Rīgas pilsētas Pārdaugavas pusē, Ķīpsalā, jau vairāk nekā desmit gadus ir, iespējams, vislabāk paslēptais muzejs Rīgā – Lipkes memoriāls, kas izveidots un uzcelts par ziedotāju līdzekļiem. Memoriāls ir uzcelts par godu Žanim Lipkem, kurš 2. pasaules kara laikā speciāli izraktā deviņus kvadrātmetrus plašā bunkurā desmitiem ebreju izglāba no nāves. Piemiņas vietu nav nemaz tik viegli atrast, jo to nevar redzēt ne no Daugavas, ne arī no apkārtējām ieliņām. Memoriāls ir kļuvis plaši pazīstams, pateicoties tā direktorei Lolitai Tomsonei, kura pašaizliedzīgi jau desmit gadus rūpējas par memoriāla esamību, tā popularizēšanu Latvijā un pasaulē. Lolita ir ne tikai veiksmīga un profesionāla muzeja krājuma uzturētāja, bet arī aktīva pilsone, kas nestāv malā, bet aktīvi iesaistās sabiedriskajos un politiskajos notikumos Latvijā.
Kāda bija tava vasara?
Strādāju. Mums, muzeja darbiniekiem, vasara ir viens no aktīvākajiem darba periodiem. Tūristi visvairāk memoriālu apmeklē jūlijā un augustā. Taču es savā īsajā atvaļinājumā paspēju kopā ar māsu vasaras viskarstākajās dienās pabūt Romā. Atgriežoties no ceļojuma, apsolījos nesūdzēties par Latvijas vasaru.
Darbojies kultūrā, iesaisties politiskās aktivitātēs, strādā memoriālā. Kā tas viss ietilpst vienā cilvēkā, un kā to visu sabalansē sevī?
Neesmu nevienā partijā, taču politiķi ir tie, kas lemj par dažādām kultūras nozarēm, cilvēktiesību jautājumiem un sabiedrības procesiem. Esmu aktīva pilsoniskās sabiedrības atbalstītāja. Iesaistīties politikā, strādājot muzejā, kur nāk visdažādākās iedzīvotāju grupas ar dažādiem politiskiem uzskatiem, man liekas, nebūtu korekti. Tāpat man reizēm piedēvē to, ka esmu kādā no partijām. Savulaik kādas trīs dažādas partijas man ir piedāvājušas stāties politikā, bet es to neesmu pieņēmusi. Protams, katram cilvēkam ir savi uzskati un savas sarkanās līnijas.
Kādas ir tavas sarkanās līnijas?
Man ļoti nepieņemama vienmēr ir ebreju kopienas marginalizācija, arī seksuālo minoritāšu kopienas neiekļaušana Latvijā. Atgriežoties pēc 14 nodzīvotiem gadiem Izraēlā, tas mani visvairāk šokēja - paviršība izteikumos, atklāts naidīgums, arī viss, kas bija vērsts pret citu tautību cilvēkiem. Arī tie mīti, kas nemitīgi tiek atkārtoti, ka vārdu ebrejs izdomāja padomju vara un pirms tam tos saucām par žīdiem. Ir ne tikai raksti un pētījumi, jebkurš var atvērt periodiku un apskatīties, ka abi šie vārdi tika lietoti daudz senāk pirms padomju varas.
Kā tad, pēc tavām domām, būtu pareizāk jāsaka - ebreji, žīdi vai jūdi?
Jūdi ir saistīti tikai ar reliģiju, cilvēks pieder jūdu ticībai, bet tas tiešām vairāk saistīts ar kādām reliģiskajām praksēm. Ja ebreju kopiena lūdz viņus saukt par ebrejiem, tad to es arī ievēroju. Nē, es neesmu par Rūdolfa Blaumaņa un citu rakstnieku darbu cenzēšanu, arī ebreju kopiena nav par to. Bet tas, ka mēs paši izlemjam, kā vajadzētu saukt, ir nerēķināties ar viņu viedokli. Ikvienam var būt savas vēlmes, kā viņus saukt vai nesaukt, taču diskusija par to, vai žīds, vai ebrejs, un kā lietot šos vārdus, jau bijuši valodniekam Jānim Endzelīnam pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Ļoti bieži manā pieredzē vārda žīds lietošana saistās ar diezgan antisemītiskiem un aizspriedumainiem izteikumiem.
Kā nonāci līdz tam, ka esi cieši saistīta ar ebreju vēsturi, kultūru?
Biju beigusi Kultūras akadēmiju un aizbraucu uz Jeruzalemi uz gadu studēt vēsturi un ebreju - kristiešu vēstures attiecības un ivritu. Otrajā gadā sāku strādāt «Radio Brīvā Eiropa» Latvijas redakcijā. Pratu ivritu, angļu un krievu valodu, viņi meklēja reportieri, kas var aptaujāt vietējos un veidot ziņas. Radio reportāžās ziņoju, kur un kas notiek, tas bija laiks, kad Izraēlā bija karš, bija daudz terora aktu. Braucu uz karstajiem punktiem un ziņoju, kur noticis kārtējais sprādziens. Visu laiku gaisā lidoja raķetes, tas bija diezgan baisi, taču man ziņās bija jāstāsta, kas patiesībā notiek. Tad tu jūties kā tāda maitu lija, kas stāsta par to, kur un cik ir bojāgājušie. Tas viss bija drausmīgi, kad tu redzi, kā sociālie darbinieki raud un reliģiozie jūdi brīvprātīgie vāc ķermeņa gabaliņus, lai visu cilvēka ķermeni apbedītu. Vēlāk radās interese par kristīgās kultūras un baznīcas attiecībām pret ebrejiem un Bībeles teksta interpretāciju tieši ebreju valodā.
Ja tik ļoti saistīja arī ebreju kultūra, tad kāpēc nepaliki dzīvot Izraēlā?
Izraēla nepieņem citus, tur tiesības dzīvot ir tikai tad, ja esi pieņēmis jūdaismu vai ieprecējies, vienalga, kādas tās ir - tradicionālās laulības vai geju laulības. Ja arī dzīvo kopā, jūs skaitāties dzīvesbiedri. Principā tur var dzīvot tad, ja tev ir ebreju saknes vai noslēgta laulība. Es sapratu, jo ilgāk dzīvojošu Izraēlā, jo atgriežoties man būs mazākas iespējas iedzīvoties Latvijā. Izraēlā ir pilnīgi cits temperaments, skaļuma līmenis un dzīves intensitāte.
Jau desmito gadu esi Lipkes memoriāla direktore.
Memoriālā ienācu tikai 2013. gadā, kaut pirms tam 2000. gadā pie Lipkes mājas pirmoreiz atklāja piemiņas plāksni. Piemiņas vietas izveide bija Māra Gaiļa un Augusta Sukuta ideja. Vēlāk, 2005. gadā, nodibināja biedrību, kas attīstīja Žaņa Lipkes memoriāla ideju, iesaistot arī Žaņa Lipkes vedeklu Āriju Lipki, kura no savas mājas dārza atvēlēja 400 kvadrātmetrus lielu zemes gabalu, lai šis memoriāls taptu. Tā bija absolūta privāta iniciatīva, Māris Gailis vāca naudu, kokmateriālus, arī piesaistīja darbaspēkus, lai realizētu Zaigas Gailes izstrādāto ēkas arhitektūru. Pirmajā gadā, kad uzsāku darbu, Lipkes memoriāls saņēma valsts atbalstu, lai iegūtu akreditāciju un saņemtu naudu muzeja uzturēšanai un darbinieku algām. Esam neliela komanda, pieci cilvēki, kas strādā par minimālām algām. Bet mums tas mazumiņš ir svarīgs, lai uzturētu krājumu, lai muzejā būtu elektrība, pastāvīgā ekspozīcija, izstādes, muzeja pedagogi un vadība.
Memoriāls ir piemiņas vieta, vēsturiska liecība par cilvēku dzīvēm, jūs ejat arī laikam līdzi un rīkojat dažādas akcijas, pasākumus, teātra izrādes, koncertus... Vai tas ir savienojums ar piemiņas vietu, lai rīkotu šādus izklaidējošus pasākumus?
Mums pasākumi nav izklaidējoši tādā nozīmē, ja runājam par žanru - nav komēdijas vai kas tāds, kas būtu izklaides industrija. Muzejs ir veidots tikai kā memoriāls ar pagrabstāvu, ekspozīcijām, noliktavu teātrim un arhīvu. Telpās diezgan ātri sākām gatavot izstādes, filmu seansus un teātra izrādes. Pirmkārt, šī ir vieta, kur Žanis Lipke izglāba cilvēkus no nāves, un izglābtie pēc iznākšanas no bunkura, kurā bija diezgan baisa ikdiena, nezināja, kad beigsies karš, viņi nezināja neko par saviem tuviniekiem. Bija neziņa, bailes, vēlāk daži aizgāja karot, citi otrreiz apprecējās, jo viņu pirmās ģimenes tika nošautas Rumbulā. Viņi turpināja dzīvot, atgriezās pie Lipkes, taisīja talkas un kopā svinēja svētkus. Ir pēckara bildes, kur viņi līksmo pie galda ar ēdieniem, dzērieniem, sarunām un dziesmām. Tāpat ir skaidrs, ka viņi svinēja dzīvi, varēja arī pēc kara satikties tur, kur šodien ir memoriāls. Aizspriedumi, naidīgums un propaganda radīja holokaustu. Tāpēc memoriāls ir vieta, kur pasauli veidot labāku.
Kā tu domā, vai Latvijas skolās vēstures mācībā pietiekami māca par ebreju tautas likteni? Daudzi nemaz tā īsti nezina, kāda bija ebreju vēsture 2. pasaules kara laikā.
Mēs esam ļoti priecīgi par tiem skolotājiem, kuri izvērsuši vēstures kursus un ved pie mums skolēnus. Programmas ir mainījušās, bet līdz šim 9. un 12. klasē bija viena stunda par holokaustu Latvijā un Izraēlā. Ir skolotāji, kas skolēniem uzdod izlasīt Māra Bērziņa romānu «Svina garša» vai Valentīnas Freimanes grāmatu «Ardievu, Atlantīda», pēc tam jaunieši nāk pie mums vākt materiālus par holokausta vēsturi vai piesakās uz ekskursijām. Tas ir atkarīgs no skolotāja, kā un cik ir iespējams novadīt vienu stundu ar domu, ka jaunieši uzzinās, kas notika koncentrācijas nometnēs, ka bija tādas gāzes kameras, arī kas patiesībā notika šeit, Baltijas valstīs, Ukrainā, Baltkrievijā un Polijā, kur lielākā daļa cilvēku tika nošauti un atstāti bez vārda, bez identitātes masu kapos, mežmalās. Rīgas pievārtē divās dienās tika nošauti 25 000 cilvēku. Noslepkavoti, aprakti, vēlāk kapi tika iznīcināti, un tā arī ir lielākā civiliedzīvotāju slepkavība uz Latvijas zemes, par ko ir jāatceras.
15. septembrī ebrejiem ir reliģiozais Jaungads, kas tiek saukts par «Roš Hašana» svētkiem. Vai arī tu svini šos svētkus?
Kopš esmu Latvijā, ik pāris gadus kāds rīko un uzaicina mani ciemos, tā ir jauka tradīcija. Bet tā nē, īpaši nesvinu, pietiek ar mūsu pašu Jaungadu. Šajos svētkos ebreji dodas uz sinagogu, jo šajā dienā tiek pieņemts lēmums par to, kāds būs tavs nākamais gads. Dzīvības grāmatā vai nu tiek ierakstīts tavs vārds, vai arī ne. Parasti tos svin ar tradicionāliem ēdieniem un dzērieniem, katram ēdienam ir sava svētība nākamajam gadam. Īpaša pīta maize, augļi, dažādi zivs ēdieni, ar vēlējumu «lai tu būtu galvā, ne astē». Visus cienā ar medus kūku ar garšvielām un noteikti ar āboliem medū. Āboli medū tiek pasniegti kā vēlējums ikvienam, lai nākamais ir labs un salds gads.