoni. Dace sadarbojas arī ar tautas teātriem – top kostīmi un skatuves iekārtojums. Arī šī nodarbe māksliniecei ir sirdij ļoti tuva. Tāpat liepājniece darina šūtas drēbes lielākoties gan saviem tuviniekiem, kur arī var radoši izpausties.
Daces Lankas darbs Hoijeres viesu namā Liepājā jeb 17.-19. gadsimta interjera muzejā sākās tad, kad vēl gluži nebija beigusies pandēmija. Nesen pavasarī šai kultūras iestādei tika nosvinēta gada jubileja. «Ar muzeja direktori Daci Kārklu esam pazīstamas jau no maniem muzeja laikiem, viņa labi zina, ar ko es nodarbojos un ka mani īpaši interesē kostīmi. Hoijeres kundzes viesu namam tapa holandiešu kostīmi - 17. gadsimta beigu, 18. gadsimta sākumposma, bet otrajam stāvam - 19. gadsimta tērpi, un tie ir īpaši interesanti. Mode šajā laika posmā mainījusies strauji. Pirms šie kostīmi tapa, bija liels pētnieciskais darbs, un uzziņas es meklēju internetā, protams, arī grāmatās. Šie tērpi nav kopijas, jo jādomā, ka cilvēkiem diendienā jāvalkā šie kostīmi un tie bieži jāmazgā. Starp citu, es internetā uzgāju arī tā laika oriģinālās piegrieztnes un dažādus tehniskus šūšanas paņēmienus - kā pareizi izstrādāt detaļas,» lepojas meistare, piebilstot, ka nevarot teikt, ka holandiešiem modē ir kaut kas atšķirīgs nekā citām tautām.
«Ir ļoti daudzas lietas, kas ir vienādas, līdzīgas ar Eiropas modi, atvasinājumi, jo viss ir savā starpā saistīts. Mēs nedzīvojam norobežotā pleķītī. Detaļās gan kaut kas holandiešiem ir atšķirīgs. Ir kaut kādas lietas, kas ir vairāk raksturīgas Francijai vai Anglijai - mēs taču arī nezinām, kā tur īsti bija, redzam tikai kādas bildes, gleznu reprodukcijas. Tas, ka bija svārki, korsete un apakšā vēl divas kārtas ar apakšsvārkiem, tas saprotams. Te, Hoijeres viesu namā, meitenēm tērpiem ir arī korsetes, un viņas man saka, ka šie tērpi darbā pat palīdzot. Jau pagājis laiks un zināma daļa tērpu novalkājušies, kuri jāatjauno. Es arī pati muzeja pasākumā ar seno tērpu mugurā esmu piedalījusies. Ir ērti šādā kostīmā, bet jāpierod pie korsetes, kura veido zināmu stāju. Tas tomēr ir teātris,» uzsver tērpu radītāja, piebilstot, ka arī Bauskas un Cēsu pilīs apmeklētājus darbinieki sagaida īpašos tērpos, bet Eiropā tā jau ir ļoti sena prakse. Liepājā gan jaunums.
«Es esmu dzimusi liepājniece, bet uzaugu pie mazpilsētas Durbes, skaistajos Līgutos. Mēs dzīvojām Līgutu muižas mājā, un mums pašiem bija sava republika. Bijām daudz skolotāju bērni, visas dienas dzīvojāmies kopā un visu ko vienmēr izdomājām. Mani vecvecāki, mammas vecāki, dzīvoja netālajos Tāšos, un vasaras un brīvdienas vairāk aizritēja tur. Mana mamma savulaik ir beigusi toreizējo Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu, kur apguvusi aušanas un rokdarbu prasmi. Es arī pabeidzu šo pašu mācībiestādi, dekoratoru nodaļu. It kā es arī protu visu, bet man rokdarbi tik ļoti nepatika - aust neprotu, tas nebija īsti tas, ko vēlējos darīt. Tagad var rēķināt, ka man lielākā dzīves daļa aizritējusi Liepājā kopš mākslas skolas pabeigšanas,» pauž Dace.
«Daudz kas labs ir bijis arī vispārizglītojošajā mācībiestādē, bet, atnākot uz mākslas skolu, izjutu lielu brīvību. Mums nebija jāvalkā formas tērpi, sestdienās nebija jāiet uz skolu, arī savstarpējās attiecības ar pasniedzējiem bija ļoti demokrātiskas - katram sava odziņa. Mēs vairs nebijām tādi mazi audzināmi bērni, bijām jau cilvēki. Katru no mums jau uzņēma kā personību, attiecības bija pilnīgi citādas.
Gleznotāja Skaidrīte Elksnīte mācīja gleznošanu - viņa man ielika rokās pasteli un pateica, lai es beidzot muļķoties ar ūdens krāsām. Arī gleznotāja, spilgta personība Benita Bitāne pasniedza gleznošanu. Mēs apguvām arī ornamentiku un ne tikai latviešu. Mācīja arī vidusskolas priekšmetus - gan fiziku, gan ķīmiju,» atceras māksliniece.
Pēc mākslas skolas beigšanas Dace uzreiz sākusi strādāt Liepājas muzejā. Sākumā fondos zīmējusi visādas vecas lietas, pienākumos bija arī regulāri vēdināt tekstiliju fondus un visādi palīgdarbi. «Es principā Liepājas muzejā pārzinu katru stūrīti. Bija, piemēram, plaukti ar dažādām kolekcijām jāpārtīra un jāpārkārto - pie reizes tu pats visu arī izzini. Tad no darba muzejā aizgāja māksliniece un es tiku viņas vietā - sāku strādāt izstāžu iekārtošanā. Pēdējos gados es arī ekspozīcijas veidoju, un vēl tagad aplūkojama manis veidotā arheoloģijas ekspozīcija. Es nekad dzīvē nevarētu strādāt monotonu darbu,» par sevi saka liepājniece. Taču dzīve mainās, un Dace no darba muzejā aizgājusi.
«Paralēli es vēl ar tautas teātriem darbojos - sadarbībā ar režisori Ināru Kalnarāju un savu māsu, arī režisori Inesi Ceriņu. Sākumā arī ar Priekules, Dunalkas, Vērgales tautas teātriem - tapa gan skatuves iekārtojums, gan tērpi. Tas ir vēl interesantāks process, un no tā laikam es esmu nonākusi līdz tam, ko es daru šobrīd. Es pat vienreiz mēģināju skaitīt - pie 80 teātra izrādēm apstājos, kurās ir ieguldīts arī mans darbs.
Piemēram, Vērgales tautas teātrī izveidojām uzvedumu pēc rakstnieces Annas Sakses «Pasakām par ziediem» - tur es veidoju cepures kā lielas puķes: mežrozīti, ūdensrozi, puķuzirni un vēl citas. Tas vēl bija tas laiks, kad nebija pieejami dažādi materiāli. Pirmais, ko es atklāju, ka uzņēmuma «Lauma» veikalā varēja nopirkt porolonu, ko uzņēmums izmanto sieviešu krūšturiem un veļai. Ar to es ieguvu formas un apjomus. Porolonu varēja nopirkt dažādos toņos, bet bija izrādes, kur es esmu arī batikojusi,» par darba knifiņiem saka Dace, piebilstot, ka, piemēram, iestudēta Federiko Garsijas Lorkas «Bernardas Albas māja», kur pašai īpaši patikusi. Paralēli dzejnieka Olafa Gūtmaņa dzejas kompozīcijai tapis uzvedums pēc klasiķa Kārļa Skalbes pasakām - tur aktieri tērpušies baltos kreklos, kuriem uz muguras uzzīmēti koki.
Nesen bērnu teātrim tapis Annas Brigaderes «Sprīdītis» - tā bijusi šova programma, un Dace veidojusi skaistus kostīmus. Daudz māksliniece strādājusi ar aktrišu folkloras kopu «Atštaukas» - tapuši vasaras lina kostīmi, visādas cepures, priekšauti, viņu programmās ir arī roku lelles, ir veidotas dažādas maskas. «Mēs it kā visu laiku esam kopā, cits citu labi pazīstam - jūtamies kā viena liela ģimene. Man patīk, ka tas ir radošs darbs. Gandarījums ir tad, kad cilvēki uzvelk manis darinātos kostīmus, valkā, pasaka paldies, ka tajā jūtas labi - es viņiem palīdzu iejusties tēlā,» priecājas māksliniece un pastāsta, ka ar tautas teātriem joprojām sadarbojas. «Gribam izveidot izrādi pēc angļu dramaturga Viljama Šekspīra komēdijas «Jautrās vindzorietes» Liepājas Tautas teātrim. It kā doma jau ir, bet vizuālais tēls man vēl īsti nav skaidrs. Ar Šekspīru ir tā, ka viņš raksta ļoti gudras un filozofiskas lietas,» vērtē māksliniece, piebilstot, ka pašai arī patīkot lasīt grāmatas, bet reti sanākot to darīt. Tagad it īpaši, jo internets aizņem šo vietu. Ja lasot grāmatu, tad vajagot tādu, kura patiešām aizrauj.
Dace arī ikdienā strādā par šuvēju, darinot privātas lietas. «Neviens cilvēks nav standarts kā no kataloga. Ļoti maz ir tādu, un ne vienmēr veikalā var nopirkt to, ko tiešām gribas. Dāmām, piemēram, vajag doties uz balli. Tagad vakarkleitas ir ļoti vienkāršas - tikai ar dažām vīlēm. Galvenais ir materiāls. Tapušas arī kāzu kleitas no tilla auduma. Ir šūti arī ikdienas kostīmi, mēteļi. Cilvēku gaumes ir dažādas. Citi vēlas vienkāršu kāzu kleitu, bet īpaši greznu es pat neuzņemtos šūt, jo tur ir liela specifika. Es esmu šūšanā tikai amatieris. Ne plašos apjomos šuju, vairāk draugiem un paziņām, savām meitām. Ir cilvēki, kuri vienkārši jūtas labāk šūtās drēbēs,» novērojusi šuvēja, piebilstot, ka mode šobrīd ir ļoti demokrātiska.
Ja, piemēram, ir darba dienas vakars, tad uz teātri var aiziet arī džinsos. Taču, ja tu dodies uz pirmizrādi vai apmeklē teātri brīvdienās, tad tomēr gribas sapucēties, izjust īpašo svētku noskaņu. Tas jau pašam uzlabo sajūtas.
Vaicāta par pašas mīļāko krāsu, viņa atzīst, ka īsti pat tādas neesot. Tās esot dažādas un mainoties. Tie gan pilnīgi noteikti neesot spilgtie toņi. «No spilgtajām - varbūt zaļā, bet sūnu krāsa. Taču ar šo toni jābūt ļoti uzmanīgam. Man nav īpašs sapnis kaut ko pašūt, es laikam ļaujos kādām situācijām. Bieži kaut kādas lietas pašas pie manis atnāk. Man ir reizēm niķis arī pa «humpalu» veikaliem pastaigāt. Ieraugu kaut kādu lietu, kura tajā brīdī man nav noteikti vajadzīga, bet nevaru to nenopirkt. Paradokss ir tas - kur tajā brīdī liksi, mājās kraujas čupām, bet pēc kaut kāda laika tā lieta pēkšņi atrod savu pielietojumu. Sievietes uz ielām es redzu ļoti dažādi tērpušās. Tur ir atkal interesanti raksturi, pēc vizuālā tēla var novērtēt, kas cilvēks ir vispār. Es te nedomāju materiālā ziņā, bet tieši raksturā kā tipāžs. Tas man arī palīdz veidot izrādes. Pēc tautas tērpiem savulaik varēja noteikt, kuram novadam cilvēks piederīgs. Šuvējas darbs prasa milzīgu pacietību un nedaudz uzupurēšanās no mājiniekiem, jo ir brīži, kad ar mani nevar runāt, jo esmu iegrimusi darbā - tad labāk vispār nenāc klāt,» pasmaida Dace.
Brīvajā laikā viņai patīk ceļot. Līdz šim gan maz izdevies, jo, pirmkārt, tas ir finansiāli smagi. «Šopavasar mums uzdāvināja ceļojumu uz Gruziju. Ak dievs, cik jauki cilvēki tur dzīvo! Arī Spānijā esmu bijusi, bet ne ar grupu, jo es nelabprāt piedalos tādos braucienos - ceļojumos dodamies kopā ar vīru, divatā. Man patīk, ka paši varam organizēt savu laiku, izvēlēties vietas, ko apskatīties. Gruzijā bijām Kutaisi un galvaspilsētā Tbilisi. Novērojām, ka tur valda liela nabadzība un trūkums. Ir kaut kāds iedzīvotāju slānis, kas dzīvo ļoti labi, un gandrīz katrā ģimenē jaunieši ir projām Eiropā, strādā ārvalstīs. Interesanti, ka sievietes šajā valstī iecienījušas melno krāsu, tā ir viņu tradīcija. Spilgtos toņos gan ir gruzīnu deju kostīmi un kāzu tērpi. Ikdienā - galvenokārt gari svārki, melnas blūzes vai jaciņas. Kad tur brauc pa lauku ceļiem, vecās saimnieces tā izteikti ģērbjas,» gūtos iespaidus atklāj ceļotāja.
Daces ģimenei ir lauki Tāšos - liels ābeļdārzs. Jāspiež ābolu sula, un laukos darbi ir vienmēr. «Man patīk aizbraukt uz laukiem, bet dzīvot laikam tur negribētu. Man tomēr vairāk gribas pilsētā būt - gan dzīvot, gan strādāt. Tas nav arī tas, ko es protu. Es to neesmu mācījusies. Ja vēlies īsti dzīvot laukos, tad ir arī jāsaimnieko. Nevar vairs atļauties tikai savam priekam,» ir pārliecināta māksliniece Dace Lanka.